No sendienu vienkāršības līdz padomju modernismam: Latvijas dizaina mantojums (2)

Runājot par latviešu tradicionālo mājokli, pirmais, kas nāk prātā, ir lauku sētas un to iekārtojums, kurš ir apskatāms Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Šīs ir nelielas koka mājiņas ar pāris telpām un samērā vienkāršām mēbelēm. Koka mājās interjers neizcēlās ar īpašām detaļām – pārsvarā to veidoja darbarīki un mēbeles, kuras izgatavoja turpat, sētā, no vietējiem materiāliem vai arī nepieciešamības gadījumos pasūtīja vietējiem amatniekiem. Visas mēbeles un interjera priekšmeti latvju sētās bija roku darbs, un to izgatavošanā izmantoja tikai dabīgus materiālus – koku, linu, mālu, bet retāk – dzelzi un stiklu. Līdzīga situācija bija manāma arī pilsētu namos, kur pārsvarā interjerā izmantoja pašdarinātas mēbeles, līdzīgi kā lauku sētās.

Pilsētas interjeros rūpnieciski ražotas mēbeles arī Latvijā nonāca tikai 19. gadsimta beigās – tolaik sākās industrializācija un cilvēki no laukiem masveidā pārcēlās uz pilsētām. Tieši tad arī pamainījās mājokļa interjera elementi, bet īpaša nozīme tika piešķirta sabiedrisko telpu interjeram – uzņēmēji sāka arvien vairāk piedomāt pie kafejnīcu, krogu un publisko iestāžu iekārtojuma. Šajā laikā gan Latviju, gan citas Eiropas valstis iekaroja tā saucamie Vīnes krēsli, kuri ir diezgan populāri arī mūsdienās. Šie ikoniskie krēsli bija ārkārtīgi izplatīta 19. gadsimta mēbele, kuru varēja manīt gan mājokļos, gan sabiedriskās vietās, gan darbnīcās.

Kaut gan latvieši industrializācijas laikā sāka koncentrēti apdzīvot pilsētas un apmesties pilsētu dzīvokļos, bet mēbeļu tirgū jau bija pieejama plašāka mēbeļu daudzveidība, tomēr arī šajā laikā saglabājās nemainīgās lauku vērtības un tradicionālais dizains. Daudzos dzīvokļos ēdamistabās galvenais elements bija smagnējs trauku vai grāmatu skapis vai bufete, apaļš galds un krēsli, kas bija neatņemama mājokļa sastāvdaļa arī sendienās. Līdz ar smagnējo mantu glabātuvi dzīvoklī būtiska mēbele bija dīvāns, bet no dekoriem – telpaugi un lampas.

Pirmie raksti latviešu presē par modernu mājokli parādījās brīvvalsts laikā, 20. un 30. gados. Tolaik visā pasaulē uzplauka modernisma virziens arhitektūrā un interjera dizainā, ko arī plaši atspoguļoja vairāki Latvijā populāri dzīvesstila žurnāli. Jāpiebilst gan, ka bildes žurnālos pārsvarā nāca no ārzemju mājokļiem. Neraugoties uz presē atspoguļoto, paši rīdzinieki gan savus dzīvokļus turpināja ieturēt tradicionālā stilā – modernās mēbeles veclaicīgajās bildēs var atrast ārkārtīgi reti, izņēmumi ir kādas kafejnīcas un restorāni. Retākos gadījumos bagāto rīdzinieku mājās bija manāmi moderni zviļņi un pītie krēsli. Tomēr, neraugoties uz nemainīgajām laucinieciskajām vērtībām, Rīgas mitekļos pirmskara laikā populāras bija sanitārās iekārtas un gāze, kas dzīvošanu pilsētas nelielajos dzīvoklīšos padarīja komfortablāku un patīkamāku.  

Sākoties Otrajam pasaules karam, interjera nozīme vairs nebija tik aktuāla, bet, beidzoties kara šausmām, gan mākslā, gan mūzikā, gan arī interjera dizainā un citās nozarēs liela nozīme jau bija politiskajai ietekmei. Šajā laikā arī paātrināti attīstījās industrializācija un sākās masveidīga mēbeļu un interjera elementu ražošana, tāpēc Itālijas un skandināvu dizains, proti, modernais askētisms, kļuva populārs. Tas acumirklī iekaroja amerikāņu sirdis un ieguva globālu atpazīstamību.

Pie mums, Latvijā, pieprasījums pēc modernisma stila interjera priekšmetiem parādījās vien 50. gadu beigās, staļinisma režīma laikā. Tolaik sāka būvēt pirmās paneļu ēkas un līdz ar pilsētas infrastruktūras attīstību veikalu piedāvājumā bija atrodamas arī modernajiem mājokļiem atbilstošas modernas mēbeles.

Okupācijas periodā Baltijas valstīs un citās okupētajās valstīs mēbeļu ražošanā bija stipri ierobežoti resursi un materiāli, kā arī radošā brīvība un doma. Padomju laikos bija ierobežota informācijas aprite medijos, pārsvarā priekšstatu par mēbeļu dizaina aktualitātēm varēja gūt no Somijas ražojumiem, tāpēc Rietumu ietekme tieši mēbeļu izskatā un ražošanā bija tikai kā vāja atblāzma.

Bez Somijas vai citām PSRS okupētajām teritorijām arī Rīgā tika projektētas un ražotas mēbeles, taču tolaik Latvijas Mākslas akadēmijā vēl nebija dizaina nodaļas kā tādas, turklāt arī dizainera profesijai vēl nemaz nebija nosaukuma. Interjera dizainerus pēckara Latvijā sauca par konstruktoriem vai projektētājiem, tomēr šīs profesijas pārstāvju darbu pārsvarā veica arhitekti. Šīs profesijas pārstāvjiem piemita estētiskās dotības, kā arī tie pārzināja materiālus, ar kuriem strādāt, un mēbeļu dizaina aktualitātes. Tikai 70. un 80. gados parādījās interjera dizaina nodaļa Mākslas akadēmijā un Latvijā sāka strādāt pirmie interjera dizaineri.

Neapšaubāmi, mājokļu interjeru padomju laikā noteica mēbeļu un būvniecības materiālu pieejamība. Mēbeles bija nosacītā daudzumā – tās varēja dabūt, tikai stāvot rindās un iegādājoties atlikušos mēbeļu eksemplārus. Tieši tāpēc mājokļa estētiku tolaik noteica nevis cilvēku personiskā gaume vai izvēle, bet gan mēbeles, kuras izdevās iegādāties.

Neliela atmoda interjerā sākās 70. un 80. gados. Ņemot vērā, ka pie mēbelēm nevar tik viegli tikt, daudzos žurnālos sāka publicēt padomu rubrikas tieši mājokļa iekārtošanai un mēbeļu izgatavošanai. Ļoti populāras tolaik bija žurnāla “Liesma” publikācijas “Mēbeles jauniem cilvēkiem” ar arhitektes Zaigas Gailes un viņas vīra, mēbeļu inženiera, Māra Gaiļa padomiem, kuras žurnālos regulāri tika publicētas no 1976. gada līdz 80. gadiem. Vēlāk arhitektu pāris izdeva arī grāmatu ar šādu pašu nosaukumu, kas guva ļoti lielu atsaucību. Grāmatā un žurnāla rakstos Zaiga Gaile sniedza padomus, kā iekārtot mājokli pašu spēkiem vai pat izgatavot mēbeles.

80. gados Rīgā vēra durvis pirmais mēbeļu lielveikals “Mēbeļu nams” Purvciemā. Šis veikals bija sava veida padomju versija mūsdienu mēbeļu veikaliem – gluži kā mūsdienās, arī šajā salonā visas mēbeles bija ērti apskatāmas, grupētas ekspozīcijās, un katrs veikala klients varēja apskatīt produktus un smelties idejas sava mājokļa iekārtojumam.