Transsibīrijas maģistrāle "autsaidera" acīm: septiņas dienas nemazgājoties un mēģinot pagulēt (5)

Denčs šovasar uz Krieviju devās iemūžināt Pasaules kausa čempionātu futbolā. "Pasaules lielākais futbola čempionāts pasaules lielākajā valstī - tā bija iespēja, ko nevarēju laist garām," stāsta Denčs. "Pirmoreiz par Transsibīrijas maģistrāli uzzināju pusaudža vecumā (tagad esmu 46 gadus vecs), un kopš tā laika gribēju to izbraukt. Šī bija perfekta izdevība."

Taču Denčs atzīst, ka pusaudža gados - "pirms es pieradu pie komfortablāka dzīvesveida un ērtākas gultas" - šis ceļojums būtu bijis vieglāks. 

Denčs 9289 garo ceļu no Maskavas līdz Vladivostokai veica septiņās dienās - īsākajā iespējamajā laikā, ja no viena vilciena uzreiz kāpj nākamajā. "Man šķita, ka tā būtu krāpšanās - nedarīt to visu vienā piegājienā. Nebija viegli noskatīties uz pasažieriem, kuri vilcienā iekāpa tīri un labi atpūtušies pēc viesnīcā aizvadītas nakts.

Dzelzceļa staciju pametu tikai vienreiz - kad vilciens uz 50 minūtēm piestāja Omskā, devos uz veikalu sapirkt nepieciešamās lietas.

Laiku vilcienā pavadīju fotografējot, lasot, mēģinot pagulēt, nemazgājoties, dzerot alu, dzerot šņabi un nogaršojot gandrīz visu, kas bija restorāna ēdienkartē.

Vilciena biļete bija četrreiz dārgāka par lidojumu, bet lidmašīnā es nebūtu saticis neaizmirstamus vietējos. Vienu vakaru es sēdēju blakus krievu snaiperim, kas atgriezās mājās no kara Sīrijā, viņam bija interesantas lietas, ko pastāstīt. Citu vakaru man pretī apsēdās ļoti, ļoti liels vīrietis un klusējot blenza man virsū, izdzēra daudz šņabja un tad izplūda asarās. Dažbrīd ceļojums bija baismīgs, bet citkārt es daudz smējos."

Daudzi angļi Transsibīrijas ekspresi uzskata par ikonisku maršrutu, jo, dzīvojot relatīvi nelielā valstī, ir grūti aptvert Krievijas plašumu. "Es gribēju sajust Krievijas mērogus un iepazīt ainavas," stāsta fotogrāfs. 

Denčs runā tikai angliski, tāpēc nebija viegli saprasties ar pārējiem pasažieriem un palūgt vietējiem pozēt fotogrāfijām. "Laimīgā kārtā es satiku Toniju, 19 gadus vecu Krievijas karavīru, kurš nodarbojas ar bumbu neitralizēšanu," stāsta Denčs. "Mēs dalījām vienu otrās klases kupeju. Viņš bieži brauc pa Transsibīrijas maģistrāli. Tonijs man deva noderīgus padomus, iepazīstināja ar cilvēkiem un pastāstīja, ko es no viņiem gribu. Bez viņa palīdzības es nebūtu ieguvis daudzus no šiem kadriem."

Fotogrāfs atzīst, ka ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli mainījis priekšstatus par Krieviju un krieviem. "Vladivostokā pat nevarēja nojaust, ka valsts rietumos notiek Pasaules kauss. Dažreiz man vajadzēja sev atgādināt, kurā valstī atrodos. Vietējie man šķita izturīgi un labāk sagatavojušies ceļam nekā es pats. Sestajā dienā man gribējās kliegt!

Es nekad negribētu karot ar Krieviju. Vienā ceļa posmā kilometru pēc kilometra redzēju vien tankus un ieročus."

Taču par spīti tam, ka nedēļu ilgais ceļojums nebija viegls, Denčs labprāt šo pieredzi atkārtotu. "Nākamais varētu būt ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli, kas novirzās uz Mongoliju vai Ķīnu," prāto fotogrāfs. "Bet tādā gadījumā es noteikti ņemtu līdzi kādu, kas palīdzētu tulkot, un daudz vairāk degvīna!"

Denčam ir vairāk nekā 20 gadu pieredze fotogrāfa, operatora un rakstnieka darbā. 2003.gadā viņš saņēma apbalvojumu vienā no "World Press Photo" konkursa kategorijām. 

Denča Krievijas ceļojuma fotogrāfijas no 31.janvāra līdz 5.februārim apskatāmas "After Nyne" galerijā Londonā.