Kādas ir patiesās bezmaksas sabiedriskā transporta izmaksas? (2)

Luksemburga ir tik neliela, ka to ar automašīnu ir iespējams apbraukt divu stundu laikā. Taču divas stundas var nākties pavadīt ceļā no un uz Luksemburgas pilsētu, jo tajā sastrēgumi ir ļoti liela problēma.

Pagājušajā gadā Luksemburgas amatpersonas paziņoja, ka no 2020. gada 1. marta viss sabiedriskais transports Luksemburgā būs bez maksas. Par brīvu būs iespējams pārvietoties vilcienos, autobusos un tramvajos.

Šāds gājiens pozitīvi ietekmēs 602 tūkstošus Luksemburgas iedzīvotāju, kā arī tos 175 tūkstošus cilvēku, kas ik dienas no kaimiņvalstīm dodas uz darbu Luksemburgā. Kāds ir šāda gājiena galvenais mērķis?

Pēdējo četrdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaits Luksemburgā ir pieaudzis par gandrīz 240 tūkstošiem cilvēku. Kopējais darbaspēks no 161 tūkstoša 1998. gadā ir pieaudzis līdz 427 tūkstošiem pērn. Palielinājusies ir arī viesstrādnieku daļa.

Luksemburga ir līderis Eiropas Savienībā pēc cilvēku skaita, kas ikdienā pārvietojas ar automašīnu. Kopumā 60% cilvēku uz darbu dodas ar mašīnām, kamēr tikai 19% iedzīvotāju izmanto sabiedrisko transportu.

Mobilitātes un sabiedrisko lietu ministrs Fransuā Baušs norāda, ka, samazinot sastrēgumus, var samazināt satiksmes ietekmi uz apkārtējo vidi. Tomēr bezmaksas sabiedriskajam transportam ir arī citi mērķi.

“Tas galvenokārt ir domāts, lai apturētu plaisas starp bagātajiem un nabagiem padziļināšanos. Cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem transporta izdevumi ir ļoti nozīmīgi. Turklāt bezmaksas sabiedriskais transports ļoti daudz ko atvieglos ikvienam iedzīvotājam,” sacīja Baušs.

Luksemburga tiek uzskatīta par ļoti bagātu valsti – tai ir augstākā vidējā alga starp OECD valstīm, tomēr aptuveni ceturtdaļa cilvēku dzīvo “nabadzības riska zonā” - Luksemburgā nabadzības slieksnis ir sasniegts, ja mēneša ienākumi nesasniedz 1011 eiro. Nabadzības riska zonai pakļauti 13% strādājošo un 10% pensionāru.

Luksemburga ir apņēmusies turpināt celt minimālās algas, pensijas, kā arī uzlabot augstākās izglītības pieejamību.

“Bezmaksas sabiedriskais transports ir lieliska ideja!” saka Bareks Rabī, kurš strādā vietējā lielveikalu ķēdē. Viņš ir šķīries, audzina 12 gadus vecu meitu un pelna valstī noteikto minimālo algu.

Pēc nodokļu apmaksas viņam “uz rokas” paliek 1770 eiro, no kuriem 900 eiro jāmaksā par dzīvesvietas īri, savukārt sabiedriskajam transportam tiek tērēti 50 eiro ik mēnesi. Rabī saka, ka nevar atļauties sezonālo biļeti, kas maksā 400 eiro.

“Minimālās algas celšana un bezmaksas sabiedriskais transports ļaus labāk izdzīvot cilvēkiem kā man – ar zemiem ienākumiem,” saka Rabī.

Tomēr pastāv bažas, ka autovadītāji nelabprāt pārsēdīsies sabiedriskajā transportā, pat ja tas nozīmēs ievērojamu naudas ietaupījumu uz degvielas rēķina. Taču ir cilvēki, kuri arī ar zemiem ienākumiem cenšas uzturēt savu automašīnu.

Viens no šādiem cilvēkiem ir Fatima Braga, kura ir apkopēja, kas par minimālo algu veic uzkopšanu mājokļos un birojos. Viņa saka, ka bezmaksas sabiedriskais transports naudas izteiksmē būtu liels atvieglojums, taču tad viņa ceļā zaudētu daudz laika.

“Tas man ļautu ieekonomēt daudz naudas, jo nebūtu jāmaksā par benzīnu. Tomēr ar autobusu man ceļā būtu jāpavada pusotra stunda, bet ar mašīnu šo pašu ceļu veicu 50 minūtēs,” saka Braga.

Arī cilvēki ar augstākiem ienākumiem šaubās, vai izmantos iespēju pārsēsties  bezmaksas sabiedriskajā transportā. Anne Kleina ir vācu valodas skolotāja 30 kilometru attālumā no Luksemburgas pilsētas, un ceļā ar mašīnu viņa pavada pusstundu, bet sastrēgumstundu laikā – aptuveni stundu.

“Ar vilcienu uz darbu man jābrauc vismaz stunda. Pie tam man ir jāpārsēžas, un tas nozīmē, ka es zaudēju laiku, gaidot vilcienus. Man ik dienas ir jānes līdzi smaga soma ar grāmatām. Jā, ar automašīnu ir dārgāk, bet automašīna ir daudz piemērotāks un ērtāks pārvietošanās līdzeklis,” saka Kleina.

Valdība ir sākusi jaunu mobilitātes stratēģiju, kas paredz mazināt sastrēgumus par vismaz 20% līdz 2025. gadam. Plāns paredz dzelzceļa tīklu modernizāciju, labākus pārrobežu savienojumus un jaunus satiksmes mezglus. Tajos plānots investēt vismaz 2,2 miljardus eiro.

Šāda summa var šķist ļoti liela, it īpaši, ja tiek atcelta biļešu maksa. Jau pašlaik Luksemburgas valdība ievērojami subsidē sabiedrisko transportu. Pagaidām divu stundu biļete maksā divus eiro, bet dienas biļete otrajā klasē vilcienos maksā četrus eiro. Daudzas sociālās grupas – jaunieši līdz 20, studenti līdz 30, kā arī iedzīvotāji ar ienākumiem, kas zemāki par minimālo algu, brauc bez maksas.

Baušs norāda, ka ienākumi no biļetēm ir 41 miljons eiro gadā, kas ir tikai desmitā daļa no 491 miljona eiro uzturēšanas izmaksām.

Tomēr iedzīvotāji uz jauno iespēju raugās ar cerībām. Piemēram, daudzi, kas ikdienā pārvietojas ar vilcienu, saka, ka jaunā ideja ir lieliska, taču par daudzām niansēm vēl nav pārdomāts. Piemēram, bankas darbinieks Freds Tinē saka, ka viņš gadā varētu ietaupīt pat divus tūkstošus eiro, taču, braucot ar vilcienu, pastāv risks, ka viņš var nokavēt pēdējo reisu, tādējādi paliekot bez alternatīvas nonākt mājās.

Viens no galvenajiem piemēriem, uz ko skatās Luksemburga, ir Igaunijas galvaspilsēta Tallina. Tur iedzīvotājiem jāsamaksā divi eiro par zaļo karti (e-talona analogs), un pilsētā deklarētie iedzīvotāji var braukt bez maksas.

Francijas pilsēta Dunkirka pērn septembrī ieviesa bezmaksas autobusu satiksmi tās 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Gan Tallinā, gan Dunkirkā rezultāti ir acīmredzami – ievērojami palielinājies pasažieru skaits, kā arī vidējā nobrauktā distance sabiedriskajā transportā. Tāpat pilsētu centra rajonos ievērojami mazinājušies sastrēgumi.

Tomēr Luksemburgā pagaidām neviens necer uz tūlītēju sastrēgumu samazināšanos – tam būs nepieciešami vairāki gadi, kā arī iedzīvotāju izglītošana par sabiedriskā transporta izdevīgumu. Taču, kā norāda Baušs, ir sperts solis pareizajā virzienā.