Emocionālā vardarbība ir visgrūtāk definējamais un izmērāmais vardarbības veids, kas, kā atzīst eksperti, Latvijā diemžēl pieaug. Varmāka visbiežāk ir kāds tuvs cilvēks – vīrs, sieva, tēvs, māte u.c. – un tas ir galvenais iemesls, kādēļ upuris kaunas un vairās vērsties pēc palīdzības pie speciālista un likumsargiem. Taču emocionālajai vardarbībai var būt pat ļoti smagas sekas, kas cilvēku var burtiski sagraut. Kas īsti ir emocionālā vardarbība, kā to atpazīt un vai Latvijas likumdošana cilvēku pasargā no emocionālās vardarbības?

“Raitis (vārds mainīts) pret mani nekad nepacēla roku, bet viņa izteiktie vārdi man duras sirdī tā, ka, pat šodien to atceroties, sajūtu nelabumu un rokas sāk trīcēt,” savu stāstu iesāk Maija (39), kura nepilnus divus gadus pavadīja emocionāli vardarbīgās attiecībās, “no malas skatoties, Raitis bija teju vai ideālais vīrietis. Sabiedrībā viņš allaž prata būt šarmants un asprātīgs, bija kompānijas dvēsele. Pēc iepazīšanās pagāja nepilns gads, kad izlēmām sākt kopdzīvi. Tad arī palēnām iepazinu Raita “otro seju”.

Pēc darba man allaž vajadzēja steigšus doties mājup, ja aizkavējos, saņēmu vairākus uzstājīgus zvanus: “Kur esmu? Cikos būšu? Kāpēc kavējos?”. No sākuma uztvēru to kā uzmanības un “baltās greizsirdības” apliecinājumus, par kuriem savā ziņā pat priecājos, sak’, redz, kā viņš par mani uztraucas. Taču, laikam ejot, prieks pārvērtās izmisumā.

Raitis burtiski sāka kontrolēt manu dzīvi – pieprasīja pieeju visiem maniem sociālajiem kontiem, e-pastiem, datoram, telefonam. Lieki piebilst, ka pieeju savām parolēm viņš liedza. Ik vakaru man vajadzēja atskaitīties par nākamās dienas plāniem - kur iešu, ko darīšu, cikos un kur būšu.

Spilgti atceros pirmo nopietno strīdu. Darbā aizkavējos sapulcē un mājās biju par stundu vēlāk nekā plānots. Raitis mani sagaidīja pārskaities – kliedza, lamājās, zākāja mani ar tik briesmīgiem vārdiem, kādus par sevi nekad nebiju dzirdējusi. Biju neizpratnē un pārbijusies. Viņš pieprasīja atzīšanos, ka esmu bijusi pie cita vīrieša, draudēja, ka nositīs gan mani, gan šo neeksistējošo vīrieti. Atceros, ka ieslēdzos vannasistabā un raudāju tā, ka likās – sirds pārplīsīs. Pēc brīža Raitis man lūdza piedošanu – esot pārguris darbā, tāpēc esot “uzvilcies”.

Es naivi ticēju, ka šī epizode paliks pagātnē kā ļauns murgs, bet es maldījos. Šādas scēnas atkārtojās aizvien biežāk. Par īstu pārbaudījumu izvērtās tikšanās ar draugiem – jebkurš manis pateiktais vārds vai darbība pēcāk mājās varēja kļūt par iemeslu jaunam skandālam.

Aizvien vairāk sāku izvairīties no tikšanās ar draugiem un radiem, kļuvu nervoza, arī darbam koncentrēties kļuva grūtāk un grūtāk. Nemitīgi uzvilktie nervi, Raita izteiktie draudi ar mani fiziski izrēķināties un bailes no jauniem skandāliem mani pārvērta par klusu un iebiedētu cilvēku.

Mani izglāba māsa, kurai vienīgajai uzticēju savas sirdssāpes. Viņa vairākkārt mani bija aicinājusi pārcelties pie sevis un saraut attiecības ar Raiti, bet biju tik pārbijusies, ka Raitis savus draudus ar mani fiziski izrēķināties varētu īstenot, ka nespēju šo soli spert. Kādu sestdienu māsa ieradās pie mums mājās un paziņoja Raitim, ka zina par viņa izturēšanos pret mani un ilgāk tā to neatstās. Māsa man palīdzēja savākt nepieciešamākās mantas un mēs devāmies prom. Uz Raiti neuzdrošinājos pat paskatīties. Pēc pārcelšanās viņš man vairākkārt zvanīja un lūdzās, lai nāku atpakaļ, esot labojies. Taču es viņam vairs neticēju.

Uzsāku apmeklēt psihoterapeitu, kurš mani iepazīstināja ar jēdzienu “emocionālā vardarbība”. Psihoterapijas seansos sāku likt sevi kopā no jauna,” klusi piebilst Maija.

Resursu centrs “Marta” skaidro, ka emocionālā vardarbība ir jebkurš verbāls, emocionāls vai psiholoģisks aizskārums, piemēram, regulāra draudu izteikšana, draudēšana ar fizisku vai seksuālu vardarbību, draudēšana par bērnu atņemšanu, apsaukāšana un noniecināšana, vajāšana (izsekošana, sagaidīšana pie mājām, darba vietas, regulāra un nevēlama zvanīšana un īsziņu vai e-pasta vēstuļu sūtīšana), liegšana satikties ar draugiem un radiniekiem u.c.

Kā norāda Ilze Reinfelde, krīzes centra “Mīlgrāvis” psiholoģe, emocionālā vardarbība ir rafinētākais vardarbības veids, kas ir plaši izplatīts, bet visbiežāk tas ir sastopams labi situētās ģimenēs. Tam piekrīt Līga Sovere, resursu centra “Marta” klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, piebilstot, ka, no malas skatoties, varmāku identificēt ir teju vai neiespējami.

Kā atpazīt emocionālo vardarbību? Sovere stāsta, ka uz emocionālo vardarbību norāda tādi faktori kā, piemēram, manipulēšana, noniecināšana, pazemošana, draudi, apsaukāšana, izmēdīšana u.c. Reinfelde piebilst, ka līdzcilvēki par emocionālo vardarbību var nojaust pēc izmaiņām cietušā uzvedībā - nomāktība, izvairīšanās no sabiedrības, klusēšana u.c. “Par emocionālo vardarbību var signalizēt arī cietušā uzvedība varmākas klātbūtnē - izvairīšanās runāt, noslēgtība, bailes, nevēlēšanās veidot acu kontaktu,” uzskaita Reinfelde, piebilstot, ka no emocionālās vardarbības cieš kā vīrieši, tā sievietes, taču statistikas par emocionālās vardarbības upuriem Latvijā trūkst.

Viens no svarīgākajiem aspektiem emocionālās vardarbības gadījumos ir vainas sajūtas izraisīšana upurī. Sovere norāda: “Varmāka ar manipulatīvām metodēm liek cietušajam justies vainīgam, un, lai pastiprinātu savu ietekmi, varmāka šo sajūtu regulāri kultivē.”

Sekas ilgstošai emocionālai vardarbībai var būt gan fiziskas, gan psiholoģiskas – posttraumatiskā stresa sindroms, bezmiegs, ēstgribas izmaiņas, stress, nervozitāte, depresija, galvassāpes, trauksme, sāpes, grūtības koncentrēties u.c. “Tāpat cilvēki, kas cietuši vai joprojām cieš no emocionālās vardarbības, var būt prasīgāki un nejaukāki pret saviem bērniem,” norāda Reinfelde.

Emocionālo vardarbību var izraisīt vairāki cēloņi; viens no visbiežākajiem cēloņiem ir fakts, ka varmāka pats reiz cietis no emocionālas vardarbības. Tāpat vēlmi emocionāli vardarbīgi izturēties pret citiem var veicināt rakstura iezīmes, varas un kontroles mānija, kā arī grūtības pieņemt otru cilvēku.

Kā rīkoties, ja cilvēks cieš no emocionālas vardarbības? Abas ekspertes iesaka neklusēt un vērsties pie palīdzības krīzes centros, sociālajos dienestos vai pie speciālista. “Jo vairāk par emocionālo vardarbību tiek klusēts, jo vairāk tā aug un zeļ. Lai pasargātu sevi no emocionālās vardarbības sekām, ir noteikti jāgriežas pēc palīdzības. Psihoterapeits cietušo uzklausīs, emocionāli stiprinās, kā arī sniegs informāciju par juridisko palīdzību,” norāda Sovere.

Kā stāsta Sovere, vairākas viņas klientes, kas cietušas no emocionālās vardarbības, ir vērsušās policijā un pēcāk tiesā, lai lūgtu viņām piešķirt pagaidu aizsardzību pret varmāku. Svarīgi atzīmēt, ka pagaidu aizsardzība tiek piešķirta arī tad, ja fiziskā vardarbība nav notikusi.

Kā strādā nošķiršanas un pagaidu aizsardzības mehānismi, to devāmies vaicāt Valsts policijas pulkvežleitantei Ivetai Štrausai. Šie mehānismi kā papildu instrumenti cīņai pret vardarbību ģimenē Latvijā tika ieviesti 2014. gadā, un kopš šī laika lēmumu par nošķiršanu un pagaidu aizsardzības piešķiršanu skaits audzis ik gadu; pērn tika pieņemti 788 lēmumi par nošķiršanu.

No šiem 788 gadījumiem 731 gadījumā aizsargājamā persona bija sieviete, varmāka – vīrietis; 10 gadījumos aizsargājamā persona vīrietis, varmāka – sieviete; 15 gadījumo aizsargājamā persona sieviete, varmāka - arī sieviete, bet 32 gadījumos aizsargājamā persona bija vīrietis, bet varmāka – arī vīrietis. Kā atzīmē Štrausa, vardarbība notiek visdažādākajās kombinācijās, no kurām lauvas tiesa pērnajā gadā bija kopdzīvotāja kā aizsargājamā persona un kopdzīvotājs kā varmāka (308 gadījumi). Tam seko sieva-vīrs (229 gadījumi) un māte-dēls (109 gadījumi).

Reģistrēti gadījumi, kad par vardarbību ziņo māte, kura cieš no vardarbīgas meitas (11 gadījumi), māsa ziņo par brāli (6 gadījumi), tēvs par dēlu (19 gadījumi), dēls par tēvu (5 gadījumi), vectēvs par mazdēlu (3 gadījumi), kopdzīvotājs par kopdzīvotāju sievieti (4 gadījumi) un vīrs par sievu (1 gadījums).

Varētu domāt, ka visvairāk lēmumu par nošķiršanu tiek pieņemts vēlākās stundās un naktī, taču, kā liecina Valsts policijas apkopotā statistika, visvairāk lēmumu par nošķiršanu (252) pērn tika pieņemti pa dienu – laika posmā no 12:00 līdz 18:00.

“Jebkurš cilvēks, kurš ģimenē cieš no vardarbības – emocionālas, fiziskas, seksuālas u.c. – ir tiesīgs izsaukt policiju,” skaidro Štrausa. Likumsargi dzīvesvietā noskaidro notikušā apstākļus, apzina cietušo personu un vardarbīgo personu, kā arī noskaidro, vai pastāv tūlītēji draudi cietušā dzīvībai, brīvībai vai veselībai.

Ja policijas darbinieks konstatē, ka pastāv tūlītēji draudi cietušajam, tad likumsargs no cietušā pieņem rakstisku pieteikumu policijai par varmākas nošķiršanu, kas darbosies līdz 8 dienām. Nošķiršanas ilgumu nosaka policijas darbinieks, konsultējoties ar cietušo.

Tāpat tiek pieņemti paskaidrojumi no varmākas un lieciniekiem, ja tādi ir. Varmākam tiek dotas 30 minūtes laika pamest mājokli, kā arī varmāka tiek informēts par aizliegumu dzīvesvietai tuvoties un sazināties ar cietušo.

Ja cietušais vēlas, lai aizsardzība darbotos ilgāk par policijas noteikto laiku, tad tiek pieņemts cietušā pieteikums tiesai par pagaidu aizsardzību. 

Ja policijas darbinieks nekonstatē tūlītējus draudus cietušajam, vai cietušais atsakās rakstīt pieteikumu policijai, policijas darbinieks informē cietušo par iespēju iesniegt tiesā prasības pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Tiesas piešķirtās pagaidu aizsardzības ilgums ir ļoti dažāds. Kā stāsta Štrausa, daži tiesas lēmumi ir spēkā jau kopš 2014. gada jeb laika, kad šis mehānisms Latvijā tika ieviests.

Gan par nošķiršanas, gan pagaidu aizsardzības pārkāpšanu draud kriminālatbildība, taču diemžēl ne vienmēr cilvēki to pilnībā apzinās. Tā, piemēram, kāda Aizkraukles inspektore vienvakar apmeklējusi vairākas personas, kam bija uzlikti tiesas lēmumi netuvoties cietušajam, bet rezultātā 70% gadījumos konstatēja, ka nošķirtais pāris atkal sācis tikties.

“Cilvēki diemžēl ātri vien aizmirst izciesto vardarbību, atsākas “rozā briļļu periods” un cilvēki atkal uzsāk kopdzīvi, neapzinoties, ka pārkāpj likumu,” saka Štrausa, piebilstot, ka lēmumu par pagaidu aizsardzību var atsaukt, vēršoties tiesā. Ja nošķiršanas vai pagaidu aizsardzības laikā nošķirtais pāris vēlas satikties, tas jādara policista klātbūtnē.

Štrausa min kādu piemēru, kad policijas darbniekam nācies teju astoņas stundas pavadīt kādā dzīvoklī, kur nošķirtais pāris dalījis savu kopīgo mantu.

Policistu pieredzē ir arī kāds gadījums par varmākas nošķiršanu kāzās – policisti saņēmuši lūgumu ierasties kādās kāzās Alūksnes pusē, kur kā neaicināts viesis bija ieradies līgavas bijušais draugs un sacēlis pamatīgu jandāliņu. Tā nu savā kāzu dienā līgavai nācies rakstīt iesniegumu policijā ar lūgumu nošķirt no viņas bijušo mīlnieku.

Kā norāda pulkvežleitnante, vardarbība notiek visdažādākajos sociālajos slāņos, arī labi situētās ģimenēs, kas no malas šķiet paraugģimenes. “Šādi gadījumi ir visbriesmīgākie,” saka Štrausa.

Pulkvežleitante, tāpat kā Sovere un Reinfelde, aicina no vardarbības cietušos neklusēt un vērsties pēc palīdzības gan atbildīgajos dienestos, gan pie speciālistiem, gan likumsargiem, jo vēršanās pret varmākām ir vienīgais veids, kā cīnīties pret vardarbību.