FOTO: Publicitātes foto

Tajā dienā Ilga nolēma braukt uz darbu ar autobusu. No vienas puses - ilgi un nākas braukt kopā ar dažādiem klepojošiem cilvēkiem. No otras puses - ja paveicas apsēsties, veselas 40 minūtes var mierīgi domāt par dzīvi. Ilgai patika domāt un likt visu "pa plauktiņiem". Dzīve mājās vienai bija ērta, bet dažreiz tomēr gribējās paburzīties starp cilvēkiem, tāpēc retu reizi pabraukāties autobusā bija pat kārdinoši.

Dažas pieturas pirms centra autobuss piepildījās.
"Atvainojos, jaunkundzīt, vai palaidīsiet apsēsties?" atskanēja turpat netālu. Ilga nebija pirmā svaiguma pumpuriņš, tāpēc pat nepacēla acis pārliecībā, ka tas nevar būt adresēts viņai.
"Jaunkundzīt," atskanēja vēlreiz, šoreiz kopā ar vieglu pieskārienu pie pleca.
Viņai blakus stāvēja vīrietis. Tā ap 50. Tiešām? Vai nebija notikusi kāda kļūda?
Kamēr viņa apdomāja situāciju, vīrietis vēlreiz uzsāka:
" Jaunkundzīt, vai palaidīsiet apsēsties?"
Ilga joprojām samulsusi, tāpēc paspruka tas, kas prātā:
"Jūs to nopietni?"
"Pilnīgi nopietni. Jaunākiem pienākas dot vietu vecākiem, Jums laikam mamma to nav iemācījusi. Es vairs nebrīnos par pusaudžiem, bet Jūs taču kaut ko tādu vēl atceraties?"
"Cik Jums gadu?" Ilga izspēra.
"Nu noteikti vairāk kā Jums!" nevarēja saprast, tas vīrietis koķetē vai tiešām tā domā. Vispār tas būtu dīvains veids, kā koķetēt ar sievieti - lūgt vņai vietu autobusā!
"Sakiet, sakiet, es gribu zināt, pirms atdodu kaut ko, kas pagaidām ir mans!" viņa piebilda un ērtāk iekārtojās krēslā.
"Man ir 48 gadi, drīz būs 50! Jūtos visai frišs, bet autobusā gan uznāk nespēks."
Ilga vēlreiz kārtīgi nopētīja vīrieti. Nabadziņš, tiešām nebija labi saglabājies, ja reiz tā izskatās 48 gados.
"Man arī ir 48," Ilga izmeta.
"Tiešām?! Jums nu gan veicas. Jūs labi izskatāties.."
Ilga jutās glaimota un dusmīga vienlaicīgi, tāds bezkauņa!
"Ar veiksmi tam nav nekāda sakara! Es rūpējos par sevi, dzeru vitamīnus, vingroju, labi guļu. Saprotiet? Tagad es braucu uz darbu un pirms tam gribu pasēdēt un sakopot domas, nevis taisnoties visādiem tipiem! " Ilga pēkšņā jūtu izvirdumā atklāja savas iekšējās domas.
"Jums nu gan veicas, jums ir darbs, uz kuru braukt..." svešais turpināja spiest uz jūtām.
Tajā brīdī Ilgas blakussēdētājs piecēlās un devās uz izkāpšanu. Svešais apsēdās Ilgai blakus.
"Nu re," viņš it kā skaļi padomāja. "Tagad varam iepazīties tuvāk," viņš turpināja ar skatienu urbties Ilgā.
"Netaisos ar Jums iepazīties tuvāk," Ilga nobubināja.
"Jums nu gan veicas, ja jau Jūs netaisāties iepazīties.. Citas sievietes gan labprāt iepazītos ar tādu vīrieti kā es - pašos spēka gados" svešais turpināja uzsākto taktiku.
Nu vienkārši smieklīgi. Vīrietis spēka gados, kam nav spēka stāvēt autobusā, bet ir interese koķetēt ar sievietēm. Bet no otras puses - jauka sajūta. Tātad viņa tiešām labi izskatās, ja jau kāds tik neatlaidīgi cenšas iegūt viņas uzmanību. Un, galu galā, tas vīrietis tiešām nebija nemaz zemē metams - apģērbies pieklājīgi, laulības gredzena nebija, uz mutes nebija kritis, varbūt tomēr iepazīties? Sievišķīgā viltībā viņa viegli uzsmaidīja: "Nu, ko tad Jūs gribētu par mani uzzināt?" viņa jautāja.
"Es gribēju uzzināt, kas tie ir par vitamīniem, ko Jūs dzerat? Es savai draudzenei arī nopirkšu."
"Ejiet pupās!" Ilga atcirta un izkāpa no autobusa, kas tieši bija apstājies pieturā.

Publicitātes foto