Kas jauns hokejā? Matulis sapņo!

Latvijas hokeja izlase

FOTO: Viesturs Koziols

Februāra izlašu pauze šoreiz bija zīmīga ar trim būtiskām lietām – Latvijas nacionālā izlase un Latvijas sieviešu izlase pieņēma Korejas Hokeja federācijas uzaicinājumu, spēlējot pēcolimpiskajā turnīrā. Savam pasaules čempionātam gatavojas arī Latvijas jauniešu izlase, kas spēlēja Norvēģija, bet, salīdzinot ar novembra pauzi, februārī esam “izlikuši” tikai trīs izlases, rudenī bija pat septiņas (!). Savdabīgs izlašu mikslis bija 6. februāra spēle Koventrī, kur elites grupas jaunpienācēja Lielbritānija ar 3:1 uzvarēja Rīgas “Dinamo”. Kā spēle, šovs, teātris tā bija ļoti nozīmīga mūsu cilvēkiem Lielbritānijā.

No sportiskā viedokļa mačam Koventrī nebija lielas jēgas, diezin vai “Dinamo” vājinātā sastāvā tur kaut ko spēja uztrenēt, drīzāk komandai bija vajadzīga atpūta. Taču par spēles lietderību konkrētāk varēsim runāt pēc atlikušajiem pieciem KHL mačiem. Ja “Dinamo” tiks “play-off”, tad viss ir bijis pareizi... Neesmu baigais fans, ka “Dinamo” dažas savas izbraukuma spēles aizvadīja Šveicē, taču kādus divus mačus sezonā uzspēlēt Lielbritānijā gan būtu svētīgi. No socioloģiskajām aptaujām zināms, ka hokejs (Latvijas izlase, “Dinamo”) ir viena no saiknēm, kas saista mūsu tautiešus svešumā ar Latviju. Pat spēcīgāk par Saeimas deputātu kandidātu vizītēm.

No sportiskā viedokļa noteikti jāizceļ Latvijas izlases divas uzvaras Kanninā pret Koreju – 6:2 un Japānu – 6:3, kā arī 2:3 zaudējums papildlaikā Kazahstānai. Starp citu, briti vispirms uz draudzības spēli aicināja Latvijas izlasi, taču beigās dabūja finansiāli izdevīgāko “Dinamo”. Savukārt nacionālā izlase un sieviešu izlase mēroja tālo ceļu uz Dienvidkoreju.

Tauta, kas ne vienmēr zina visas nianses, pamatoti šūmējās, bet piedalīšanās “Olympic Legacy Cup” Latvijai bija izdevīga – lielāko daļu izmaksu sedza Koreja, kas šādos gadījumos nav nekas neparasts, arī mēs esam šad tad maksājuši par Kanādas izlasi, ja gribam ar to sacensties savās mājās. Nu kanādiešu vietā nonācām paši.

Pirms valsts izlašu turnīriem man ir niķis izpētīt konkurentu sastāvus. Tātad Koreja, pērn 16. vieta pasaulē, kuru uzvarējām ar 6:2. Kas tas bija par zvēru? Praktiski labākais iespējamais sastāvs – 19 (!) spēlētāji, kas 2018. gadā Herningā cienījami turējās pretī Latvijas izlasei, salūstot tikai spēles beigās (0:5). Ja no Latvijas virslīgas komandām izveidota Latvijas izlase bez problēmām spēj uzvarēt pasaules 16. stiprāko izlasi? Jā, mums pieci spēlētāji bija no ārzemēm, taču tas lietas būtību nemaina. Kādi secinājumi: a) Latvijas čempionāts ir spēcīgāks par Āzijas līgu, kur spēlē Korejas un Japānas hokejisti; b) pēdējos gados mūsu Optibet Hokeja līgas meistarība noteikti ir augusi un ir salīdzināma ar Kazahstānas čempionātu; c) no Latvijas virslīgas spēlētājiem izveidota izlase spēj konkurēt ar pasaules čempionāta elites grupas astes gala izlasēm. Pēdējais apgalvojums gan prasītos pārbaudi tieši pasaules čempionātā.

Taču LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols gandrīz jau ir piepildījis manu sapni – pārbaudīt, vai šāda, no Latvijas klubu spēlētājiem izveidota komanda spēj uzvarēt pasaules čempionāta elites grupas vājākās izlases. Manis noskatītā gan bija Austrija, bet, sasitot Koreju viņu mājās, mēs esam spēruši krietnu soli uz priekšu.

Vispirms jau savā pašapziņā un sava vietējā čempionāta izvērtējumā. Pilna laime būtu, ja Koziols vai Bobs Hārtlijs noriskētu un, piemēram, uz 2020. gada pasaules čempionātu, kur mums nedraud izkrišana no elites grupas, aizvestu tikai no Latvijas čempionāta klubiem veidotu izlasi. Teiksiet, idiota sapnis? Varbūt. Bet sapnis noteikti interesants.

Par to, ka šāda izlase spēj uzvarēt Japānu (24. vieta pasaulē), šaubu nebija, jo Valerija Kuļibabas vadītā Latvijas klubu izlase kādā turnīrā to jau bija izdarījusi. Japānas izlase arī bija komplektēta no Āzijas līgas, ierindā esot 11 hokejistiem no pērnā gada pasaules čempionāta.

Lielākais nezināmais “Legacy” turnīrā bija Kazahstānas izlase. Tikai pieciem spēlētājiem pasaules čempionātu pieredze, praktiski uz viena – Astanas “Nomad” (4. vieta Kazahstānā) kluba bāzes veidota izlase šā gada Universiādei. Jauni (1995-1996), spēcīgi spēlētāji, no kuriem astoņiem ir Kazahstānas un Krievijas pilsonība, bet trīs vēl nav pat paspējuši kļūt par kazahiem... Taču tās ir Kazahstānas problēmas. Bijusī PSRS republika, kas savulaik piegādāja spēlētājus daudziem PSRS virslīgas klubiem, arī mūsu “Dinamo”, nu ir kļuvusi par hokejistu ievedējzemi.

Tā kā Kanninā bija divi pieredzējuši treneri – Kuļibaba un Igors Smirnovs, kā arī LHF ģenerālsekretārs Koziols un sporta direktors Edgars Buncis, gan jau viņi labāk nodos Bobam Hārtlijam informāciju, kurš aicināms uz valsts izlases treniņnometni. Es tradicionāli sarindošu spēlētājus secībā pēc uzvarētajiem un zaudētajiem mikromačiem un tajos gūtajiem/zaudētajiem vārtiem.

Elvijs Biezais 3-0 6:1

Rūdolfs Maslovskis 2-0 5:2

Kristaps Jākobsons 2-1 5:1

Edmunds Augstkalns 2-1 5:2

Artūrs Salija 2-1 5:2

Edgars Homjakovs 2-1 5:2

Georgs Golovkovs 2-1 5:2

Bruno Zabis 2-1 3:1

Vladislavs Adeļsons 2-1 3:1

Ēriks Žohovs 2-1 3:2

Georgijs Pujacs 2-1 2:1

Egils Kalns 2-1 2:1

Maksims Širokovs 1-0 2:0

Artūrs Homjakovs 1-0 2:1

Vjačeslavs Minajevs 1-1 3:2

Aleksejs Širokovs1-1 3:3

Kārlis Ozoliņš 1-1 3:3

Gatis Gricinskis 1-1 1:1

Ričards Bernhards 0-0 1:1

Renārs Demiters 0-1 2:3

Maksims Ponomarenko 1-2 4:4

No vārtsargiem veiksmīgāk spēlējis Rihards Cimermanis, kurš atvairīja 29 no 31 metiena spēlē pret Koreju, visus 15 metienus pret Japānu, kā arī 37 metienus no 40 pret Kazahstānu. Jāņa Auziņa bilance: 4 atvairīti metieni no 7 spēlē pret Japānu.

Uz augšu