Kāpēc atkal slimošana?

Tīna ir mamma vidējā vecumā, kurai ir vīrs, divi bērni, trīsistabu dzīvoklis un zivs. Zivs vecums un dzimums ir nenosakāms, jo tā viena pati dzīvo akvārijā un ir pārcietusi jau divas pārvākšanās.

Pavisam nesen Tīna atgriezās darbā pēc jaunākā bērna kopšanas atvaļinājuma - priecīga par būšanu apritē un iespēju strādāt. Tomēr mugurkaula smadzenēs jaušams pastāvīgs stress par jauno ģimenes menedžmentu - viens dārziņš, otrs dārziņš, pa ceļam vīrs tiek izlaists pie biroja, un tad viņa dodas tālāk savos darbos. Beidzot sistēma bija tik tālu atstrādāta, ka visi ģimenes locekļi paspēja nokļūt visur, kur nepieciešams, bez lielas kavēšanās.

Darba dienas Tīna vienmēr plānoja sātīgas, it kā censtos atgūt iekavēto - katru dienu vairākas tikšanās, pusdienās vienmēr centās iet kopā ar kādu sen neredzētu draugu, lai pēc iespējas straujāk iegūtu jaunu vielu domām un atmiņām. Ne tikai jaunu vielu, bet arī tādu, kas nav saistīta ar pamperiem un ēst gatavošanu - to viņas dzīvē joprojām bija pārpārēm.

Arī šodien Tīnai bija plānotas divas tikšanās, pa vidu pusdienas ar draudzeni, ko viņa satiek visbiežāk un vislabprātāk.

Pirmā tikšanās pagāja pārsteidzoši labi, ne jau, protams, kā deviņdesmitajos, kad pārdevējs izgāja no klienta kabineta jau ar parakstītu līgumu, kā izdrukātas kopijas nēsāja līdzi mapītē, nē - kā mūsdienās, kad veiksmīga tikšanās ir tad, ja izdodas nodibināt kontaktu un uztaustīt, kas klientu vispār interesē un viņam ir iespējas un vēlmes to realizēt.

Pusdienas tika nočalotas ar draudzeni, kurai pašai mazi bērni, tad nu gāja vaļā “kas jums jauns” un “mums ir šitas”, tāpēc tikai ejot atpakaļ uz auto, lai dotos uz nākošo tikšanos, Tīna piefiksēja telefonā divus neatbildētus zvanus. Abi no bērnudārza. Bļāviens. Jau bija skaidrs, ka labi nebūs, jo audzinātāja nekad nezvana, lai pateiktu, cik jauki viņiem iet. Audzinātāja zvana tikai tad, ja ir ziepes. Protams.

Audzinātāja lakoniska, bērnam 39, jābrauc pakaļ, nav variantu.

Lai arī līdz nākamajai sapulcei atlicis mazāk par stundu, piedalīties nebūs iespējams. Žēl, tikšanos ar šo partneri viņa gaidīja jau vairākus mēnešus, bet dzīve ir dzīve, korekcijas notiek.

“Nākamnedēļ es nevaru,” otrs klients nav tik atsaucīgs. “Ja jūs nevarat šodien, tad varu piedāvāt tikai nākošo mēnesi.” Tīna saprata, ka nebūs, bet variantu jau tāpat nebija, jo vīram darīšanas ārpus Rīgas un visas vecmāmiņas un krustmāmiņas ir strādājošas, kurām pašām pietiek savu rūpju.

“Lai būtu nākošajā mēnesī,” Tīna teica, saprotot, ka nākošajā mēnesī budžets jau būs palaists apstiprināšanā un tikpat labi viņi varētu tikties arī nākošajā gadā, rezultāts no tā nemainītos.

Mājās Tīna pētīja aizmigušo mazo un prātoja, kā shēmot tuvākās dienas, lai varētu padarīt to, kas ieplānots. Pa telefonu konsultējās ar ģimenes ārsti, ko vislabāk darīt.

“Kas jums mājās ir no zālēm?” daktere noteikti nelobēja aptieku biznesu, vienmēr vispirms pajautāja, kas mums jau ir, ko varētu izmantot, lai nav jāpērk klāt.

“Dakterīt, šoreiz man ir tikai pats nepieciešamākais, pantenols, vitamīni, plāksteri un ūdeņradis, viss!” viņa noskaitīja rokoties cauri zāļu kastītei.

“Vajadzēs kaut ko, ar ko pazemināt temperatūru. Ja ir 39, tad to neatliekot. Dodiet daudz dzert un turpiniet vērot. Ja nepaliek labāk - dodiet ziņu.”

Uz nākošās dienas rītu, kad bija sarunāta vēl viena tikšanās, Tīna sarunāja samainīties ar vīru un atpakaļ ceļā no sapulces jau paņēma arī vecāko no bērnudārza - lai atvieglotu loģistiku.

“Mazais guļ? Kā jums gāja?” Tīna jautāja pēc atgriešanās, redzot, ka vīrs jau ģērbj zābakus un taisās laisties prom.

“Vitamīnus iedevu,” vīrs pilnā nopietnībā atbildēja, “neko citu nepaspēju, aizmiga. Bet temperatūras nav! Beidzās!”

Nu labrīt! Tīna jau bija atcēlusi visas šīs nedēļas tikšanās un sagatavojusies uz cīņu ar lielo slimošanu.

“Tā gadās,” daktere teica,”šonedēļ bērnudārzu izlaidiet, turpiniet vērot, zīme par šo nedēļu būs pie māsiņas. Sastādiet plānu imunitātei - regulāri vitamīni, regulāra rūdīšanās, Jūs jau saprotat! Un neaizmirstiet sevi, mammīt! Un turpiniet vērot!”

Tīna paņēma lielo bērnu klēpī, apsēdās uz dīvāna un, lēni šūpojot, skatījās uz mazo. Viņa turpināja vērot.