Kiviča izteiktie apvainojumi ūdenim ir aplami

Ūdens.

FOTO: pixabay.com

Piekritīsiet, ūdens ir brīnišķīga substance. To var lēni malkot, izbaudot tā spirdzinošo un atvēsinošo spēku, vai arī dzert skaļiem guldzieniem, remdējot mokošas slāpes. Tajā var arī vērties, apbrīnojot savu sejas vaibstu daiļumu, vai arī mazgāties, no ķermeņa aizvācot visu nepatīkamo un nelāgo. Ne velti cilvēki ūdeni cenšas atrast pat uz Marsa. Redziet, cilvēks bez ūdens pārvērstos par neglītu un nevienam nevajadzīgu mūmiju vai akmeni, tāpēc apvainot šo brīnišķīgo substanci tajā, ka tas ir kaut ko padarījis maziņu un necilu, ir augstākajā mērā nelietīgi un zemiski.

Arī es mīlu ūdeni, jo bez tā nebūtu iespējami neskaitāmi garšīgi un radošās spējas veicinoši dzērieni, tāpēc par savu svētāko uzdevumu šodien uzskatu šīs vielas aizstāvēšanu pret apmelojumiem, kas lasāmi internetā.

Tātad, ūdens tiek apvainots lietu samazināšanā, proti, šajā gadījumā ūdens esot samazinājis Andra Kiviča ķermeņa reproduktīvo orgānu līdz apkaunojošiem izmēriem. Ūdens, lūk, esot vannā, atņēmis cilvēkam vismaz pusi no orgāna apjoma, sabiedrībai nepatiesi atainojot attiecīgā cilvēka vitālo, reproduktīvo un vīrišķo spēku. Es, godājamie tiesneši, esmu nolēmis ūdeni aizstāvēt un neļaut šīs vielas izcilo reputāciju iemīcīt zemē. Saprastu, ja ūdens būtu noslīcinājis kaut ko, bet šeit... absurds pilnīgs.

Visiem, kuri akli tic šādai ūdens nelietībai, es ieteiktu pielaist pilnu vannu ar siltu ūdeni (auksts ūdens patiešām ir nelietis, jo mēdz samazināt lietas) un droši kāpt tajā iekšā, pirms tam pie vannas uzstādot videokameru. Kad tas ir izdarīts, vairākas reizes iegremdēt gurnus ūdenī un pacelt tos virs līmeņa. Jau pirmajā gurnu iegremdēšanā jūs redzēsiet, ka ūdens neko nav samazinājis. Gluži otrādi – viss, kas atrodas zem ūdens līmeņa, būs kļuvis brangāks. Kā tas nākas, jūs jautāsiet? Fizika, draugi, fizika.

Zināms, ka gaismas stari ir taisnas līnijas. Saduroties ar necaurspīdīgu virsmu, tie atstarojas atpakaļ uz mūsu acīm, liekot mums redzēt attēlu. Savukārt, kad gaisma saskaras ar caurspīdīgu objektu, daži no šiem stariem izkļūst tam cauri. Ja šī gaisma “ieduras” caurspīdīgajā objektā precīzi perpendikulāri, tad tā iziet tam cauri joprojām taisnā līnijā, bet, ja tas notiek zināmā leņķī, tad stari liecas jeb maina virzienu.

Šo liekšanos dēvē par refrakciju, un tā norisinās tāpēc, ka gaisma, ieplūstot šādā objektā, samazina ātrumu. Kad gaisma caurspīdīgajā objektā ieplūst noteiktā leņķī, viena gaismas stara puse tajā ieplūst pirmā, otro stara pusi palēninot. To var salīdzināt ar braucošu automašīnu, kurai pēkšņi vienā pusē iedarbojas bremzes. Mašīna sāks slīdēt uz to pusi un zaudēs ātrumu.

Savukārt, skatoties no augšas, objekts vai orgāns ūdenī izskatās lielāks, nekā ir patiesībā. Tas nav tāpēc, ka attēls, ko gaisma atnes līdz mūsu acīm, ir lielāks, bet gan tāpēc, ka šis attēls patiesībā atrodas tuvāk mūsu acīm tā dēļ, ka gaisma neieplūst ūdenī perpendikulāri tā virsmai, bet gan ar leņķi attiecībā pret ūdens virsmu.

Lūk, dzelžains pierādījums, ka ūdens neko nesamazina, tāpēc izskanējušie apvainojumi ir aplami. Ja veicāt šo eksperimentu, tad droši pavērojiet uzfilmēto materiālu. Jūs redzēsiet, ka jūsu orgāni ir brangāki kā jebkad. Droši publicējiet savu video internetā, lai palīdzētu ūdenim atgūt godu.

Paldies, godājamie tiesneši, tas no manas puses būs viss.

Uz augšu