Reirs: Vērtējot budžeta iespējas, četru gadu laikā varētu palielināt minimālo algu
Ministri tuvplānā

Finanšu ministrs Jānis Reirs

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jānis Reirs (JV) pēc gandrīz trim labklājības ministra amatā pavadītiem gadiem atgriezies finanšu ministra krēslā. Turpinot portāla TVNET interviju sēriju “Ministri tuvplānā”, sarunājāmies ar ministru, kurš atklāja, kādi ir galvenie darāmie darbi, kāds mantojums saņemts no iepriekšējās valdības un ar kādiem riskiem varētu saskarties Latvijas finanšu sistēma.

- Kādas ir jūsu sajūtas, pēc ilgāka pārtraukuma atgriežoties finanšu ministra amatā?

- (Ietur pauzi.) Atgriešanās laiks ir saspringts, un man nav bijis laika par to padomāt, tāpēc varbūt tāda lielāka pauze. Jau no pirmās dienas, neatstājot Saeimu pēc valdības apstiprināšanas balsojuma, sākās darbs ar budžetu, kas ir ļoti iekavēts.

Tāpat arī sākās darbs ar “Moneyval” ziņojuma problemātiku. Līdz ar to nav bijis laika filozofiski padomāt par tādām lietām. Esmu guvis labu pieredzi labklājības jomā. Viena no lielākajām problēmām politikā, it īpaši parlamentā, ir tā, ka tu nejūti sava darba rezultātus. Tu pieņem likumus, strādā pie normatīvajiem aktiem... Izpildvarā tas ir daudz jūtamāk un redzamāk.

Piemēram, labklājības jomā man bija iespēja ietekmēt procesus, piedalīties ļoti nozīmīgos notikumos valsts pārvaldē, piemēram, mainīt sabiedrības attieksmi par ārpusģimenes aprūpi, par institūciju sistēmām. Kā cilvēku mani ļoti bagātināja darbs labklājības jomā. Tas deva arī izpratni, kā pareizi pieņemt lēmumus, iedziļinoties situācijā.

Neatkarīgi no tā, vai tas bija Rīgā vai Daugavpilī, vai Iecavā, sēdos mašīnā un devos uz vietas skatīties, kāda ir situācija. Iespējams, iepriekš iemaņas, kā skatīties uz problēmu, bija virspusējas. Tagad droši vien kādu laiku būs grūti, jo finanšu jomā jāskatās makroekonomiski, taču iepriekš iegūtā pieredze ir ļoti vērtīga. Lai gan budžeta grafiks ir ļoti saspringts, es rūpīgi ieskatos katrā finanšu pieprasījumā, lietoju iepriekšējās zināšanas, kas gūtas citās jomās.

- Kādas būs jūsu darba galvenās prioritātes?

- Prioritātes ir iezīmētas valdības deklarācijā. Tāda kā “nulltā” prioritāte valdībai ir “Moneyval” ziņojums, situācijas atrisināšana ar ABLV banku.

Finanšu ministrijai saistībā ar “Moneyval” ziņojumu jārisina ilgtermiņa problēmas, jāsakārto finanšu sektors. Runājot par to, Latvija ir nozīmīgs tirdzniecības partneris daudzām valstīm, un Latvija ir krustcelēs, kas pieprasa attīstītu finanšu sistēmu.

Domāju, ka Latvijas finanšu sistēmas problēma ir tā, ka nav noreaģēts uz pasaules norisēm saistībā ar nelegālās naudas atmazgāšanu. Jau 2015. gadā, kad notika terorakti Parīzē, visas starptautiskās organizācijas kā pirmo jautājumu izvirzīja nelegālo līdzekļu aprites izskaušanu.

Analizējot, kā attīstās finanšu centri, piemēram, Luksemburga un Šveice, redzam, ka tur ir ļoti attīstīta banku iekšējās kontroles sistēma. Tajās strādā ļoti augsti kvalificēti cilvēki. Tas, iespējams, samazina bankas īpašnieku peļņu, bet bankās esošā nauda ir “tīra”. Tikai valsts institūcijām to “uzkraut” nevar, tā ir arī privātā biznesa atbildība.

To, ka iekšējās kontroles prasības ir augstākas, nekā nosaka likumdošana, mēs varam redzēt ārzemju banku Latvijas filiālēs. Tā nav valsts prasība, bet gan viņu iekšējā korporatīvā finanšu higiēna. Līdz ar to, ja panākam šādu sistēmu Latvijā, mums šeit arī ir vieta starptautiskiem finanšu darījumiem.

Ir jārada pārliecība starptautiskajiem finanšu tirgiem, ka mums ir mehānismi, kas neļauj nonākt netīrai naudai. Mēs runāsim ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, lai šie kontroles dienesti nebūtu tikai formalitāte, bet gan tur strādātu kvalificēti un tiešām neatkarīgi speciālisti.

Vēl viena prioritāte – jāstabilizē VID. Tas gadu bija bez vadītāja, un uzskatu, ka tika galā ar savām funkcijām. Jāsaka paldies darbiniekiem, kuriem tas izdevās. Tomēr te nevar runāt par stabilitāti. Tāpēc viens no pirmajiem valdības darbiem bija apstiprināt amatā vēl iepriekšējās valdības laikā notikušā konkursa uzvarētāju Ievu Jaunzemi. Viens no uzdevumiem ir stiprināt VID un muitu, kur trīs gadus nav vadītāja, lai cilvēki sajūt stabilitāti un varētu turpināt iesākto darbu.

VID jāpilda sarežģīta funkcija – jābūt servisa iestādei labiem uzņēmumiem un stingri jāvēršas pret tiem, kas pārkāpj nodokļu likumdošanu. Priecē, ka jaunā VID vadītāja paziņoja, ka netiks samazinātas darba vietas dienestā, jo ir nepieciešams stabili strādāt.

Trešā prioritāte, kas droši vien vīsies cauri visai 13. Saeimai, ir mazināt atšķirību starp ļoti pārticīgiem un ne tik pārticīgiem cilvēkiem. Sociālās spriedzes mazināšana.

Esam ierakstījuši deklarācijā, ka mēs, neminot konkrētus ciparus, bet, novērtējot budžeta iespējas, četru gadu laikā varētu gan palielināt minimālo atalgojumu, gan tuvināt neapliekamo minimumu minimālajai algai.

Apspriežot šīs iespējas, esam konstatējuši, ka tieši neapliekamais minimums, kas varbūt nav izdevīgs valsts budžetam, ir ļoti izdevīgs sabiedrībai. Tas neietekmē biznesa izmaksas. Turpretī minimālās algas celšana ir jāvērtē ļoti uzmanīgi, ko arī darīsim. Pēdējo divu gadu laikā bijusi problēma ar darba ražīguma un algu pieauguma samērošanu.

Iepriekšējā reizē, neizvērtējot šos faktorus, valsts tika novesta līdz krīzei. Mums šajā jomā jābūt piesardzīgiem.

- Kāds jums ir atstāts mantojums no iepriekšējās valdības?

- Pagaidām es negribu to vērtēt, jo neredzu lielas problēmas. Katram cilvēkam ir lietas, ko tas dara citādāk. Tā, piemēram, jaunā ministre atnāca un darīja kādas lietas citādi nekā es pirms tam. Tāpat arī es kaut ko darītu citādāk.

“Moneyval” jautājums – varbūt tas būtu jārisina intensīvāk, taču tas nav tikai ministrijas, bet gan visas valdības jautājums. Analizējot ministres paveikto, ir sperts liels solis uz priekšu gan sarunās ar starptautiskajiem partneriem, gan arī sarunās ar uzraugošajām institūcijām. Neko sliktu pateikt nevaru, ja par to bija jautājums (smejas).

- Nesen bija intervija ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu (JKP), kurš asi izteicās par iepriekšējo valdību, kas atstājusi tukšu budžetu...

- Ja mēs analizējam citu pārejas posmu - laikā, kad ienācām politikā – 2002. gadā... Mums bija atstāts budžeta projekts ar mīnus astoņiem procentiem deficīta. Valdis Dombrovska kungs tajā laikā kļuva par finanšu ministru, un to budžetu veidoja ļoti ilgi.

Viss, kas bija sasolīts, bija salikts budžetā. Tā bija ārkārtas situācija. Patlaban ir pozīcijas, kas nav iekļautas budžetā, bet tas nav nekas ārkārtējs. Tas ir normāls budžeta veidošanas process. Tāpat kā ministriju pieprasījumi – tur ir nozaru redzējums, kā viņi gribētu, lai joma attīstītos.

Kad virsrakstos lasām, ka ministrijas pieprasījušas valsts pārvaldei miljonu miljoniem, faktiski tas ir pieprasījums nozarēm, arī mediķiem un policistiem. Man kā finansistam lielu pārsteigumu par to nav.

- Jūsu priekštece finanšu ministra amatā Dana Reizniece-Ozola (ZZS) sacīja, ka viens no galvenajiem pagājušās valdības labajiem darbiem ir nodokļu reforma. Kā jūs to vērtējat, un vai tajā varētu būt kādas izmaiņas?

- No vienas puses ir slikti, ka šī reforma tika iedarbināta 2018. gadā, priekšvēlēšanu gaisotnē. Tā tika izmantota kā retorika. Bet pēc vēlēšanām, tiekoties ar uzņēmēju organizācijām, tās pārliecināja, ka jāļauj šai nodokļu sistēmai darbu turpināt. Viens procents vairāk vai mazāk nodokļu nav tik graujošs kā nepārtrauktas izmaiņas.

Jāļauj sistēmai pastrādāt. Nolēmām sākt vērtēt šo reformu 2020. gadā. Ja būs nepieciešami uzlabojumi, tos veiksim līdz nākamā gada Jāņiem, lai pēc tam varētu to iestrādāt budžetā, un uzņēmumi tam varētu sagatavoties. Līdz ar to 2018., 2019., 2020. gads būs bez nopietnām nodokļu izmaiņām.

Ļoti nopietna problēma ir darbaspēka nodokļi. Ir izskanējis, ka būs nodokļu parādnieki.

- Vai varētu būt kādas grūtības šā gada budžeta pieņemšanā?

- Mēs esam vienojušies, ka budžets jāpieņem ātri. Formāli spēkā ir tehniskais budžets, taču cilvēkiem nepieciešama skaidrība un stabilitāte. Gan mediķiem, gan tiesībsargājošajās iestādēs un policijā strādājošajiem – budžets ir ļoti svarīgs. Partijas vienojās, ka mēs šo tehnisko budžetu pieņemsim kā valsts budžetu, tam pievienojot izdevumus, par ko balsots Saeimā. Mediķu algu izmaksām – 87 miljoni eiro, izdienas pabalstu izmaksa Iekšlietu ministrijas amatpersonām – 38 miljoni eiro, tiesnešu un prokuroru algu paaugstināšana, kas ir Satversmes tiesas lēmuma pildīšana – deviņi miljoni eiro. Uzturlīdzekļu fonda nodrošināšanai – astoņi miljoni.

Mūsu “nulltajai” prioritātei “Moneyval” sistēmas pasākumiem – virs septiņiem miljoniem. Tā ir mūsu vienošanās, un teorētiski nevajadzētu būt problēmām budžeta pieņemšanā. Šo laiku pagarinājām par vienu nedēļu ar iespēju ministriem izvērtēt izdevumus. Ja viņi atrod kādus izdevumus, kas uzskatāmi par novecojušiem vai neefektīviem, ir iespējams veidot jaunas prioritātes, atbilstošas pašreizējai situācijai.

5. martā esam plānojuši pieņemt budžeta paketi ar visiem pavadošajiem dokumentiem. Līdz ar to praktiskas grūtības neredzu. Vēl budžets jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Šeit būtiski atzīmēt, ka sarunas par budžetu un deficīta rāmju ievērošanu ir visām valstīm, ne tikai Latvijai. Visas eirozonas valstis to dara pat divas reizes. Tāpat arī mums – jebkura eirozonas valsts veic procedūras, kam jāiziet cauri. Un tā ir garantija, ka eiro ir stabils.

Tā, protams, ir samaksa par nelielu suverenitātes zaudēšanu, jo budžetu veidojam mēs, bet ar ierobežojumu apetītei.

Ieguvums ir tas, ka esam eirozonā un mums ir stabila valūta. Pēdējo piecu gadu laikā eiro ir bijis neatsverams ieguvums uzņēmumiem un iedzīvotājiem, jo, ja mums būtu lati, tad viennozīmīgi, būtu kursa kāpums, kreditēšanās kursa kāpums.

Iepriekšējos 20 gados kredītprocenti uzņēmējiem bija pat 20%, kas ir graujoši. Šo piecu gadu laikā piedzīvojam vienu no grūtākajām Eiropas krīzēm – Krimu un Ukrainu, tomēr mūsu valūta ir stabila.

- Eiro tad ir uzskatāms par tādu kā drošības spilvenu?

- Jā. Pirmkārt, tas ir drošības spilvens. Otrkārt - lai mums nebūtu budžets ar astoņiem procentiem deficīta. Tagad neveidojas situācija, kad pirms vēlēšanām visu, ko sola, saliek budžetā, un tad nākamie, kas atnāk, netiek galā...

Mēs arī atceramies diskusijas, kas bija kā seriāls ar Itāliju, kad viņiem neļāva apstiprināt budžetu. Viņi piekāpās. Nesamērīgais finansējums izdomātām programmām, ko veica Itālija, noveda pie tā, ka Itālija ir recesijā. Tas ir smags signāls ekonomiskajai attīstībai eirozonā.

No vienas puses, tas ir stāsts par lielu daudzumu nenopelnītas naudas, kas sildīs ekonomiku, bet rezultāts ir pretējs. Tāpēc vienmēr ir svarīgi atcerēties par fiskālo disciplīnu.

Jāskatās uz valstīm, kas ir ar lielāko ekonomisko izaugsmi. Tās vienmēr ir ar stingru fiskālo disciplīnu – Nīderlande, Zviedrija, Vācija... Fiskālās disciplīnas paraugvalstis. Ir jāsaprot, ka vēl nenopelnītas naudas tērēšana agrāk vai vēlāk noved pie recesijas.

- Šī Itālijas recesija rada draudus eirozonas ekonomiskajai attīstībai?

- Tā nav patīkama situācija, bet domāju, ka viss atrisināsies. Esmu piedalījies Grieķijas sāgā. Tā notika Latvijas prezidentūras laikā, kad norisinājās viskarstākie notikumi. Pēc mūsu prezidentūras beigām 2015. gada vasarā Grieķija divas nedēļas bija bankrota situācijā. Redzot, kā Eiropas finanšu ministri spēja atrisināt Grieķijas situāciju, esmu pārliecināts, ka arī Itālijas situācija tiks risināta pozitīvi.

Šis signāls, viennozīmīgi, ir nepatīkams. Te ir jārunā, vai tā ir vietēja mēroga, vai arī globāla ekonomiskā sabremzēšanās, jo globāli vērojama ekonomiskās izaugsmes tempu palēnināšanās. Arī mūsu eksporta tirgus samazinās, kas var radīt problēmas mūsu uzņēmējiem.

- Kādi varētu būt galvenie riski Latvijas finanšu sektoram?

- Īstermiņa risks ir “Moneyval” ziņojums. 6. februārī bija pirmā Finanšu sektora attīstības padomes sēde, kur analizējām iepriekšējās valdības simts punktus, kā novērst problēmas. Progress ir nozīmīgs, jo likumdošanas un normatīvo aktu veidošanā veicies ļoti labi. Tomēr ir problēmas ar likumu piemērošanu. Vēl viens risks varētu būt starptautiskā situācija – ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās.

Mūsu galvenais papildu naudas ieņēmumu avots ir eksporta tirgus. Ja tas sarūk, tad mēs zaudējam daļu ienākumu. Sarūk arī investīcijas. Nepieaug ražošanas līdzekļu imports, kas ir zināms risks.

Domāju, ka valdībai ir spēcīga apņemšanās meklēt jaunus eksporta tirgus. Nesabalansētība starp algu pieaugumu un darba ražīgumu atstāj riska zonu tautsaimniecībā un finanšu sektorā. Tie varētu būt lielākie riski. Es esmu pilnībā pārliecināts, ka ar “Moneyval” ziņojumu tiksim galā.

Te gan nav kaut kādi īpaši uzstādījumi tikai Latvijai - tā ir starptautiska organizācija, kas vēlas, lai mēs spēlētu pēc visā pasaulē pieņemtiem noteikumiem. Vēl būtiski pieminēt kreditēšanas apjomu pieaugumu.

Eiropas Centrālā banka nav palielinājusi procentu likmi. Tā vēl kādu laiku būs zemāka. Tā ir iespēja uzņēmējiem skatīties un ieguldīt produktīvā ražošanā, lai celtu ražošanas efektivitāti.

Domāju, ka bankām privātpersonu finansēšana patēriņa vajadzībām, kas zināma kā overdrafts. Ātrie kredīti darbojas tieši tāpēc, ka bankas vairs to nefinansē. Skaidrs, ka procenti un sadarbība ir kardināli atšķirīga. Jāņem vērā, ka bankas uzrauga FKTK, bet ātro kredītu uzņēmumu darbība netiek uzraudzīta. Tiklīdz bankas atjaunos šo finansēšanu, tā arī ātrie kredīti nomirs dabīgā nāvē.

Uz augšu