Mīlestību vai kokaīnu?

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Foto: pixabay.com

Zinātniece Hanna Devlina (Hannah Devlin) par godu visu mīlētāju dienai jeb Valentīndienai nolēma tikt skaidrībā – kādi zinātniski izskaidrojami procesi slēpjas aiz mīlestības, sākot ar ķimikālijām smadzenēs un beidzot ar to, kā lai zina, kad tu esi saticis savu īsto un vienīgo.

Pēc romantikas un mīlestības mēs dzīvē alkstam visvairāk. Mēs veicam neiedomājamus upurus mīlestības dēļ un piedzīvojam veselu emociju spektru – sākot ar ekstāzi un beidzot ar dziļu izmisumu. Tāpēc būtu vērtīgi zināt, kas tad īsti notiek mūsu galvā, kad  iemīlamies.

Amerikāņu antropoloģe Helēna Fišere (Helen Fisher) apsēstības pilno pieķeršanos, ko mēs pieredzam mīlestības laikā, apraksta kā laiku, kad “kāds ir apmeties uz dzīvi tavā galvā”.

Revolucionārā eksperimentā Fišere ar saviem kolēģiem no Ņujorkas universitātes 37 stipri iemīlējušos cilvēkus ievietoja magnētiskās rezonanses iekārtā. Rezultātā izrādījās, ka romantiska mīlestība izraisa palielinātu aktivitāti tajos smadzeņu rajonos, kas ir bagāti ar dopamīnu jeb laimes hormonu, piemēram, rajonā, kas saistīts ar vēlmi, motivāciju, koncentrēšanos un alkām. Līdzīgā veidā smadzenes aktivizējas eiforijas uzplūdos pēc kokaīna lietošanas.

Izdevumā "The Guardian" zinātniece raksta, ka iemīlēšanās sākuma stadijās no emocionālā satraukuma (daži pat teiktu stresa) organismā paaugstinās kortizola līmenis, liekot paātrināties sirdsdarbībai, rasties tauriņu sajūtai vēderā un pastiprināti svīst plaukstām. Procesā piedalās arī citas ķimikālijas, piemēram, oksitocīns, kas palielina pieķeršanās sajūtu, un vazopresīns, kas tiek saistīts ar uzticēšanos, empātiju un seksuālo monogāmiju.

Tātad mīlestība notiek tikai galvā, nevis sirdī? Patiesībā... ir atklāts, ka arī sirds ietekmē to, kā mēs pieredzam emocijas.

Mūsu smadzenes atrodas ciešā komunikācijā ar sirdi. Kad nonākam briesmu priekšā vai pārpildītā telpā ieraugām mūsu alku objektu, mūsu sirds sāk joņot. Tiesa, pavisam nesen zinātnieki atklāja, ka saziņa starp sirdi un smadzenēm ir abpusēja, proti, arī sirds ietekmē to, ko jūtam.

Kāds pētījums, ko vadīja Saseksas Universitātes profesore Sāra Garfinkela, parādīja, ka sirds un asinsvadu uzbudinājums – daļa no sirds cikla, kad tā strādā vissmagāk, – var paaugstināt bailes un trauksmi. Pētījuma dalībniekiem zinātnieki lūdza identificēt baisas un neitrālas fotogrāfijas, kamēr tika mērīta viņu sirdsdarbība. Garfinkela atklāja, ka cilvēki uz baisajām fotogrāfijām reaģēja daudz ātrāk, kad to sirdsdarbība bija ātrāka, nekā relaksētā stāvoklī.

Tas nozīmēja, ka elektriskie signāli no sirds asinsvadiem atgriežas atpakaļ smadzenēs un ir iesaistīti emociju apstrādē un jušanas procesā.

Visbeidzot zinātniekiem izdevās novērot, ka iemīlējušos pāru sirds un elpošanas ritms tiecas sinhronizēties.

"Mīlestība ir tikai ārprāts," komēdijā “Kā jums tīk” rakstīja Šekspīrs. Tomēr tikai nesen zinātnieki ir izvirzījuši teorijas, kāpēc iemīlēšanās mums bieži liek uzvesties dīvaini.

Pizas Universitātes psihiatrijas profesore Donatella Marazitī (Donatella Marazziti) pie šā jautājuma nonāca, kad veica pētījumu, kurā noskaidrojās, ka cilvēkiem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem asinīs ir zemāks smadzeņu ķimikālijas serotonīna līmenis. Zinātniece prātoja, vai līdzīgs balansa trūkums varētu būt arī iemīlēšanās pamatā.

Tāpēc viņa sešu mēnešu laikā izpētīja vairākus cilvēkus ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, veselus cilvēkus un 20 iemīlējušos cilvēkus. Atklājās, ka gan sirdzējiem, gan cilvēkiem, kas iemīlējušies, asinīs bija ievērojami zemāks serotonīna līmenis nekā kontrolgrupas dalībniekiem. Pētījuma autori secināja, ka iemīlēšanās ir stāvoklis, kas galīgi nav normāls, tomēr ne ilgstošs, jo pēc sešiem mēnešiem visiem dalībniekiem šīs ķimikālijas līmenis asinīs bija normalizējies.

Savukārt atsevišķā pētījumā noskaidrojās, ka iemīlējušos cilvēku smadzeņu priekšējā garozā aktivitāte samazinās, kad šie cilvēki domā par savu izredzēto. Šī smadzeņu daļa atbild par lemšanu un spriešanu. Zinātnieki uzskata, ka tas veidojies evolūcijas rezultātā.

Vai mīlestība ir vienāda neatkarīgi no seksuālās orientācijas?

Seksuālā orientācija sastāv no vairākām sastāvdaļām, to skaitā uzvedības, identitātes un seksuālās preferences. Daudzi zinātniskie pētījumi ir balstīti uz pašu cilvēku teiktā, kas viņiem šķiet pievilcīgs. Aptaujas parasti liecina, ka sava dzimuma pārstāvji piesaista mazāk nekā 5% populācijas. Turklāt šis skaitlis ir palicis nemainīgs jau ilgu laiku.

Tomēr cilvēku uzvedību un veidu, kā tie apraksta savu seksuālo identitāti, arvien vairāk ietekmē dažādi sociālie un kulturālie faktori. Piemēram, Lielbritānijā strauji pieaug to sieviešu proporcija, kuras piedzīvojušas seksuālu kontaktu ar sava dzimuma pārstāvēm. 1991. gadā šo sieviešu bija 1,8%, bet 2013. gadā jau 7,9%.

Kā jau jebkurā zinātniskā aptaujā un pētījumā, tas, kā tiek formulēts jautājums, ietekmē atbildi. Tāpēc pētījumos, kuros cilvēkiem jāizvēlas viena no divām vai trim kategorijām, tiek pazaudēta sīkāka atbilžu iespējamība.

Ir vērts arī pieminēt 2011. gada pētījumu, kurā tika atklāts, ka nepastāv atšķirības smadzeņu sistēmās, kas regulē romantisko mīlestību homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem.

Vai pastāv homoseksualitātes gēns?

Jau gadiem ilgi ir zināms, ka seksuālā orientācija vīriešiem ir daļēji pārmantojama. Šis atzinums ir balstīts uz pētījumiem, kuros iesaistīti identiskie dvīņi. 90. gados specifisks X hromosomas reģions tika saistīts ar vīriešu homoseksualitāti, bet pavisam nesenā pētījumā divi specifiski gēni tika biežāk atrasti homoseksuālu vīriešu genomā.

Tiesa, identificētie ģenētiskie faktori spēlē ļoti mazu lomu tajā, kāda ir cilvēka seksuālā orientācija, jo ne visi vīrieši, kuriem ir šie gēni, ir homoseksuāli. Savukārt pētījumi par sieviešu seksualitātes sasaisti ar genomu nedaudz atpaliek.

Pastāv vēl citi nozīmīgi bioloģiskie faktori cilvēka seksualitātē. Viens no spēcīgākajiem atklājumiem seksualitātes pētniecībā ir tāds, ka homoseksuāliem vīriešiem mēdz būt lielāks skaits vecāko brāļu nekā heteroseksuāliem. Tomēr tā drīzāk ir bioloģiska ietekme, nevis sociāla.

Vai cilvēki izdala feromonus?

Feromoni ir ķīmiski signāli, kas tiek izmantoti, lai komunicētu un ietekmētu citu būtņu uzvedību. Pirmā šāda viela — bombikols — tika atklāts zīdtauriņu mātītēm 20. gadsimta piecdesmitajos gados. Kopš tā laika feromonu pētījumi nav rimušies – vismaz ne smaržu ražotāju vidū –, lai atklātu ekvivalentu cilvēkā. Un ne bez rezultātiem.

Piemēram, zināmais cūku hormons androstenons ir atrasts arī cilvēka padusēs, tomēr pagaidām nav pierādījumu, kā un vai tas darbojas.

Krāpšana – vai tā ir bieža parādība?

Lai arī krāpšana lielākajā daļā kultūru ir nepieņemama, tomēr tā nemaz nav tik reti sastopama. Čikāgas universitātes pētnieki noskaidroja, ka vīrieši kļūst neuzticīgi biežāk nekā sievietes, tomēr tas ir atkarīgs no vecuma grupas.

Pavisam nesen zinātnieki pierādīja, ka dažiem cilvēkiem neuzticība var būt ierakstīta jau gēnos, bet citā pētījumā tika atklāts, ka daži gēnu varianti ir raksturīgāki neuzticīgām personām.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu