/nginx/o/2018/07/21/11022456t1h99ac.jpg)
Kamēr Zviedrijas pilsētā Orē risinās 45. pasaules čempionāts kalnu slēpošanā, spilgtu punktu savai zvaigžņotajai karjerai ar izcīnīto bronzas medaļu nobrauciena sacensībās pielika viena no visu laiku izcilākajām slēpotājām Lindsija Vona. Par "slēpošanas karalieni" iedēvētā amerikāniete savā karjerā pārcietusi daudzus savainojumus, tomēr nekad nav padevusies.
Dzimusi Minesotas štata pilsētā Santpolā, Vona pirmo reizi uz slēpēm uzkāpa salīdzinoši vēlāk nekā citas pasaules izcilnieces – tikai trīs gadu vecumā. Tas arī saprotams, jo slēpošanas iespējas šajā pilsētā ir salīdzinoši nelielas. Uz slēpēm Lindsiju pirmo reizi uzlika viņas tēvs Alans Kildovs, kurš savulaik pat bijis ASV junioru čempions (diemžēl perspektīvā slēpotāja karjerai strīpu pārvilka nopietns ceļa savainojums, kas tika gūts jau 18 gadu vecumā). Arī viņas vectēvs Dons jaunībā regulāri piedalījies kalnu slēpošanas sacensībās, kā rezultātā Vonai parādījās vēlme darīt to pašu, ar ko nodarbojās viņas tuvinieki.
Interesanti, ka trasi, kurā Vona sāka savus slēpošanas treniņus, pirms daudziem gadiem izveidoja tieši viņas vectēvs. Viņš iemācīja slēpot gan Vonas tēvu, gan vēlāk arī pašu Vonu. Kad Lindsija četru gadu vecumā iesāka pirmos nopietnos treniņus Bakhilas slēpošanas klubā, viens no viņas treneriem bija austrietis Ēriks Zailers, kurš izaudzinājis arī citu Minesotas sporta leģendu Kristīnu Kozniku – savulaik vienu no labākajām slaloma speciālistēm pasaulē.
Pirmajās bērnu sacensībās Vona piedalījās septiņu gadu vecumā. Jau ļoti ātri viņa apsteidza savus vienaudžus, un regulāri nācās startēt kopā ar dažus gadus vecākām slēpotājām.
"Tas nebija labākais veids, kā iegūt jaunus draugus – bieži vien, kad sasniedzu finišu, varēju redzēt, kā vairākas 14 gadus vecas meitenes izplūda asarās, jo zaudēja desmitgadniecei," bērnības laikus atceras pati Vona.
Tieši desmit gadu vecumā Lindsija satika 1998. gada Nagano olimpisko spēļu čempioni supergigantā Pikabo Strītu. Šī tikšanās uz Lindsiju atstāja tik lielu iespaidu, ka vēl daudzus gadus viņa Strītu sauca par savu elku un iedvesmas avotu. Ap šo laiku viņai ar māti Lindu (pēc izcelsmes norvēģiete) nācās pārcelties no Minesotas uz Kolorādo štata pilsētu Veilu, kur atrodas viena no lielākajām kalnu slēpošanas bāzēm ASV. Sākumā viņai pielāgoties jaunajiem apstākļiem bija visai sarežģīti, tomēr tas bija nepieciešams, lai īstenotu savus nākotnes sapņus, jo tieši Veilā atradās ASV jauno talantu komanda.
Savās pirmajās pieaugušo sacensībās Lindsija piedalījās 1999. gada novembrī (15 gadu vecumā), kas bija viens no Ziemeļamerikas kausa posmiem Brekenridžā. Kopā ar Vonu uz starta stājās vairākas pasaules elites slēpotājas, titulēto zviedrieti Anju Pērsoni ieskaitot. Tajā sezonā sākas arī lidojumi uz Eiropu. Nācās startēt vairākos Eiropas kausa posmos, bet sezonas noslēgumā viņa izcīnīja ASV vicečempiones titulu nobraucienā, piekāpjoties tikai vēlākajai pasaules čempionāts (PČ) sudraba medaļniecei Kirstenai Klārkai.
Daudzsološais sniegums Eiropā un sudraba medaļa valsts čempionātā jau 16 gadu vecumā Vonai pavēra ceļu uz ASV izlasi, kuras sastāvā viņa 2000. gada novembrī piedzīvoja debiju pasaules kausa posmā Pārksitijā. Tikmēr pirmo reizi uz pjedestāla Pasaules kausa (PK) sacensībās Vona kāpa 2004. gadā Itālijas pilsētiņā Kortīnā – nobrauciena sacensībās Vona izcīnīja bronzas medaļu, zaudējot tikai olimpiskajām medaļniecēm Kerolai Montilē (Francija) un Renātei Getšlai (Austrija).
Un tā Lindsija kļuva par vienu no pasaulē labākajām kalnu slēpotājām. Sākumā vairāk koncentrēdamās uz tehniskajām disciplīnām, laika gaitā viņa pārkvalificējās uz nobraucienu un supergigantu. Tiesa, lielajās sacensībās Vonai nav veicies tik labi, cik viņa pati vēlētos. Piedalījusies piecās olimpiskajās spēlēs, savu vienīgo zelta medaļu Vona izcīnīja 2010. gadā Vankūverā. Arī no astoņiem pasaules čempionātiem, kuros nācies startēt, zelts ticis izcīnīts tikai vienā – 2009. gadā Val d’Izērā, kad uzvaras nāca abās ātruma disciplīnās.
Toties 82 uzvaras pasaules kausa posmos – rekords, kas tuvākajā laikā netiks pārspēts – labi atspoguļo Vonas izcilo karjeru. Viņa ir vienīgā sieviete vēsturē, kurai izdevies izcīnīt tik daudz uzvaru. Pirms kāda laika Vona pati publiski paziņoja, ka mēģinās pārspēt leģendārā zviedra Ingemāra Stenmarka rekordu, 86 uzvaras. Galvenais iemesls, kādēļ tas neizdevās, bija daudzās traumas, kas piemeklējušas Vonu pēdējās sezonās.
Pēc 2016.gada novembrī gūtā rokas savainojuma Lindsija pat neesot spējusi pakustināt pirkstus. Taču ilgas fizioterapijas nodarbības un neatlaidīgi treniņi tomēr ļāva atgriezties uz pareizā ceļa. Brīnumainā kārtā Vona spēja gūt vēl vairākas uzvaras PK posmos. Par spīti kārtējam kritienam, ko nācās piedzīvot šā pasaules čempionāta pirmajā dienā, Lindsijai izdevās vēlreiz atgūties un pārsteidzoši izcīnīt bronzas godalgu svētdien nobraucienā.
Kā pati Vona izteicās atvadu preses konferencē Orē, visvairāk viņai pietrūkšot vienreizējās brīvības sajūtas, kuru var izbaudīt, lielā ātrumā traucoties lejā no kalna.
"Pagaidām nezinu, ar ko varēšu šo sajūtu kompensēt, jo kā parasta sporta veida mīļotāja es netaisos slēpot - manu slēpošanas atļauju (ski-pass) ātri vien konfiscēs atļautā ātruma pārsniegšanas dēļ," ar humoru sacīja Vona.
Materiāls tapis 2019.gada Ēnu dienā. Autors Reinis Grundspeņķis.
