Igaunijas darba devēji saskārušies ar vairākām nozīmīgām problēmām – darbaspēka trūkums sasniedzis kritisku atzīmi. Kā vēsta Igaunijas laikraksts “Postimees”, bijuši gadījumi, kad darbinieki, neko nesakot, aizgājuši no darba un pat nav ieradušies, lai saņemtu algu.
“Agrāk bija tā, ka gadījumā, ja darbinieks kaut ko izdarīja, piemēram, neatnāca uz darbu, es pēc tam ar viņu varēju šo situāciju izrunāt. Tagad es nevaru atļauties izteikt pat brīdinājumu, jo tad, visticamāk, viņš darbā vispār neatgriezīsies,” situāciju anonīmi aprakstīja kādas būvfirmas vadītājs no Tartu.
Ar darbaspēka trūkumu viņš saskaras ilgi, taču pēdējo gadu laikā situācija kļuvusi vēl sliktāka.
“Man ir bijuši gadījumi, kad darbinieks dienas vidū aiziet prom un pēc tam pat neatnāk saņemt algu. Viņi vienkārši pazūd,” sūdzas uzņēmējs.
Tāpēc viņa vadītais uzņēmums nepārtraukti publicē darba sludinājumus cerībā nolīgt vairāk darbinieku nekā nepieciešams, lai būtu rezerve.
Uz problēmām norāda arī Igaunijas darba devēju un ņēmēju kases vadītāja Marina Radika. Viņa nesen nosūtījusi vēstuli Igaunijas Darba inspekcijai, jo arvien vairāk cilvēku vēlas kļūt par bezdarbniekiem, lai gan Darba reģistrā viņiem nav dzēstas darba attiecības.
“Ir situācijas, kad darbinieks ar darba devēju mutiski vienojas par darba attiecību izbeigšanu, taču darba devējs no savas puses neizpilda visas nepieciešamās formalitātes,” saka Radika.
Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka darba devēji lielākoties nezina, ka darba attiecību pārtraukšanu nepieciešams reģistrēt desmit dienu laikā kopš darbinieka aiziešanas. Tomēr, ja darba devējam nav pārliecības, ka darbinieks aizies no darba pavisam, viņš darba attiecības oficiāli var arī nenoslēgt.
“Darba līgums nebeidzas vien ar to, ka darbinieks vienreiz neierodas darbā,” norāda Radika.
Centrālā Darbadevēju savienība reizi ceturksnī sastāda tā saucamo darbaspēka termometru, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot bezdarbnieku un vakanču skaitu. Nesen apkopotie dati liecina, ka termometra temperatūra ir 33 grādi, respektīvi – situācija Igaunijas darba tirgū ir pārkarsusi. Ņemot vērā pētījumu, viens no galvenajiem faktoriem, kas liek šķēršļus biznesam, ir darbaspēka trūkums – to min 42% būvfirmu vadītāji, 37% pakalpojumu sfēras un 29% - ražošanas sektora uzņēmumu darbinieki.
Ražošanas uzņēmuma “Hekotek” vadītājs Heiki Einpauls saka, ka darbinieku mainība firmā ir neliela, un tam ir savi plusi, kā arī mīnusi. No vienas puses, komanda ir stabila, taču tajā pašā laikā uz kādām inovācijām nevar cerēt.
“Pasūtījumu skaits ir liels, taču skaidrs, ka par paplašināšanos nevar būt ne runas. Tādā gadījumā mums vajadzētu vismaz 20 jaunus darbiniekus, taču Igaunijā laba darbaspēka nav,” saka Einpauls.
Viņš norāda, ka kompānija gatavojas pārcelt ražošanu turp, kur ir pieejams darbaspēks. Kompānijai ir daudz projektu Krievijā un Vjetnamā.
“Mums vietējie darbinieki, protams, patīk vairāk, bet darbaspēka kustība varētu notikt brīvāk. Mēs nekad neesam bijuši pret, ja kādam ārvalstu speciālistam, piemēram, no Ukrainas būtu jāmaksā Igaunijas līmeņa alga. Tā nav problēma. Tomēr mums jāmeklē iespējas, kā apiet dažādas kvotas, lai tās neiztērētu jau gada sākumā,” saka Einpauls.
Celtniecības firmas “Markend Team” vadītājs Margo Lipss saka, ka celtniecībā darbaspēka trūkums vienmēr ir bijusi aktuāla problēma, taču tai risinājums nav redzams, jo vairākus kvalitatīvus darbiniekus uzreiz iegūt nav iespējams. Viņš atklāj, ka reiz viņam zvanījusi sešpadsmitgadīga jaunieša māte un lūgusi dēlu ņemt praksē.
“Es jautāju, vai jaunietim ir kāda iepriekšēja pieredze celtniecībā, kaut vai kā palīgam. Māte teica, ka dēls ir lauku puika, nodarbojas ar sportu, un darba pieredzes viņam vispār nav,” sacīja Lipss sakot, ka vecāki nereti bērnu audzināšanā neparūpējas, lai jauniešiem būtu kaut minimāla darba pieredze.
“Šodien tiek audzināti mīkstmieši, kuriem katrs darbs liekas sarežģīts. Viņi neko nezina, kas darāms ar āmuru, nemaz nerunājot par zāģi. Jaunieši grib strādāt par 2500 eiro mēnesī, bet tajā pašā laikā viņi nepiekrīt neko darīt.
Piemēram, Sāremā ir neliela pašvaldība, tur darba devējiem ir grūti apgādāt darbinieku ar visu nepieciešamo – darba tērps, instrumenti un viss pārējais uzņēmējam izmaksā 1500 eiro, un tāpat strādnieks aiziet prom un neatgriežas,” stāsta Lipss.
Igaunijas statistikas departaments aprēķinājis, ka bezdarba līmenis Igaunijā pagājušā gada pēdējā ceturksnī ir 4,4%. Tas ir tuvu pirmskrīzes zemākajam bezdarba līmenim.
Tomēr ekonomisti norāda, ka darbaspēka problēma ir tā, ka daudziem cilvēkiem trūkst nepieciešamo prasmju, tādēļ darbinieki nereti, neko nesakot, aiziet prom no darba. Tieši tāpēc valstij tiek ieteikts rīkoties, lai celtu iedzīvotāju prasmju un kvalifikācijas līmeni, lai viņiem būtu vieglāk pielāgoties jaunā darba prasībām.
