Par baznīcu dedzinātājiem Bergenā un daudz ko citu
Saruna ar norvēģu melnmetāla grupas "Taake" līderi

"Taake"

FOTO: Wikipedia

Šo piektdien, 22. februārī, festivāla "Zobens un lemess" gaidas ieskandinās norvēģu blekmetāla grupa "Taake". Ar savu pirmo koncertu Latvijā grupa viesosies Jelgavā, "Melno cepurīšu balerijā". "Taake" (no norvēģu valodas – migla) ir grupa no Bergenas, Norvēģijā, kas rada estētiski īstu norvēģu blekmetālu. Jau kopš grupas aizsākumiem 1993. gadā ar nosaukumu "Thule", grupas centrālais dzinējspēks, vārdu un mūzikas autors ir Hoest, īstajā vārdā Ørjan Stedjeberg. Pašlaik aktīvi darbojoties studijā ar jaunām dziesmām, Hoest arī pamanījās atbildēt uz pāris jautājumiem par Bergenas mūzikas skatuvi, provokācijām un arī savu pieeju mūzikas radīšanai. 

Tātad, kas īsti notika Bergenas mūzikas scēnā deviņdesmito gadu sākumā? Kuras grupas bija populāras un kur tajā visā ietilpa blekmetāla pūlis? 

Deviņdesmito gadu sākumā es vēl biju visai jauns un mazliet arī izstumtais. Pirms nesasniedzu 18 gadu vecumu, es nevarēju socializēties bāros kā visi pārējie. Tai laika posmā Burzum un pavisam ambiciozie Immortal ātri vien uzcēlās zvaigznēs. Tai pašā laikā bija arī citas grupas - Hades, Ancient, Aeternus un Helheim. Deviņdesmito gadu vidū uz šejieni pārcēlās arī grupas Gorgoroth un Enslaved. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka labākā grupa, kas nākusi no Bergenas, bija Asmodeus. Viņi 1993. un 1995. gadā izlaida izcilus demo ierakstus. Viņi joprojām ir visai nezināmi, visticamāk tāpēc, ka grupa visai agri pajuka. 

Tu izveidoji "Thule" kopā ar Svartluv 16 gadu vecumā, kas bija tas galvenais iegansts sākt spēlēt mūziku? Kā tas viss sākās?

Tai brīdī bija tik maz blekmetālistu, ka šķita visai dabiski uzrunāt citus līdziniekus. Tāpat kā Svartluv, mēs abi jau bijām spēlējuši zem citām birkām – es spēlēju bungas un dziedāju kopā ar citu ģitāristu. Kad mēs abi beidzot sanācām kopā, mēs uzreiz palikām par labiem draugiem un dabiski arī apvienojām spēkus. Mēs ierakstījām trīs demo ierakstus un EP, līdz es viņu nomainīju. Manā pieticīgajā skatījumā, mēs bijām visdraņķīgākā grupa pilsētā līdz brīdim, kad visi pārējie lēnām sabruka. Mēs vienkārši sagrābām troni. Lai arī kā, sākumā tas galvenais dzinulis bija visa šī iedvesmojošā mūzika, kas turpināja plūst no visām Norvēģijas malām. Atvērās tik daudz jaunu durvju un tapa atdzīvinātas vecās intereses - okultisms, nacionālais romantisms, folklora, Theodor Kittelsen, melnā nāve, J.R.R. Tolkien, zaimošana, pagānisms, nacionālisms, mūsu vikingu izcelsme, buršanās, baznīcu dedzināšana, astoņdesmito gadu blekmetāla grupas, Osmose blices, folkmūzika, fanu veidoti žurnāli, skrejlapas, kasešu apmaiņa, grims, āda, asumi, ložu siksnas (īpaši skolā), ieroči, ziema, nāve un pats nelabais. 

"Taake"

FOTO: Wikipedia.org

"Thule" ir romiešu un grieķu kartogrāfijā sastopams termins. Kā jūs nonācāt pie šā nosaukuma un vai jums ir kāds sakars ar mazo salu ārpus Bergenas – Smøla?

Tā bija Svartluv ideja ar tieši tādu kontekstu – atsaukties uz senajām ziemeļu zemēm. Mēs šo nosaukumu būtu arī paturējuši, tomēr sākām atklāt citas grupas ar tādu pašu nosaukumu. Viena no tām kļuva par vienu no mūsu iecienītākajām – izcilā rokgrupa Thule no Honningsvaag, Ziemeļnorvēģijā. 

Kā tu atceries skandalozos notikumus, kas saistījās ar Mayhem no 92. līdz 94. gadam? Kā šo notikumu rezultātā mainījās sabiedrības attieksme pret blekmetālistiem? 

Tā kā es biju pārāk jauns, lai viņus personīgi pazītu, es to visu pieredzēju no ārpuses. Pēc pāris gadiem es sadraudzējos ar palikušajiem Mayhem biedriem, ar kuriem esmu draugos arī šobrīd.

Daži no Euronymous biedriem vēlējās, lai blekmetāls taptu ienīsts.

Par to parūpējās viens konkrēts baznīcu dedzinātājs no Bergenas, to visu turpinot ar saviem muļķīgajiem preses paziņojumiem.

Visticamāk, lielākā daļa no tā visa bija aplami citēti teksti, tomēr ar to pietika, lai pārējā sabiedrība mūs ienīstu. Izcēlās arī kautiņi. Vecāki un skolotāji, protams, bija uztraukti.

Lai arī kā, Mayhem ieguva noteiktu reputāciju un tapa ieskauta baumu viesulī. Mēs saņēmām Helvete ziņu vēstules, un daudzi no mums arī De Mysteriis Dom Sathanas miksējumu bez vokāliem. Zinājām, ka tuvojas kaut kas milzīgs blakus citām Deathlike Silence relīzēm. 

Bergena tiek dēvēta par blekmetāla galvaspilsētu, kā gadu gaitā mainījusies pilsētas scēna un kā to ietekmēja bāra Garage aizvēršana un Blast Fest atcelšana? Kādas pieminēšanas vērtas grupas ir cēlušās pēdējā laikā?

Tas bārs un festivāls nekad nav pārāk daudz nozīmējis visai skatuvei kopumā. Vairums mūziķu cits citu diezgan labi pazīst, tai pašā laikā mums atšķirīgās frakcijas pulcējas atsevišķi. Festivāls Beyond the Gates visai strauji aug un jau tagad man sāk atgādināt veco Hole in the Sky festivālu. Abiem ir kopīga norises vieta, tāpat arī daļa no organizatoriem. 

Pēdējā grupa no Bergenas, kas uz mani atstāja jūtamu iespaidu, ir varenie Orcustus 2002. gadā. Es apšaubu, ka kopš tā brīža ir bijušas kādas citas pieminēšanas vērtas grupas. Zinu, ka daudzi uzskata, ka Bergena ir blekmetāla galvaspilsēta, tomēr tādā pašā līmenī vajadzētu izcelt arī Oslo, no kuras nākušas tādas svarīgas grupas kā Mayhem un Darkthrone, kā arī Emperor (no netālas pilsētiņas). 

Bez liekas iedziļināšanās 2007. gada Esenas koncerta notikumos, kādā intervijā tu minēji, ka gan apgrieztais krusts, gan arī pentagramma vairs cilvēkos neizraisa īpašas emocijas. Kāpēc, tavuprāt, šie divi simboli ir zaudējuši savu šausminošo efektu? Un kāpēc svastikas simbols? Baltu folklorā atrodamais ugunskrusts ir ekskluzīvi asociējams ar nacismu?

Visi šie “sātanistu” simboli visai ātri zaudēja savu efektu, pateicoties cilvēkiem, kas tos vienkārši izmantoja pārāk daudz bez jelkāda pamatojuma. Tā vien šķiet, ka Hitlers svastikas simbolu ir piesavinājies uz visiem laikiem. Saprotams arī, kādēļ šis simbols tagad ir asociējams tikai ar viņa kustību pār jebko citu, ko tas apzīmēja pirms tam. 

Strādājot ar mūzikas žanru, kas ir balstīts uz provokāciju, vai tev šķiet, ka cilvēki mūsdienās ir daudz vieglāk aizvainojami?

Pavisam noteikti. Mūsdienās ir novērojama visai nožēlojama tendence tēlot upuri un pat tapt aizskartam citu cilvēku vietā. Tas novērojams Rietumeiropā un īpaši ASV un Kanādā. Jācer, ka šī tendence drīz mainīsies. Es ticu pilnīgai runas brīvībai. Cilvēkiem vajadzētu raudzīties uz realitāti tādu, kāda tā ir, nevis gremdēties visās šajās pašradītajās ilūzijās.

"Taake"

FOTO: Wikipedia.org

Kāpēc tu atsakies izmantot norvēģu valodā sastopamos burtus “æ”, “ø” un “å”, kad asociējies ar "Taake"? Vai tu pie šā principa pieturies arī ikdienā?

Galvenais iemesls ir vizuālais efekts. Tas manam rakstītajam, tā sakot, piešķir vecāku paskatu. Un, ņemot vērā ka šis žanrs ir populārs visā pasaulē, šādi izvairos no muļķīgām drukas kļūdām. Kā piemēru es atceros redzam grupas Mortiis albuma Ånden Som Gjorde Opprør izplatītāju sarakstā kā Anden Som Gjorde Oppror, kas principā tulkotos kā "Pīle, kas pretojas".

Ņemot vērā, ka ļoti daudzas blekmetāla grupas no Norvēģijas un citām valstīm dzied savā dzimtajā mēlē, cik svarīgi, tavuprāt, ir saprast vārdus šā žanra dziesmās? Vai blekmetāls nav vairāk balstīts uz radīto atmosfēru, biedējošo izpausmi un saņemto reakciju?

Pēc tam, kad Darkthrone tik labi iedziedāja savu albumu "Inn i de dype Skogers Favn", šķita dabiski rakstīt tieši tādā pašā manierē - ekskluzīvi. Turpat ir arī tas norvēģu lepnums. Pašos sākumos man īsti nebija nekādu ambīciju ārpus Norvēģijas skatuves, tādēļ es sāku rakstīt dziesmas savā dzimtajā valodā. Tas man vienmēr ir licies visdabiskāk, pie tā arī esmu pieturējies. 

Dziesmu vārdi ir ļoti svarīga daļa no manis radītās mūzikas. Man patiešām ir ļoti dalītas jūtas par to, ka es tajā nevaru dalīties ar lielu daļu savas auditorijas. Labi, ka vismaz mūzika kopumā darbojas kā internacionāla valoda. 

Vienā 2009. gada intervijā tu minēji, ka  neklausies īpaši daudz blekmetālu un metālu kā tādu. Kāpēc tā? Vai tas ir ar domu saglabāt savu oriģinālo izpausmi, neietekmējoties no citiem ekstrēmā metāla komponistiem? 

Es vienkārši neticu, ka kaut kas mūsdienīgs var pārspēt vecos ierakstus. Tie varētu būt vairāki gadi starp izdotiem albumiem metāla žanrā, kas mani patiešām uzrunātu. Es vienmēr esmu bijis ieinteresēts vairumā mūzikas žanru, kaut kas katram garastāvoklim. Man ļoti patīk folkmūzika, klasiskā, kantri, kā arī astoņdesmito gadu pops. Turklāt es ļoti vēlētos, kaut blūzs taptu atdalīts no smagā roka. 

Kā tu spēj ar savu jaunradi uzturēt šo nenoliedzamo saturiskumu? Kas atdala Taake no visām citām melnmetāla grupām, kas sen zaudējušas savu maģiju? 

Tas viss man vienkārši nāk dabiski – pieturēties pie fundamentiem, tradīcijām un fokusa. Pieeja, pie kuras esmu palicis jau kopš sākuma. Tai pašā laikā esmu kļuvis vairāk eksperimentāls, tomēr pieturos pie galvenajiem iedvesmas avotiem.

Kāds ir tavs mūzikas rakstīšanas process? Ar ko tu sāc un kā noturi radošo garu?

Tas atšķiras no dziesmas uz dziesmu, man nav viens noteikts piegājiens. Dažreiz es vienkārši saklausu kādu labu rifu savā prātā un mēģinu to veiksmīgi pārnest uz ģitāras. Dažreiz nākamais rifs nāk dabiski, instinktīvi. Citās reizēs manī ir izveidojusies kāda noteikta atmosfēra, kuru cenšos izpaust ar ģitāras palīdzību. Var arī sanākt tā, ka man ir gandrīz pabeigta dziesma jau gadiem, kura vienkārši gaida to pēdējo rifu sākumā, vidū vai beigās. Tomēr es neesmu ierakstījis nevienu rifu vai demo ierakstu kopš 1999. gada. Visas skaņas sēž man galvā. Liela daļa no procesa ir domāšana par ģitāras partijām un to piemērošana dažādiem bungu ritmiem un citiem aranžējumiem, kamēr esmu izgājis pastaigāties, braucu vai vienkārši atpūšos klusumā.

Es visai skaidri atceros reizi, kad draugs mani iepazīstināja ar Taake un sāka ar Myr no Noreegs Vaapen, īpaši izceļot implementēto bandžo partiju. Kā nonāci līdz domai, ka bandžo varētu labi iederēties blekmetāla dziesmā? Tas brīdis pats par sevi ir ļoti īpašs un gaidīts ar katru klausījumu.

Es vienmēr esmu identificējies ar daļu no redneku/lauķu/balto atkritumu kultūrām, ar ko šis instruments ir asociējams. Man bija vien neliela ideja par šādu asumiņu virs tā jauktā ritma, tomēr stīgu pavēlnieks Gjermunds šo rifu pamatīgi izstiepa. 

Vai "Taake" ir patiess? Vai būt patiesam blekmetālā maz ir svarīgi mūsdienās?

Es pavisam noteikti teiktu, ka jā. Būdams apritē tik ilgi, cik es, šo patiesumu par nepadošanos komerciālismam un pieturēšanos vecajām vērtībām es dalu tikai ar kripatiņu citu izpildītāju. 

Tagad, kad esi radījis septiņu nodaļu slavināšanu septiņiem kalniem ap Bergenu, kas turpmāk gaidāms no Taake?

Patiesībā es pašlaik atrodos studijā, kur ierakstu pāris jaunas dziesmas dalītiem EP kopā ar grupām, kuras apbrīnoju. Godīgi, pašlaik tiešām ir sajūta, ka esmu jau ierakstījis savu pēdējo albumu. Šī sajūta gan varētu ar laiku mainīties. Savā ziņā 7 Fjell albumu sērija liekas kā noslēgums. Esmu radījis pietiekami daudz dziesmu, lai varētu koncertēt visu savu atlikušo dzīvi. Izskatās, ka 2019. gads būs ļoti aizņemts un piesātināts ar koncertiem visās pasaules malās. Daži no šiem koncertiem būs Nattestid divdesmit gadu jubilejas koncerti. 

Taake koncertā.

***

Koncerta sākums plkst. 20. Biļetes iepriekšpārdošanā biļešu tirdzniecības vietnē ticketshop.lv. Koncerta laikā filmē un fotografē, pretenziju gadījumā vērsties pie rīkotāja.

Uz augšu