Nereti mēs pie pirmajiem sasniegumiem un veiksmes paceļam pirkstus gaisā un... atslābstam. Bet ne Anta Aizupe. Patlaban viena no pieprasītākajām aktrisēm, kura ir arī dvīņu mamma, ir piezemēta un ar saviem panākumiem nelielās - tie visi nākuši ar smagu darbu un viņas piedzīvojumu garam tik neraksturīgo plānošanu. Kinolentes "Blakus" pirmizrādes dienā piedāvājam interviju ar talantīgo aktrisi!

TVNET: Manuprāt, nebūs pārspīlēti, ja teikšu, ka tu, Anta, šobrīd esi visur. Un nebūt ne sliktā nozīmē! Tu esi redzama seriālā "Viss pa jaunam", filmā "Blakus", Nacionālajā un Ģertrūdes ielas teātrī, kā arī Dailes teātrī... Vai vēl ko esmu palaidusi garām?

Anta Aizupe: Pagaidām viss, bet ir plānā jauni projekti, par kuriem pagaidām nerunāšu.

Kā tu visu to spēj apvienot?

Protams, apvienot visu ir ļoti grūti, bet nav neiespējami. Man mājās pie sienas ir liels mēneša plāns, kur sarakstīti visi darbi un arī "bērnu grafiks" -  kad un ar ko kopā ir manas meitiņas (Anta ir mamma dvīņu meitenēm Idai un Gunai - red.). Galvenā lieta ir plānošana. Es galīgi neesmu cilvēks, kam patīk plānot,

es labāk dzīvotu šodienai un izbaudītu mirkli,

bet visas mammas zina, ka tas tā notiek tikai filmās. Īstā dzīve ir mazo lietu plānošana, rutīna, nogurums. 

Vai uzskati, ka šis ir "tavs laiks"? Ar ko no visa iepriekšminētā visvairāk lepojies?

Es nevarētu izcelt vienu lietu, par ko man būtu lielākais gandarījums. Viena lieta mani aizved pie nākamās, un esmu pateicīga par šīm brīnišķīgajām lomām, kuras man uztic.  

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai esi plānojusi kļūt par kāda teātra "štata" aktrisi?

Katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Ārštatā būt ir labi, ja esi pieprasīts mākslinieks. Vēl liels pluss ir tāds, ka kādam projektam vai izrādei varu pateikt nē, pati varu izvēlēties, ar ko sadarboties. Mīnuss noteikti ir neregulārais atalgojums un bieži - neziņa par nākotni,  bet tas uztur pie dzīvības,

nepārtraukti ir tāda sajūta, ka sevi jāpierāda,

ir jābūt labā formā. Katrs darbs jāizdara tik labi, lai tevi uzaicinātu arī uz nākamo. Un izaicinājumi man patīk. 

Daudzi tevi atceras no 2013. gada, kad kopā ar aktrisi Madaru Botmani vadījāt "Eirovīzijas" atlasi, kurā izpildījāt "Caur sidraba birzi gāju" vēl nedzirdētā skanējumā. Kā tu atceries to laiku? Vai joprojām sastrādājies ar Madaru, vai arī "Mad Ant" ir pagātne?

Tas bija skaists laiks, pēc darbu apjoma mazliet atgādina pagājušās vasaras un rudens skrējienu. Pagaidām mēs katra esam ierakušās savos darbos, bet ceru, ka kādu dienu satiksimies, lai izveidotu kādu jaunu skaņdarbu.

Kā atšķiras tā Anta, kas daudziem bija pazīstama ar zēngalviņu, no tās Antas, kas esi šobrīd?

Absolūti ne ar ko! Starp citu, ļoti ilgojos pēc zēngalviņas!

Jau pieminēji savas dvīņu meitenes. Kā paiet ikdiena tavā ģimenē?

Tagad, kad man ir intensīvais darba periods, meitenes pa dienu pārsvarā auklē mana mamma. Kad gadās kāda bezizejas situācija, tiek piesaistītas manas draudzenes, māsa vai meiteņu lielās māsas. Meitenes paralēli šim visam mēģina sākt iet bērnudārzā, bet tagad laikam mēs piedzīvojam to, ar ko saskaras visi bērni, - paiet dažas dienas dārziņā, un tad iesnas ir klāt, pagaidām vēl neizdodas regulāri to apmeklēt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Runājot par filmu "Blakus", kaut kur dzirdēju, ka tā tiek uzskatīta par jauno "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā". Kā tu raksturotu šo kinolenti?

Jūs neticēsiet, bet filmu pati neesmu vēl redzējusi! Es to redzēšu kopā ar pārējiem skatītājiem ceturtdienas pirmizrādē. Man ir ļoti grūti to komentēt, jo viens ir tas, ko mēs filmējam, bet man nav ne jausmas, kā tas būs samontēts un izskatīsies no malas.

Pastāsti vairāk par filmas uzņemšanu un savu lomu!

Filmas uzņemšanas process bija ļoti intensīvs. Man atmiņā ir palikušas daudz negulētas (precīzāk sakot, maz gulētas) naktis.

Neaizmirsīsim, ka šī ir mikrobudžeta filma un mums nebija atvēlēts daudz laika filmēšanai.

Režisore (Alise Zariņa - red.) pirms tam ar mums strādāja, runāja par mūsu tēliem, lika skatīties daudz filmu, bija mēģinājumi. Kad mēs ar Alisi sākām mēģināt, es uzreiz sapratu, ka ļoti mīlu savu varoni Luīzi. Domāju, ka daudzas meitenes saskatīs sevī Luīzi, jo mums katrā ir kaut kas no viņas - šaubas par nākotni, bailes - vai esmu kopā ar pareizo cilvēku? Vai tiešām es sagaidīšu savu īsto darba piedāvājumu? Kas ir tas, ko esmu paveikusi līdz šim? Vai tam ir kāda jēga?

Lasīju kādu interviju ar aktieri Juri Hiršu, kurā viņš atminas pirmo skūpstu uz skatuves. Pārdzīvojumi bijuši tik lieli, ka viņš piedzēries. Arī tev bijušas tuvības ainas, piemēram, filmā "Blakus" ar Āri Matesoviču. Kā tu atceries savu pirmo skūpstu uz skatuves un kā šo "procesu" uztver tagad?

Protams, tas sākumā ir mulsinoši un grūti, un tā ir ļoti īpatnēja darba specifika. Bet, jo vairāk strādā, jo vairāk pie tā pierod un saprot robežas. Man viens draugs nesen skaisti pateica:

"Viss ir īsts, kad tu tam sāc ticēt."

Es ļoti pieķēros šai domai, un tā ir arī mana atbilde uz šo jautājumu. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā tu atrodi laiku sev?

Esmu posmā, kad ļoti priecājos par katru brīvo brīdi. Izvēdināt galvu svaigā gaisā, ieiet vannā, palasīt grāmatu... Ja izdodas aiziet uz kino - esmu laimīga. Pietrūkst laika sev, bet esmu sapratusi, ka arī laiks sev ir jāieplāno. Nu ko, jāķeras pie plānošanas! 

Tuvojas pavasaris – iesaki TVNET lasītājiem, kas būtu jāpaveic šajā plaukstošajā gadalaikā!

Ir ļoti viegli pazust ikdienas rutīnā, darbos, citos cilvēkos. Tu vienkārši atdod sevi citiem. Tāpēc es katram no jums novēlu, lai atrodas kvalitatīvs laiks sev, mēģiniet sajust, pēc kā jūsu sirds ilgojas. Man tā noteikti ir pastaiga gar jūru, brauciens ar riteni pa Rīgas ielām, pikniks parkā ar bērniem un draugiem. Vēl man nāk prātā rindas, ko rakstījusi Ieva Cipruse grāmatā "Pilni āboli strazdu": "Desmit mātes sajūtas, desmit meitas sajūtas, desmit dievus un desmit bailes uzraksti. Tad tu redzēsi sevi." Lai mums visiem brīnišķīgs pavasaris!

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

FOTO: Jānis Škapars/TVNET