Aprautais otrais Trampa-Kima samits: trīs galvenie secinājumi (11)

Kas ir noticis?

Ceturtdien, 28. februārī, ASV prezidents Donalds Tramps un Ziemeļkorejas diktators Kims Čenuns atcēla plānotās pusdienas un vienošanās parakstīšanas ceremoniju tā saucamā otrā Trampa-Kima samita laikā. Tiek ziņots, ka abu valstu līderi ir aizbraukuši no samita norises vietas Vjetnamā un gatavojas valsti pamest. Saskaņā ar Trampa teikto, Kims ir piedāvājis likvidēt Ziemeļkorejas kodolprogrammai svarīgo Čenbjonas izpētes un kodolmateriālu ražošanas centru. Taču apmaiņā pret šādu soli viņš esot prasījis pilnīgu sankciju atcelšanu, ko ASV nav bijušas gatavas piedāvāt. Būtiski atzīmēt, ka Čenbjona ir vienīgā Ziemeļkorejas plutonija ieguves vieta, taču valstij vēl ir divi urāna bagātināšanas reaktori. Kims piedāvājis likvidēt tikai Čenbjonu, nevis citus Ziemeļkorejas kodolprogrammas centrus. Tiesa, Ziemeļkorejas diktators esot apsolījis neveikt raķešu un kodolizmēģinājumus.

1. Politika ne vienmēr ir šovbizness

Otrā samita pēkšņā izjukšana ir skaidri apliecinājusi tendenci, par kuru Ziemeļkorejas dialoga kontekstā runā jau sen – politika ne vienmēr ir šovbizness un starmešu gaisma nevar aizstāt ilgu un smagu darbu. Protams, var apgalvot, ka Trampu šis ilgais un smagais darbs nemaz neinteresē un viņš ir ieinteresēts tikai savu reitingu celšanā, tomēr arī izrādīšanās stratēģija agri vai vēlu atduras pret kādu sienu – konkrētu rezultātu nepieciešamību. Vēlētāji agri vai vēlu sāks pieprasīt panākumus, kuri sniedzas ārpus skaistām frāzēm. Tomēr, lai tos gūtu, ir nepieciešamas smagas piekāpšanās un kopsaucēja atrašana abām iesaistītajām pusēm. Tas, savukārt, ir ārkārtīgi grūti panākams.

Lai labāk saprastu manu domu gājienu, nedaudz jāieskicē par vēsturisku uzskatītais pirmais Trampa-Kima samits, kuru Tramps ir plaši centies pārdot kā ārkārtīgi lielu ASV politisku panākumu. Nenoliedzami, tas bija ārkārtīgi svarīgs, tomēr tajā pašā laikā samita rezultāti bija tikai vispārīgi punkti par abu pušu centieniem pāršķirt jaunu lappusi abu valstu attiecībās, veidot stabilu miera režīmu Korejas pussalā, Ziemeļkorejas apņemšanos virzīties pretī Korejas pussalas pilnīgai atbrīvošanai no kodolieročiem, kā arī Korejas kara karagūstekņu un to mirstīgo atlieku apmaiņu. Par konkrētākām detaļām, kā to visu panākt, abu pušu diplomāti bija paredzējuši vienoties pirms tagadējā samita un samita laikā par tām parakstīt deklarāciju. Tomēr tā vien izskatās, ka, par spīti lielajām cerībām, tas tā arī nav noticis. 

Abas puses sarunu procesā regulāri nosaka stingras robežas, kuras nav vēlēšanās pārkāpt un uzpūstais pirmā samita burbulis par milzīgu progresu kodoljautājuma atrisināšanā ir plīsis.

Turklāt Kalifornijas universitātes Koreju eksperts Stīvens Hagards raidsabiedrībai Reuters ir paudis interesantu viedokli, ka tieši mēģinājums nedaudz izkustināt Ziemeļkorejas stingrās sarunu pozīcijas kodolinfrastruktūras jautājumā ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Tramps samitu pametis. Viņš esot vēlējies iegūt lielāku Ziemeļkorejas piekāpšanos saistībā ar urāna bagātināšanas reaktoriem, kuri atrodas ārpus Čenbjonas. Papildus tam, jautājums par reaktoriem, visticamāk, ticis aktualizēts tieši samita laikā, jo principā abu pušu diplomāti jau iepriekš bija vienojušies par samita deklarāciju.

2. Abas puses nav spējušas izmantot dialoga iespējas

Turpinot pirmajā secinājumā ietverto domu gājienu, varam arī secināt, ka samita izgāšanās jebkurā gadījumā ir neizmantota iespēja gan Trampam, gan Kimam. Trampa gadījumā tā ir jau minētā iespēja uzlabot savus politiskos reitingus, jo viņa administrācija ir ieguldījusi lielu darbu, lai vienošanos ar Kimu ASV sabiedrībai un pasaulei pārdotu kā labāko risinājumu Ziemeļkorejas kodolproblēmai. Ja viņš būtu spējis panākt samita deklarācijas pieņemšanu, kurā būtu ietverti konkrētāki punkti situācijas risināšanai, viņš būtu spējis sevi reklamēt vēl veiksmīgāk.

Tas savukārt viņam potenciāli varētu palīdzēt cīņā par prezidenta krēslu arī gaidāmajās vēlēšanās nākamgad.

Kima Čenuna gadījumā politiķis zaudē iespēju kopsaucēja atrašanas ceļā atvieglināt pret viņa režīmu vērstās sankcijas, kuras ievērojami traucē valsts ekonomiskajai attīstībai. Tas pats attiecas arī uz pieaugošo politisko izolāciju. Iespējams, ka abas puses varētu panākt zināmu progresu samita izskaņā, jo sarunas starp abu valstu Ārlietu ministrijām, visticamāk, turpināsies jebkurā gadījumā. Tomēr tieši šā notikuma kontekstā sniegtās iespējas nav tikušas izmantotas.

3. Ziemeļkorejas un ASV attiecības ir relatīvi labā gultnē

Par dialogu runājot, fakts, ka šādi samiti vispār notiek, jau ir uzskatāms par ārkārtīgi pozitīvu iezīmi. Jāatceras, ka Ziemeļkorejas kodolbruņošanās jau ir salīdzinoši sena pasaules drošības problēma un vēl 2017. gadā Tramps un Kims apmainījās ar asiem apvainojumiem. Tika lietoti pat tādi aizkaroši apzīmējumi kā «mazais raķešu vīriņš» (Trampam runājot par Kimu Čenunu) un «vecais marasmātiķis» (Kimam Čenunam runājot par Trampu). Domāju, ka vismaz ASV puse vēlas dialogu ar Ziemeļkorejas pusi saglabāt.

Ne velti Trampa preses konferencē pēc samita izgāšanās politiķis uzsvēra: lai gan viņš ir bijis spiests no sarunām aiziet un viņam nav pieņemamas Ziemeļkorejas prasības par sankciju atcelšanu, tomēr šī aiziešana ir bijusi draudzīga.

Tas liek domāt, ka Vašingtona centīsies darbu pie Ziemeļkorejas kodolatbruņošanās turpināt. Ja var ticēt Baltā nama preses sekretārei Sārai Sandersai, tad dialogu vēlas turpināt arī Kima Čenuna komanda un solījums neveikt raķešu un kodolizmēģinājumus tomēr ir būtisks signāls dialoga tālākai virzība. Tāpat pozitīvi jāuztver izskanējušais paziņojums par iespējamu sakaru biroju izveidi.

Galu galā Ziemeļkorejas jautājums Trampa administrācijai nav tikai neizmantota iespēja, bet arī drauds politiskajai leģitimitātei. Jau minētais fakts, ka Trampa administrācija ir ieguldījusi lielu darbu, lai vienošanos ar Kimu pārdotu kā labāko risinājumu, nozīmē, ka sarunas nedrīkst izgāzties. Pretējā gadījumā Tramps un viņa administrācija būs nostādīti muļķu lomā. Turklāt nedrīkstam arī aizmirst, ka ar pašreizējo pieeju Ziemeļkorejas jautājuma risināšanai ir sasaistīts arī Irānas kodolbruņošanās jautājums. Daudzi analītiķi uzsver, ka Trampa aiziešana no Obamas laikā noslēgtā Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) bija saistīta ar centieniem parādīt, ka Tramps ir spējīgs noslēgt daudz labākas vienošanās nekā viņa priekšgājējs. Ziemeļkorejai ir nepieciešams kalpot par pierādījumu šai ilūzijai. Līdzīga situācija ir arī Kimam Čenunam. Viņš, ļoti iespējams, saprot, ka valstī valdošās ekonomiskās problēmas ir drauds ne tikai iedzīvotāju labklājībai, bet arī pašam režīmam. Līdz ar to sarunas ir jāturpina, lai saņemtu vismaz kādu iespēju komunisma citadeli saglabāt.