Miskaste gardēžiem.Nedēļā izmet pārtiku par 45 eiro. (3)

Šādi secina Tatjana Tokareva 2017. gada promocijas darbā “Pārtikas izšķērdēšana Latvijas mājsaimniecībās ēšanas paradumu kontekstā”. Lai gan latviešu pārtikas izšķērdēšanas paradumi aizvien vairāk pietuvojas vidējiem eiropiešu, salīdzinoši mēs pret pārtiku izturamies taupīgāk.

Vecos burkānus neēdīs

Pirms dažiem gadu desmitiem bija tā: sieva, pārnākusi no darba, uzreiz metās pie kartupeļu mizošanas un skaļas gaļas klapēšanas ar āmurīti. Cītīgākās vārīja mannā biezputru, ko pēc tam sakūla debesmannu. Padomju tipa trenažieris roku muskuļiem!

Ārā neko nemeta. Vārītos kartupeļus brokastīs iekūla omletē. Gaļas trekno maliņu varēja sačurkstināt uz pannās, bet miziņu izkārt zīlītēm.

Tagad seno laiku mājsaimniecību romantika ir pagaisusi. Nav pārāk daudz sieviešu, kas pārnākušas no darba birojā degošām acīm metas mizot burkānus, malt gaļu, kult un sautēt. Visticamāk, viņa ir devusies uz baseinu, fitnesa zāli, astroloģijas vai spāņu valodas kursiem, vīna degustāciju “tajā jaunajā, superīgajā restorānā” vai vismaz jaunas kleitas meklējumos.

Vēl – vairāk, nav korekti runāt par virtuvi kā sievietes atbildības telpu. Par plātsmaizes un pīrāgu neesamību ģimenē tikpat atbildīgs ir vīrietis.

Realitātē viss ir skarbi un vienkārši – vakariņas tiek gatavotas no lielveikala pusfabrikātiem, ko var atdzīvināt dažu minūšu laikā. Var jau iztikt arī ar jogurtu, riekstiem un dažām bulciņām.

Pēc dažām dienām uz miskasti aizceļo salātlapu kalns, sabojājies granātābols, daži tomāti, sažuvuši apelsīni, desa ar ķiploku garšu, puspaka piena un maize, ko neviens tāpat neēdīs.

Tokarevas pētījumā respondenti secināja, ka atkritumos izmet vidēji 5,7%, maksimāli 22% pārtikas. Kopsummā gadā 55 kilogramus un 10 litrus par 87 eiro. Maksimālie pārtikas šķērdēšanas apjomi ir ievērojam.

Ir ģimenes, kas gadā izmet pārtiku par vairāk nekā 2 tūkstošiem eiro. Nedēļā viņi atkritumos izmet ēdienu par 45 eiro.

Nav pārsteidzoši, ka vairāk atkritumos pārtiku izmet tie, kas pelna vairāk, un ģimenes, kurās ir bērni. Vainas sajūtu par izniekotu pārtiku visbiežāk izjūt tie, kas šķērdē maz. Globālais bada jautājumus šajā kontekstā cilvēkus maz uztrauc, tāpat kā pārtikas turpmākais liktenis atkritumu ķēdē. 70% pētījuma respondentu teikuši, ka atkritumus nešķiro.

Samaksāju un daru, ko gribu

Straupe. Neliels veikals “Lats”. Vitrīnas vai plīst no desu luņķiem un sātīgiem gaļas gabaliem, kuru realizācijas termiņš skaitīts dienās. Veikalā divi pircēji, bet stiklotie stendi nekad nav pustukši. Tualetes papīrs, birstes un gumijas zābaki var stāvēt gadiem, bet desa jānotirgo divu nedēļu laikā. Kur tas viss paliek pēc termiņa beigām? “Norakstīšana ir lielākā sāpe. Ja gribi, lai pircējiem ir izvēle, plaukti pilni un izskatās bagātīgi, daļu produkcijas nākas norakstīt,” saka veikala vadītājs Māris Šķesteris.

Vispirms cenošana, tad suns, vistas, cūkas.

Māris saka, ka termiņa beigās precei nav ne vainas, tāpēc vietējie, kuriem katrs cents vērē, nogaida, kad precei tuvojas realizācijas beigas, un pērk par sīknaudu. “Dzīve piespiež, nu ko lai dara. Kāpēc es turu vistas? Tāpēc, ka man bērnībā iemācīja, ka maizi miskastē nemet,” saka veikala īpašnieks.

Mūsdienās miskastē met ne tikai maizi, bet arī tortes, šķiņķi, persikus – ēdienu, kas pēckara paaudzei asociējās ar pārticību, un tātad laimi. Ne tikai padomju valstīs, arī Eiropā. Karu pārdzīvojusī paaudze saviem bērniem mācīja cieņpilnu attieksmi pret ēdienu. Nākamās bagātāko valstu pilsoņu paaudzes jau auga pārsātinājuma laikā, kad ēdiena bija “par daudz”.

Patērētāju sabiedrībā ēdiens ir tikai kārtējā prece, ko tev kāds cenšas pārdot. Līdz ar to arī attieksme - “var atļauties nopirkt un varu atļauties izmest”.

Pārtika netiek asociēta ar darbu, ieguldījumu, dabu, dzīvību. Tā ir tikai baudas avots.

Kāpēc jāžēlo?

Amerikas pētnieki aprēķinājuši, ka ik gadu pasaulē zudumā iet 1,3 miljardi tonnu. Tas nozīmē, ka līdz šķīvim nekad nenokļūst trešā daļa pārtikas. Ar šo daudzumu varētu pabarot trīs miljardus cilvēku – daudz vairāk nekā šobrīd cieš no bada. Puse izmestās pārtikas ir sakņaugi, kurai seko labība un zivis.

Skumji, ka daļu pārtikas ražo nabadzīgajās valstīs, kur ražošanai tiek izlietoti resursi, kas vietējiem nepietiek, piemēram, ūdens. Un pēc tam bagāto valstu iedzīvotāji šo pārtiku izmet.

Tagad Eiropas Savienībā atkritumos nonāk 88 miljoni tonnas pārtikas – tāds ir oficiālais cipars. Pārstrādājot zudumā ir 19% pārtikas, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi atvadās no 12%, ražošanas zudumi ir 11%. Relatīvi maz – 5% pārtikas izmet vairumtirgotāji un veikalnieki. Eiropiešu mājsaimniecības izmet visvairāk 53% no kopējā pārtikas daudzuma, kas nonāk atkritumos, stāsta Vides aizsardzības organizācijas “Zaļā brīvība” projekta “Ar cieņu par pārtiku” pārstāvis Valters Kinna.

Latvijā situācija ir mazliet labāka – mēs izmetas mazliet mazāk pārtikas, tāpēc ir svarīgi panākt, lai tendence saglabātos pozitīva. Kāpēc nevajag izmest pārtiku?  

Piemēram, kaut vai tāpēc, ka nonākot kopējā atkritumu plūsmā, pārtika bojā pārējo atkritumu kvalitāti.

Sadzīves atkritumu kalnos no vecās pārtikas izdalās metāns – spēcīga siltumnīcas efekta gāze ar divdesmit reižu lielāku iedarbību kā ogļskābā gāze, stāsta Valters Kinna.

Solis videi draudzīgas domāšanas virzienā ir rudenī pieņemtie grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā, kas ļaus produktus ar derīguma termiņu “Ieteicams līdz…”, nodot labdarības organizācijām. Likumu pavadošie Ministru kabineta noteikumi par pārtikas izplatīšanu pēc minimālā derīguma termiņa beigām stāsies spēkā šovasar – jūlijā.

Tas nozīmē, ka kafiju, tēju, putraimus, makaronus, miltus un tamlīdzīgus produktus, kas ir labi arī pēc noteiktā termiņa, veikaliem vairs nebūs jāmet miskastē. “Mēs esam priecīgi par jauno kārtību, bet uzskatām, ka varētu iet vēl tālāk,” saka Valters Kinna. Pēc viņa domām, par piemēru būtu jāizmanto Francija, kur ziedošanas tradīcijas ir senas un likumdošana skrupulozi nostrādāta.

“Francijā veikaliem gandrīz obligāti jāziedo derīgie pārpalikumi. Ir atsevišķas likumdošanas nianses, kas attiecas uz brāķētajiem, nesmukajiem produktiem. Prakse Francijā ir sena un perfekti nostrādāta, jo attiecībā uz drošību prasības ir augstas.”