Putina runasvīra meita spiego Eiropas Parlamentā? Irānā notiek «Troņu spēles» (21)

ASV un ES

Šīs nedēļas sākumā tika ziņots, ka vienā no vadošajām Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas institūcijām – Eiropas Parlamentā - strādā Krievijas prezidenta runasvīra Dimitrija Peskova meita Jeļizaveta Peskova. Kā noskaidrojusi ārvalstu prese, viņa ir praktikante parlamenta deputāta Emerika Šoprāda birojā, kurš jau iepriekš izcēlies ar savu simpatizēšanu Krievijai. Piemēram, viņš iepriekš bijis Francijas labēji radikālās politiķes Marinas Lepēnas padomnieks, kura skaļi aicinājusi sadarboties ar Putinu. Tāpat arī viņš ir bijis viens no novērotājiem starptautiski neatzītajā referendumā par Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai, kurš tika organizēts pussalas okupācijas laikā 2014. gadā. Pats Šoprāds gan problēmu tur nesaskata. Viņaprāt, Peskovas jaunkundze draudus nerada, jo viņai nav piekļuves konfidenciāliem datiem. Tāpat viņai ir liegts piedalīties Eiroparlamenta Ārpolitikas komitejas, Drošības un aizsardzības apakškomisijas slēgtajās sēdēs (Šoprāds tur darbojas). Turklāt Eiropas Savienības amatpersonas uzsvērušas, ka EP tikpat kā neesot slepenu vai augstas konfidencialitātes materiālu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Neskatoties uz to, ka īsti nav skaidrs, vai Jeļizaveta Peskova ir spiedze un nodarbojas ar Eiropas Savienībai jūtīgas informācijas nopludināšanu, riski jebkurā gadījumā pastāv. It īpaši tāpēc, ka ir atlikuši vien aptuveni trīs mēneši līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām un tiek uzskatīts, ka Maskava varētu mēģināt ārēji ietekmēt to norisi. Tramīgumu vieš arī fakts, ka Peskova strādā tieši ar drošības jautājumiem, kuri vienmēr ir ārkārtīgi jūtīgi. Piekļuve tajos ietvertajai informācijai varētu sniegt Maskavai būtiskas iespējas «sāpīgi iesist» Eiropai. Tāpat viņas tēvam jebkurā brīdī pastāv iespēja izdarīt uz meitu spiedienu, lai liktu darīt kādas oficiālajos darba pienākumos neiekļautas lietas (pat ja meitai sākotnēji tāda vēlēšanās nav bijusi). Nav zināms, vai Peskova šādam spiedienam pretotos. Turklāt nevar pilnībā izslēgt scenāriju, kura ietvaros viņai kāds Briselē jūtīgo informāciju varētu pastāstīt. Šajā gadījumā no noplūdes īsti nepasargā arī iepriekš minētie fakti par liegumu piekļūt konkrētiem dokumentiem un sēdēm, kā arī slepenu un augstas konfidencialitātes dokumentu EP neesamība.

Tuvie Austrumi

Šīs nedēļas sākumā Irānas ārlietu ministrs Muhameds Džavāds Zarifs negaidīti paziņoja par atkāpšanos no amata. Rietumiem draudzīgais diplomāts, kurš lielāko ievērību izpelnījies ar enerģisko iesaistīšanos Irānas kodolsarunās un Kopīgā Visaptverošā rīcības plāna (JCPOA) noslēgšanu, demisijas iemeslus neminēja. Viņš tikai lūdza piedošanu par sava darba trūkumiem un nespēju pildīt amata pienākumus. Tiesa, Irānas prezidents Hasans Rohani šo demisiju noraidīja.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Zarifa aiziešana nozīmētu Rietumiem ārkārtīgi draudzīgas diplomātiskas figūras zaudējumu, kura ir ļoti nozīmīga Irānas kodolprogrammas ierobežošanai. Tiesa, ir izskanējis viedoklis, ka Zarifs īstenībā nemaz atkāpties nevēlas un viņa paziņojums par atkāpšanos ir politiska spēle, lai saliedētu pagaidām saskaldīto ārpolitikas lēmumu pieņēmēju aparātu. Savā ziņā tiek sūtīts ziņojums: ja tiks turpināts ignorēt Irānas Ārlietu ministriju valsts ārpolitikas veidošanā, tad sāksies milzīgas jukas, kuras varēs izmantot ārējie spēlētāji – ASV, Krievija un Ķīna. Zīmīgi, ka Zarifa paziņojums par atkāpšanos tika izplatīts neilgi pēc Sīrijas prezidenta Bašara al Asada pārsteiguma vizītes. Tās ietvaros Zarifam tā arī netika dota iespēja ar viņu tikties. Prezidentu satika tikai Irānas augstais līderis ajatolla Ali Hamenei un Irānas prezidents Hasans Rohani. Tikšanās ar Hamenei un Rohani laikā papildus citām amatpersonām klāt bija arī Irānas Revolucionārās gvardes bēdīgi slavenais īpašo uzdevumu vienības QUDS ģenerālis Kasems Soleimani.

Tālie Austrumi

27. un 28. februārī Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā norisinājās otrais Trampa-Kima samits, kurš bija veltīts Ziemeļkorejas kodolatbruņošanās jautājumiem. Lai gan tā izskaņā bija paredzēts parakstīt speciālu deklarāciju, kura noteiktu konkrētākas abām pusēm veicamās darbības spriedzes mazināšanai, tas tā arī nenotika. 28. februāra rītā Tramps un Kims tikšanos pēkšņi pārtrauca un devās mājās. Tramps uzsver, ka Ziemeļkoreja ir pieprasījusi atcelt visas pret to piemērotās starptautiskās sankcijas. Tam savukārt nav piekritusi ASV. Kimam pašam gan ir cits viedoklis. Viņš uzsver, ka prasījis atcelt tikai daļu no šīm sankcijām.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Lai kāda būtu patiesība, jāpiekrīt, ka samits ir uzskatāms par neizmantotu iespēju. Trampam bija iespējams ar samita panākumiem uzlabot savus politiskos reitingus, bet Kimam – panākt lielāku virzību starptautisko sankciju atcelšanā. Tas viņam būtu ļāvis uzlabot valsts ekonomisko situāciju un novērst augošos draudus valdošajam režīmam. Tāpat šķiet, ka beidzot ir skaidri pierādījies, ka politiku ne vienmēr var padarīt par šovbiznesu. Lai gan šādu samitu rīkošana no malas izskatās ļoti skaisti, tomēr agri vai vēlu nāksies smagi strādāt, lai panāktu kādu jūtamu rezultātu. Īpaši tāpēc, ka brīdī, kad starmešu gaismu radītā maģija izgaisīs, tos sāks prasīt arī vēlētāji.

Dienvidāzija

Šajā nedēļā būtiski uzliesmoja konflikts starp divām kodolvalstīm – Indiju un Pakistānu. Nesaskaņu centrā jau atkal bija Kašmiras teritorija, kura kopš Indijas un Pakistānas neatkarības iegūšanas 1947. gadā ir sadalīta starp abām valstīm. Kopš 1989. gada pret Indijas spēkiem šajā teritorijā cīnās vairāki seperātistu grupējumi, kuri vēlas panākt vai nu Indijas kontrolētās teritorijas neatkarību, vai arī apvienošanos ar Pakistānu. Indija uzskata, ka Pakistāna šos separātistus atbalsta. Pagājušajā nedēļā līdzās Indijas armijas autokolonnai tika detonēts mīnēts auto un bojā gāja 40 Indijas karavīri. Atbildību par uzbrukumu uzņēmās grupējums Jaish-e-Mohammed (JeM). Indija atbildi parādā nepalika - izvērsa plašu militāru operāciju pret grupējumu un nogalināja terorakta rīkotāju. Pakistāna savukārt uz to atbildēja, notriecot divas Indijas kara lidmašīnas. Pagaidām Indijas kontrolētajā Kašmiras daļā lidostas ir slēgtas civilajai satiksmei.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Lai gan ir maz ticams, ka Indija un Pakistāna varētu atkal iziet uz kara takas, šāda eskalācija starp divām pasaules kodolvalstīm ir negatīva visas pasaules drošībai. Galu galā vienmēr pastāv pārrēķināšanās risks un iespēja, ka kodolieroču palaišanai paredzētā podziņa tiks nospiesta nejauši. It īpaši tāpēc, ka Indijā tuvojas vēlēšanas un prezidentam Narendram Modi ir nepieciešams parādīt izlēmīgu nostāju. Tiek uzskatīts, ka tādā veidā viņš varēs ievērojami pacelt savus politiskos reitingus.

Latīņamerika

Šonedēļ pienāca ziņas arī no kādas senas komunisma citadeles – Kubas. Tajā ir ticis rīkots referendums par jaunas konstitūcijas pieņemšanu, kura paredz liberalizēt valsts ekonomiku, taču saglabā komunistiskās partijas valdošo lomu. Kubas amatpersonas ziņoja, ka par jauno pamatlikumu ir nobalsojuši 87% vēlētāju. Augsta esot bijusi arī iedzīvotāju aktivitāte. Pie urnām devušies 80% balsstiesīgo iedzīvotāju. Būtiski, ka jaunajā konstitūcijā ir iekļauta privātīpašuma un brīvā tirgus ekonomikas principu atzīšana, kā arī atzīta ārvalstu investīciju un interneta loma. Tāpat iekļautas tiesības pieprasīt advokātu aizturēšanas gadījumā.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Pieņemtā konstitūcija norāda uz centieniem atdzīvināt Kubas jau labu laiku problēmām apvīto ekonomiku, saglabājot komunistisku valsts pārvaldes iekārtu. Principā – mēģināt apvienot nepieciešamo ar jau iesakņotajām politiskajām tradīcijām. Tomēr ir jautājums, vai šāds eksperiments var nest kādus jūtamus panākumus, jo pašā saknē Kuba tāpat paliks ļoti kontrolēta valsts. Pat ja Kuba atzīst brīvo tirgu un privātīpašumu, abus šos elementus turpinās regulēt valsts valdība. Tāpat tās iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas pagaidām saglabājas samērā ierobežotas. To jūtamam pieaugumam būtu jānotiek attiecību normalizācijai ar Rietumiem (galvenokārt ar ASV), taču vismaz, kamēr amatā ir prezidents Donalds Tramps, uz to daudz cerēt nevar.