Jautājums par valdības nepieciešamību valsts pārvaldei domātājus ir nomocījis jau gadsimtiem. Kāda īsti ir atbilde uz šo jautājumu? Vai varam iztikt bez cilvēkiem, kuri mums saka, kā rīkoties?

13. februārī piedalījos Kaņepes Kultūras centra un jaunatnes fonda «Momentum Latvia» rīkotā apļveida diskusijā «Vai valsts spēj pastāvēt bez valdības?», kurā ar lekciju uzstājās globālās politiskās ekonomikas pētnieks un radikālo ideju (tostarp anarhisma) piekritējs Andris Šuvajevs. Lekcijas laikā mijiedarbībā ar lektoru un klausītājiem diskutējām par ārkārtīgi senu jautājumu – vai mūsdienu sabiedrībām vispār ir nepieciešami cilvēki, kuri tās pārvalda, un vai ir iespējamas kādas alternatīvas? Šis raksts argumentu formā ir mani galvenie secinājumi pēc notikušās lekcijas/diskusijas.

Argumenti par

Valsts ir nekas cits kā mēs paši

Lai gan pastāv daudzas definīcijas, kas īsti ir valsts, tomēr principā būtu jāpiekrīt, ka to veido nekas cits kā cilvēki.

Precizēšu – cilvēki, kuri paši izvēlas un pieņem identifikāciju ar kādu konkrētu tautu, reliģiju, nāciju, teritoriju, vēstures notikumiem, kā arī mītiem, un izvēlas organizēt savu saskarsmi ar citiem cilvēkiem šā mikšļa ietvarā.

Vienlaikus tie arī atzīst, ka cilvēki, ar kuriem notiek saskarsme, identificējas vismaz ar lielāko daļu no šīm lietām. Savukārt katrs no šiem cilvēkiem ir apveltīts ar savām vēlmēm un interesēm, kā arī spēju pašam lemt par savu dzīvi. Turklāt tikai tie paši vislabāk saprot, kādā veidā panākt savu labklājību. Tāpēc hipotētiski pastāv iespēja visiem sevi ar valsti identificējošajiem cilvēkiem sanākt kopā un vienprātīgi nolemt par labākajiem lēmumiem visai sabiedrībai kopumā.

Valdība ir tikai šo cilvēku deleģēts pārstāvis, kuram nekad nebūs iespējams saprast, kā jūtas katrs iedzīvotājs un ko vislabāk vajadzētu darīt konkrētajās situācijās. Gluži vienkārši tāpēc, ka tā vienmēr būs vairāk atrauta no valdošajām diskusijām sabiedrības iekšienē. Papildus tam valdība pati bieži vien var iet soli tālāk un sākt vērsties pret saviem iedzīvotājiem, ierobežojot spēju darīt to, ko cilvēks vēlas, un darboties tikai šauras cilvēku grupas interesēs. Šāda situācija ir bieži novērojama autoritārās un totalitārās iekārtās.

Protesti Irākā

FOTO: AP/Scanpix

Kā lekcijā norāda Andris Šuvajevs:

«Valdības pastāvēšana pati par sevi ir nedemokrātiska. Katrs cilvēks ir spējīgs pieņemt lēmumus, un katrs cilvēka viedoklis ir vērā ņemams.

Mēs nevaram to vienkārši atlikt malā. Šāda pieeja ir veselīgas sabiedrības pamatā, un varas vertikāļu veidošana agri vai vēlu noved pie nicinājuma un aizvainojuma. Mums pamatoti šķiet, ka mūsu paustais viedoklis valdībā tiek uzskatīts par neinformētu un nepamatotu. Tas savukārt noved pie politiskas atsvešinātības.» Šuvajevs uzskata, ka daudz taisnīgāks valsts pārvaldes veids būtu visu iedzīvotāju apspriedes, kurās tiktu meklēts visus apmierinošs konsenss.

Noteikumus teorētiski iespējams piespiest ievērot arī bez valdības struktūrām

Protams, šajā gadījumā daudziem būs pretarguments – vai kāds indivīds neizvēlēsies šādu brīvību izmantot, lai citiem kāptu uz galvas, un līdz ar to ir nepieciešama valdības iesaiste, lai šos ļaunprātīgos izmantotājus sodītu. Šādu situāciju, protams, nevar noliegt, taču teorētiski arī cilvēki paši var izvēlēties «tikt galā» ar sabiedrībā pieņemto noteikumu pārkāpējiem. Galu galā vairākumā ir spēks un, ja noteikumu neievērotāji ir mazākumā, tad tie būs spiesti sevi disciplinēt. Turklāt samazinās risks, ka tiesas lēmumus varētu diktēt kādas politiskas intereses. Šuvajevs jau minētajā lekcijā arī norāda, ka anarhistiskās sabiedrībās, kurās lēmumi tiek pieņemti uz konsensa bāzes, noteikumi tāpat pastāv. Turklāt tajās noteikumu mēdz būt vēl vairāk nekā pārstāvnieciskajās demokrātijās. Pats galvenais esot šo noteikumu daba. Tiem ir jābūt tendētiem uz to, lai nodrošinātu iespēju katram cilvēkam pieņemt savus lēmumus un pašpārvaldīt sev pietuvināto apkārtni. Ja nu gadījumā kāds pilnībā nevēlas pieņemt grupas noteikumus, tad tas vienmēr arī to drīkstot pamest, norāda Šuvajevs.

Konsensa sabiedrības ir daudz vienotākas un noturīgākas

Par labu pieņēmumam, ka cilvēki var iztikt bez valdības spēlē arī fakts, ka darbojoties uz vienprātības principa ir iespējams panākt daudz lielāku sabiedrības saliedētības pakāpi. Tas tāpēc, ka valdības lēmumi reti kad ir spējīgi apmierināt pilnīgi visus un līdz ar to, sadala sabiedrību ieguvējos un zaudētājos. Savukārt, ja pieņemtajam lēmumam piekristu katrs sabiedrības loceklis, tad teorētiski šādam sadalījumam būt nevajadzētu. Galu galā, neviens negrib atbalstīt ideju, kura darītu sev pāri. 

Turklāt šādā veidā pieņemti lēmumi ir daudz noturīgāki. Tos ir daudz grūtāk satricināt gan kādiem ārējiem spēlētājiem, gan arī pastāv mazāks risks, ka pēc laika varētu atklāties kādas iekšējas nesaskaņas. 

Lekcijā tika pieminēts «dzelteno vestu» protestu Parīzē piemērs. Šuvajevs uzskata, ka minēto kustību ir ļoti grūti sagraut, jo lēmumi tajā tiek pieņemti uz vienprātības pamata un netiek izvirzīti līderi.

Šāds solis esot ļoti pārdomāts, jo bieži vien iemesls, kāpēc revolucionārie grupējumi izjūk, esot tieši līdera krišana.

Tiklīdz tas tiek apcietināts, tiek izjaukts arī viss grupējums. «Dzelteno vestu» gadījumā var tikt apcietināti daudzi cilvēki, taču kustība tik un tā pastāvēs. Tāpat tika pieminēts kustības «Okupē Volstrītu» (Occupy Wall Street) piemērs, kura 2011. gadā uz diviem mēnešiem okupēja Zukoti parku Ņujorkā, lai protestētu pret nevienlīdzību un kapitālismu. Tā speciāli izvairījās no konkrētu līderu nozīmēšanas, un līdz ar to valdībai nepastāvēja iespēja ar šo «problēmu» tikt galā, arestējot konkrētas personības. Tai nācās lietot spēku, lai protestētājus no parka padzītu.

Dzelteno vestu protesti Parīzē

FOTO: SIPA/Scanpix

Argumenti pret

Sabiedriskās dzīves organizēšana un egoisms traucē uz vienbalsību vērstas sabiedrības pastāvēšanai

Šuvajevs lekcijā atzīst, ka, neskatoties uz skaisto ideju par konsensuālo (anarhistisko) sabiedrību, tā saskaras ar vairākiem praktiskiem izaicinājumiem. Viena no problēmām, kuru diskusijā norādīju arī es un kurai nedaudz pieskāros arī iepriekš, ir cilvēka dabai raksturīgais egocentrisms. Tā ietvaros kāds sabiedrības loceklis vai arī tās grupa vienmēr mēģinās būt stiprāks, veiksmīgāks un ietekmīgāks par pārējiem, lai padarītu savu dzīvi labāku. To darot, tam arī būs vienalga, kā jutīsies pārējie un nebūs nekāda vēlēšanās uzklausīt citu viedokļus. Turklāt nepieciešamība nodrošināt tādas sabiedrības dzīvei svarīgas funkcijas kā cilvēku drošība, veselības aprūpe, transports, norēķināšanās par dzīvei nepieciešamajām precēm liek nozīmēt īpašus pārstāvjus no sabiedrības vidus, kuri būtu atbildīgi par šo sfēru funkcionēšanu.

Tas ir nepieciešams, jo, ja ar katru sfēru nodarbotos katrs cilvēks, valdītu milzīgs haoss un nepietiktu nedz laika, nedz uzmanības, lai nodrošinātu to profesionālu darbību.

Savukārt, piešķirot atbildību, cilvēkam arī tiek piešķirta vara. Līdz ar to principā var uzskatīt, ka cilvēka dabā ieaustais egoisms apvienojumā ar praktisko nepieciešamību padara varas vertikāles izveidi praktiski neizbēgamu.

Piespiežot cilvēkus pakļauties sabiedrības noteikumiem, zūd ideja par vienbalsību. Traucē arī cilvēku subjektivitāte

Būtisks pretarguments idejai par pašas sabiedrības ieviestiem noteikumu paklausības mehānismiem (varētu tikt galā ar egoisma izpausmēm), ir nonākšana pretrunā ar iepriekš skandināto konceptu par katra indivīda interešu iekļaušanu sabiedrības funkcionēšanā. Ja kāda cilvēka intereses (šajā gadījumā darīt citādi nekā iepriekš tika nolemts) netiek respektētas, tad tas automātiski nozīmē, ka sabiedrība uz vienprātības pamata nedarbojas. Principā jau atkal veidojas varas (šajā gadījumā sabiedrības vairākuma) un pakļautā (šajā gadījumā sodu saņemošā) attiecības. Papildus tam ir jautājums, vai pūlis var objektīvi izvērtēt izdarītos pārkāpumus. It īpaši, ja kāds no cilvēkiem ir bijis personīgi saistīts ar nodarījumu. Jebkurā gadījumā, lai izvairītos no apvainojumiem par neobjektivitāti, būs nepieciešams nozīmēt kādu, kurš paskatītos uz problēmu no malas. Tomēr tādā gadījumā tas jau atkal atgādina mūžsenās tiesneša un apsūdzētā attiecības. Turklāt ir jautājums kas notiek brīdī, kad sabiedrības noteikumu pārkāpēji kļūst vairāk, nekā to ievērotāji. Vai tad ir iespējams efektīvi sodīt pārkāpēju?

Ilustratīvs attēls

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Šuvajevs arī norāda, ka šāda sabiedrības pārvaldes modeļa aizstāvji atzīst, ka ne visi lēmumi var tikt pieņemti uz vienbalsības pamata. Ir arī mazāk svarīgi, visus cilvēkus fundamentāli neietekmējoši, kuros vienprātība nav vajadzīga. Kā piemēru viņš min mazdārziņa izveidošanu pagalmā. Tomēr tādā veidā tāpat var tikt pieļauta varas vertikāļu veidošanās. Gluži vienkārši tāpēc, ka katram cilvēkam ir pašam iespēja interpretēt, kas ir un kas nav visu sabiedrību fundamentāli ietekmējošs. Šī brīvība var tikt izmantota, lai mēģinātu uzkundzēties kādam citam.

Lēmumi uz vienprātības pamata ir «bezzobaini»

Lai gan nenoliedzami lēmumiem, pieņemtiem uz vienprātības bāzes, ir lielāka noturība pret dažādiem satricinājumiem, tomēr ir arī kāds būtisks trūkums – šādu lēmumu nenoteiktība. Ņemot vērā, ka cilvēkiem mēdz būt būtiski atšķirīgi viedokļi, bieži vien pastāv iespēja vienoties tikai par vispārīgām lietām. Tomēr šāda situācija neļauj veidot darbības, kuras ļautu saknē atrisināt kādu problēmu vai arī pilnvērtīgi attīstītu kādu valstij vajadzīgu sfēru (piemēram, transportu vai veselības aprūpi).

Turklāt ir novērojams: jo vairāk ir sabiedrības locekļu, jo vairāk interešu ir nepieciešams samierināt.

Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka vidēji mūsdienās valstī dzīvo vairāki miljoni (ja ne simtiem miljonu) iedzīvotāju. Turklāt ir jāņem vērā arī kāds praktiskas dabas jautājums – kā nodrošināt tik milzīga iedzīvotāju skaita piedalīšanos apspriedēs? Daudzi teiktu, ka noteikti mēs nākotnē izgudrosim tehnoloģiskus risinājumus, kuri ļaus vienlaicīgi sarunāties miljoniem cilvēku. Tomēr grūti iedomāties, kā cilvēka smadzenes spētu uztvert tik lielu viedokļu skaitu. Jebkurā gadījumā būtu nepieciešams šo informāciju vienkāršot un iekļaut pārskatāmākā formā – piemēram, aptaujās. Tomēr tādā gadījumā vienkāršošanas procesā no cilvēku viedokļiem pazustu būtiskas detaļas un daudzi jau atkal justos atsvešināti no politikas. Valdības ar savu ierobežoto lēmumu pieņemšanā iesaistīto skaitu no šīm problēmām izvairās.

Secinājums

Principā varam secināt, ka valsts pastāvēšana bez valdības teorētiski ir iespējama, tomēr tā saskaras ar vairākiem praktiskiem ierobežojumiem, kuri traucē šīs idejas realizēšanai. Iespējams, ka, mainoties cilvēka dabai (galvenokārt nosliecei uz egoismu), būtu iespējams tuvināties ideālam par sabiedrību uz vienprātības pamata, taču kas tāds nav realizējies jau tūkstošiem gadu. Progress cilvēku izpratnē par pasauli ir nenoliedzami novērojams, taču tas nav pietiekams, lai novērstu tādu indivīdu veidošanos, kuri censtos pavilkt interešu deķi savā virzienā. Iespējams, ka brīdī, kad cilvēce sapratīs, ka daudz vairāk var iegūt, nevis ļaujoties alkatībai un sacensībai, bet gan sadarbojoties, mēs pāriesim nākamajā attīstības pakāpē.