"Taisot šo stāstu par marksistu dumpi, par konkrēto parādību, redzu, ka tā nekur no pasaules nav pazudusi. 20. gadsimtā tas bija viens no lielākajiem ļaunumiem uz zemeslodes," viņš saka.

Atbildot uz jautājumu, kas īsti bija 1905. gada revolūcija, Šmits uzsver, ka tā vēl aizvien ir "milzīga vēsturiska diskusija".

"Vai šos notikumus var saukt par revolūciju, ja ar revolūciju saprotam visas tautas stihisku sacelšanos pret apspiešanu? Tas, kas 1905. gadā notika Rīgā, pilnīgi noteikti nebija revolūcija. Par to varētu strīdēties, vai tas, kas notika 1905. gada rudenī, bija apspiestas nācijas vstavaņije s koļen*. Rīgā tolaik ražošana gāja uz pilnu klapi, latvieši bija inteliģenti jau otrajā paaudzē, zemnieki bija bagāti, izglītība un kultūra plauka, bija brīnišķīgas muižas, sakopta ekonomika, tika lietotas Eiropas līmeņa tehnoloģijas lauksaimniecībā – un tad "asiņainie vācieši"?" viņš komentē.

"Šīs filmas uzdevums pilnīgi noteikti nav atbildēt uz to, kas tad notika. Tas ir stāsts par dzīviem cilvēkiem tajā laikā. Mēs noteikti nemēģinām nostāties kādā vienā pusē vai paust kādu viedokli, to filmai nevajadzētu darīt," viņš precizē.

Atbildot uz jautājumu par muižu dedzināšanu, Šmits saka: "Katrā ziņā muižu nodedzināšana ir katastrofa. Jo nav jau "mēs" un "viņi", ir "mēs". Marksisms, kreisums apgalvo, ka vienmēr kāds cits ir vainīgs. Jo labāk viņam iet un tev grūtāk, jo vairāk tu viņu neieredzi."

*piecelšanās stāvus no tupēšanas uz ceļiem.

Foto: Simtgades filmas "1906" reklāmas rullīša prezentācija

Filmas reklāmkadri.

Pilnu interviju lasiet laikrakstā "Diena".