Politiskā biznesa cikla dialektika

FOTO: Valsts kanceleja

Pēc gandrīz trīs mēnešu politiskām turbulencēm Latvijas sabiedrībā un politikā ir pamats uzskatīt, ka sācies jauns politiskā biznesa cikls, jo pilnā apjomā strādā Saeima un valdība. 

Izstrādāts un iesniegts apstiprināšanai Saeimā jaunais valsts budžeta projekts 2019. gadam.

Šķiet, ka pienācis laiks sniegt zināmu vispārinājumu par iepriekšējā periodā notiekošajiem procesiem dialektiskā skatījumā.

Tā kā šie jautājumi masu medijos ir cilāti no visdažādāko uzskatu un pārliecības viedokļa, piedāvāju savu skatījumu nedaudz alegoriskā veidā, pieturoties pie vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa formulētajiem vispārējiem dialektikas likumiem, kuri laika gaitā piedzīvojuši gan plašu atzīšanu, gan arī skarbu kritiku.

Pirmsvēlēšanu periods 

Uz politiskās skatuves aktivizējas jau pieredzējušie, bet varbūt nedaudz rutīnā iestigušie un pagurušie politiskie spēki, kuri jau sevi pierādījuši iepriekšējos vēlēšanu periodos, gan jaunie politiskie spēki. Notiek sabiedrības (potenciālo vēlētāju) uzmanības pievēršana vairāk vai mazāk izstrādātajām politiskajām rīcības programmām, nesaudzīga citu konkurējošo politisko spēku kritika un solījumi sabiedrībai aktuālu problēmu risināšanai. Par pēdējiem gan jāsaka: lai arī daudzi no tiem bija labi domāti, to realizācijas iespējas pārskatāmā nākotnē ir visai problemātiskas. Bet mūsu sabiedrībai tādi tiek piedāvāti katrā vēlēšanu ciklā, jo “kā gan var nesolīt”. No dialektikas viedokļa notiek “nolieguma noliegums” – esošais, nepilnīgais ir jāmaina, bet attīstības nepārtrauktība paliek, tāpēc vecais, esošais tiek modificēts, mainīts un pacelts jaunā kvalitātē. Taču izvirzās jautājums: vai šādu procesu sekmīgai norisei ir atbilstoša sociālā un ekonomiskā bāze, vai ir sasniegta nepieciešamā kritiskā masa, kas nodrošinātu “kvantitātes pāreju jaunā kvalitātē”?!

Vēlēšanas un to rezultāti 

Bez lieliem pārsteigumiem 5% barjeru pārvar gan jaunpienācēji, gan jau sevi pierādījušie politiskie spēki (tomēr ar ievērojami mazāku iegūto mandātu skaitu). Jaunpienākušo politisko spēku iegūto mandātu skaits Saeimā sarežģī valdības veidošanas procesu, kurš sekmīgi realizējas tikai trešajā mēģinājumā. No visām pusēm tiek pieļauti dažādi kompromisi, līdz izveidojas koalīcijas valdība piecu partiju sastāvā, divām paliekot opozīcijā. Ietekmes sfēru sadali starp partijām, ministru izvirzīšanu un valdības pirmās reālās aktivitātes alegoriski var raksturot kā norises putnu valstībā: jaunie gaiļi aktīvi un enerģiski sāk savu dziesmu, cenzdamies iegūt ietekmi un dominējošās pozīcijas, tomēr balsis nav pietiekami nostādītas, nav pietiekamas situācijas izpratnes un erudīcijas. Pārdrošākos, iespējams, nepareizi dziedošos, novāc lapsa kūmiņš. Ievērojot vēlēšanās sasniegtos rezultātus, vecie gaiļi dziļdomīgi klusē un smīnot saka, lai jau jaunie izrādās. Un kā labā lugā, pēc ieturētās pauzes uz politiskās skatuves savas pozīcijas nostiprina un priekšplānā pakāpeniski atkal izvirzās vecie gaiļi. Ar pieredzi un noteiktu rutīnu apveltītie gaiļi gūst pārvaldības tiesības pār noteicošām un pievilcīgākām vistiņām (nozarēm), jaunajiem atstājot pārējās. Izvirzās pamatots jautājums, kā šajos apstākļos darbosies dialektikas likums “par pretstatu cīņu un vienotību”?

Vērojot jaunās valdības pirmās aktivitātes, reālos darbus un komunikāciju ar sabiedrību kopumā un ar atsevišķām sociālām grupām, rodas sajūta, ka pagājis laiks ”kā var nesolīt” un daudzo priekšvēlēšanu solījumu izpilde tiek novirzīta uz vēlāku laiku vai arī, iespējams, laika gaitā tiks aizmirsta vai atzīta par neaktuālu.

Parādās darbības saistībā ar “nolieguma noliegums” likuma pirmās daļas izpildi, t.i., esošā stāvokļa un sasniegtā aktīvu noliegumu, bet vai ir un būs iespējas to pacelt jaunā, augstākā un efektīvākā līmenī? Reālā situācija valstī un pastāvošās problēmas var radīt situāciju, ka pakāpeniski mazināsies jauno politisko spēku izvirzītās ambīcijas un iestāsies izdzīvošanas stratēģija tā saucamās vienotības vārdā.

Jaunais politiskais biznesa cikls ir tikko sācies un, iespējams, valsts un sabiedrības attīstības dialektiskie procesi pakāpeniski, uzkrājoties pieredzei, bet nezaudējot politisko spēku ambīcijas, tiešām veicinās valsts un sabiedrības tālāku uzplaukumu.

Uz augšu