Laiks skrien vēja spārniem – Vingruma klubā jau esmu pavadījusi piecas nedēļas. Pirms sāku projektu, domāju, ka būs grūti tikt galā ar sevi un vecajiem ieradumiem – likt mutē visu, kas nekustas. Šobrīd jūtos pacilāti, jo arī pēc kārtējās svēršanās pie Normunda esmu mīnusos.
Kā Normunds teica, es kūstu. Un tas ir pārsteidzoši - svars un ķermeņa aprises samazinās. Esmu priecīga, ka man ir izdevies savākt sevi ēšanas ziņā. Saprotu, ka esmu kļuvusi izvēlīgāka ēšanā, vairāk izvērtēju, kas man ir vajadzīgs. Turklāt ēdot esmu ievērojusi, ka mēģinu uztvert to mirkli, kad jūtos paēdusi, nevis pārēdusies, tāpēc tik tiešām ir svarīgi ēst lēnām.
Turklāt ēšanas process man ir kļuvis primārs: ja ēdu tad ēdu, nevis skatos televizoru vai spaidu telefonu. Tā sakot, izbaudu!
Svars samazinās, un manas drēbes man paliek par lielu. Bikses, kas man derēja pirms mēneša, vairs man neder, jo ir kļuvušas daudz par lielu un atkarājas. Arī ar pārējo apģērbu ir līdzīgi. Nu ko!
Gaidu to brīdi, kad varēšu iet veikalos un pirkt to, ko vēlos, nevis to, kas der.
Šonedēļ vienu reizi biju pilatēs, bet pārējās divas reizes apmeklēju Vingruma kluba trenažieru zāli. Šie treniņi man ir kļuvuši pašsaprotama lieta. Arī mājinieki ir pieraduši pie mana režīma un apzinās, ka pēc darba vakaros apmeklēju Vingruma klubu.
Piektdien, ejot uz trenažieru zāli, izdevās satikt pārējos maratonistus Līvu, Elīnu un Dāvi. Forša atkalredzēšanās. Bija lieliski nedaudz papļāpāt un uzzināt, kā sokas viņiem.
Viens nu ir skaidrs - projekta laikā ne tikai atbrīvojos no visa liekā, bet arī iegūstu jaunus draugus. Esmu bezgala priecīga.
