Ja īsi jāraksturo Latvijas politiķu līdzšinējā attieksme pret Eiropas Savienību, to var izdarīt viegli. Mēs esam bijuši ļoti godprātīgi pasažieri. Mēs esam maksājuši par braucienu, neesam trokšņojuši, traucējuši citiem vai situši logus, bet ar pateicību pieņēmuši visu, ko mums salonā izsniedza.
Tomēr mēs vienlaikus neesam vaicājuši, uz kurieni notiek brauciens un vai mēs paši gadījumā nevaram šo virzienu kaut mazliet koriģēt savās interesēs. Daudz mierīgāk taču ir baudīt mainīgo ainavu aiz loga cerībā, ka gan jau īstie šoferi arī par mums parūpēsies.
Tomēr, kā savulaik teica beisbolists Jogijs Berra, “ja nezini, kurp ej, tu aiziesi nepareizi”. Klasisks piemērs šeit ir nākamais ES budžets 2021.-2027. gadam. Vairums partiju, sniedzot savus piedāvājumus nākamajai septiņgadei, lielākoties sola: “izkaulēsim, izspiedīsim, izdiedelēsim”. Lielākoties tas attiecas uz tiešmaksājumiem lauksaimniekiem, bet arī uz kohēzijas fondiem un investīcijām, kā Rail Baltica. Šīs lietas ir ļoti vajadzīgas, taču arī pilnīgi pašsaprotamas. Protams, kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros tiešmaksājumi ir izlīdzināmi. To atšķirības galu galā kropļo lauksaimnieku konkurenci pašā ES, nostādot bēdīgā situācijā arī latviešu zemniekus.
Tāpat arī ES fondi veido pietiekoši lielu daļu no Latvijas sabiedriskā sektora izdevumiem, lai par šo “aploksni” nopietni pacīnītos – pat tad, ja Eiropas Komisijas piedāvājums kohēzijas “aploksnei” šeit jau šobrīd ir par 13% mazāks nekā iepriekš. Vajadzība par tiem iestāties ir pašsaprotama un obligāta. Taču ar to vien ir par maz. Būtu ne tikai “biedru priekšā svinīgi jāsolās” iestāties par Latvijas aploksni, bet arī jāvaicā, kādu ES budžetu mēs vēlamies ilgtermiņā.
Vispirms, cik lielam ES budžetam vispār vajadzētu būt? ES pēdējos piecos gados ir strauji pieaugusi tērēšanas vajadzība, tādēļ liekas loģiski, ka ES budžetam vajadzētu pieaugt – nākotnē vismaz līdz 1,5% no ES nacionālā kopienākuma, ne tikai līdz 1,11%, ko piedāvā Eiropas Komisija. Papildu izdevumi vispirms saistās ar drošības, aizsardzības, migrācijas un kaimiņattiecību politikām – neviena no tām nav Latvijai vienaldzīga un tām visām ir vajadzīgi līdzekļi. Vienlaikus jāvaicā, no kurienes šie papildu līdzekļi varētu rasties – turklāt ņemot vērā, ka briti ir izstājušies un vairs budžetā nemaksās.
ES budžetu, kā zināms, pašlaik veido dalībvalstu iemaksas plus ienākumi no muitas un vēl dažiem citiem nodokļiem. Kur tiks ņemta nauda nākotnes vajadzību finansēšanai? Par jauniem nodokļiem nebūs priecīgs neviens; taču dalībvalstu iemaksas arī nav bezizmēra resurss –
jau pašlaik pret ES budžeta palielināšanu krasi iebilst tādas valstis kā Zviedrija, Dānija, Nīderlande, Austrija, un Vācija, kurām Brexit nozīmēs iemaksu pieaugumu.
Vai mēs esam gatavi apsvērt digitālo pakalpojumu nodokli, ar kuru apliktu globālo milžu ieņēmumus? Varbūt oglekļa nodoklis? Kādu iespaidu tāds atstātu uz rūpniecību? Protams, var pieturēties pie līdzšinējās taktikas, vienkārši sakot, ka visi šādi priekšlikumi uz mums neattiecas. Gan jau bagātās Rietumeiropas valstis kaut kā to atrisinās un samaksās un mēs varēsim turpināt braukt kā pasažieri. Taču diez vai ir gudri veidot sev šādu reputāciju laikā, kad izšķiras ES nākotne.
Tas pats attiecas uz lielāko pozīciju ES budžetā – uz Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP). Skaidrs, ka Latvijas lauksaimniekiem nav jāsaņem mazāk kā pārējiem. Tas ir pašsaprotami. Taču vai mēs tiešām arī nākotnē gribam šādu lauksaimniecības politiku. Lauksaimniecībai tiek veltīti 38% ES budžeta; taču lauksaimniecības daļa ES valstu IKP ir mazāka par 3%, un tajā strādā ap 2% no nodarbinātajiem. Tādēļ jautājums par ilgtspēju te ir īsti vietā.
Skaidrs, ka Kopējā lauksaimniecības politika ir ar ļoti dziļām saknēm; skaidrs, ka tā pa daļai ir sociālā politika; skaidrs, ka Eiropas Komisija šeit jau ir veikusi biklus reformu mēģinājumus. Taču pašreizējais modelis nav nekādi attaisnojams 21. gadsimtā, un to būtu laiks atklāti atzīt. Ja KLP patiesībā ir sociālā politika laukos, tad kādēļ ES nevarētu sociālo politiku realizēt arī citur, kur šī nauda tiktu izmantota efektīvāk un taisnīgāk? Pašreizējos apstākļos KLP rada jaunas netaisnības: visi zina, ka 80% no subsīdijām aiziet 20% bagātāko zemturu. Arī mēģinājums darbināt ES lauksaimniecības politiku vides interesēs (t.s. zaļināšana) ir izrādījies nesekmīgs.
Tādēļ lauksaimniecības politika ir būtiski jāreformē, ES valstu starpā novienādojot platībmaksājumus uz leju vai līdz vidējam rādītājam, šādi sekmējot godīgu konkurenci dalībvalstu lauksaimnieku starpā. Tas ļautu atbrīvot ES budžetā būtisku līdzekļu apjomu, ko ieguldīt gan drošībā un aizsardzībā, gan nozarēs, kas veicinātu modernu ekonomisko izaugsmi – izglītībā, zinātnē un tehnoloģijās. Savukārt lauksaimniecībā būtu jāstimulē vispirms nelielie, ekoloģiskie un gados jaunie, lai mazinātu depopulāciju.
Visbeidzot, ES fondi – Reģionālās attīstības fonds, Sociālais fonds, un Kohēzijas fonds. Šī ir tā nauda, kurai ilgtermiņā jāstimulē Latvijas ekonomikas produktivitāte un modernizācija, lai mēs nākotnē “pievilktos” ES līmenim. Tā tiek novirzīta daudziem un dažādiem mērķiem – no skolotāju kvalifikācijas celšanas kursiem līdz dažādiem infrastruktūras projektiem.
Taču šī nauda bieži tiek vienkārši “apgūta”, nevaicājot par ilgtermiņa ieguvumiem. Arī pētījumi liecina, ka šo ieguldījumu reālā atdeve bieži ir problemātiska. Tā bieži tiek uztverta kā iespēja par svešu naudu realizēt savus sapņus – ceļot lieliskus peldbaseinus, kurus pēc tam ir pārlieku dārgi turēt atvērtus, vai ievelkot lielisku kanalizāciju vietās, kur neviens to nevēlas lietot. Kāds varētu teikt – lieciet mierā Eiropu, tā ir vietējo bāleliņu pašdarbība. Tā nav. Produktivitātes un modernizācijas veicināšanai ir jābūt pierādījumos balstītai politikai. Jau šodien ES struktūrfondi pie mums uztverti kā sava veida Eiropas “atpirkšanās” no Latvijas par emigrāciju un smadzeņu aizplūšanu. Nekas nav bīstamāks kā šāds priekšstats. Tādēļ arī ES struktūrfondu naudai ir jābūt piesaistītai reformām pašu mājās, kuras tiešām veicinātu produktivitāti un modernizāciju. Galu galā, cik daudzi no pašreizējiem Latvijas pārstāvjiem Briselē jebkad ir parūpējušies noskaidrot, vai un kā tiek īstenotas t.s. Eiropas semestra rekomendācijas?
Visefektīvāk Latvijas konkurētspēju spētu veicināt ar investīcijām Latvijas cilvēku zināšanās un prasmēs, ne tikai zemē, stiklā un betonā. Tādēļ Latvijas interesēs ir īpaša Eiropas Izglītības fonda izveide, kurš ļautu pārvarēt plaisu starp “veco” ES-15 un “jauno” ES-13 dalībvalstu ieguldījumiem izglītībā un zinātnē. Taču sīkāk par to - nākamreiz.
