Prokrastinācijas māksla jeb kāpēc mēs dažreiz nedarām to, kas jādara

Prokrastināciju ilustrējošs attēls

FOTO: Unsplash

Iztēlojies, ka tev jāizdara kāds zināmā mērā sarežģīts, nepatīkams un visādā citādā ziņā nogurdinošs darbiņš. Tev tas nav jāizdara, tā sakot, uz sitiena, tomēr drīzumā vajadzētu. Turklāt jo ātrāk, jo labāk. Piemēram, tev vajadzētu atbildēt uz dažiem vakardienas e-pastiem, varbūt uztaisīt pieņemšanas-nodošanas aktu vai uzrakstīt bakalaura darba ievadu; varbūt tev vajadzētu izrediģēt kādu tekstu vai pabeigt muzikālu kompozīciju. Bet tā vietā, lai ķertos klāt darbiņam, tu atver soliteiru vai sāc lasīt, piemēram, šo rakstu. Zini, ko tu dari? Tu vilcinies jeb - atvainojos par barbarismu - prokrastinē.

Vārds prokrastinācija ir cēlies no latīņu valodas vārda procrastinare, kur pro nozīmē "uz priekšu", bet crastinum - "rītdiena". Tātad principā prokrastinācijas definīcija ir: "Ai, rīt izdarīšu, bet šodien paskatīšos smieklīgus video internetā." Tiesa, es šaubos, ka pasaulē eksistē kāds cilvēks, kuram būtu īpaši jāskaidro, kas tas ir. Prokrastinācija ir teju neatņemama ikdienas sastāvdaļa daudziem - gan darbā, gan mājās. Mediķiem, protams, prokrastinācija darbā ir pat ļoti nevēlama, tomēr citiem, piemēram, rakstniekiem, tā ir ļoti labi pazīstama. Es, piemēram, pirms ķēros klāt šim rakstam, noskatījos desmit minūtes garu video, kurā no parasta uzgriežņa uztaisa saderināšanās gredzenu, pagatavoju kafiju, pilnīgi bez vajadzības iegāju tualetē, aplēju kaktusu un divas reizes pārdomāju, vai tomēr  nevajadzētu rakstīšanu atlikt uz rītdienu.

Prokrastinācijas vēsture un personīgā pieredze

Ja tu domā, ka darāmā novilcināšana ir interneta laikmeta netikums, tad smagi maldies. Rau, sengrieķu dzejnieks Hēsiods jau 8. gadsimtā pirms mūsu ēras savā didaktiskajā poēmā "Darbi un dienas" rakstīja: "Neatliec darāmo uz rītu vai dienu pēc rītdienas." Savukārt vēlāk Cicerons prokrastināciju nosauca par "naidīgu", kad jāpaveic kāda lieta. Tie ir tikai daži pierādījumi tam, ka šī "naidīgā" vilcināšanās cilvēku vidū pastāvējusi vienmēr un visur.

Skaidrs, ka prokrastinācija negatīvi ietekmē ne vien cilvēka produktivitāti, bet arī fizisko veselību, proti, es, piemēram, jau mēnešiem ilgi atlieku vizīti pie ģimenes ārsta, lai veiktu standarta veselības pārbaudi. Es to atlieku, jo nejūtos slims, man nekas nesāp un pat neniez. Tieši tāpēc šī zināmā mērā nepatīkamā procedūra it kā var pagaidīt. Tas gan man netraucē katru piektdienu apņemties, ka pirmdiena, jā, tieši pirmdiena būs tā diena, kad pierakstīšos pie ārsta. Kad atnāk pirmdiena, es sevi pārliecinu, ka pirmdienas nav labas dienas, lai risinātu tādus jautājumus, tāpēc apņemos to izdarīt otrdien. Otrdien es nejūtos pietiekami labā omā, lai zvanītu ārstam, tāpēc atlieku darbiņu uz ceturtdienu, jo nojaušu, ka trešdien mana oma nebūs uzlabojusies. Ceturtdienā es par apņemšanos atceros četros pēcpusdienā un ieskaidroju sev, ka traucēt cilvēkus darbdienas beigās ir augstākajā mērā nelietīgi. Kad pienāk piektdiena, es atkal spara pilns izdarāmo darbu sarakstā ierakstu: "Pirmdien pieteikt vizīti pie ģimenes ārsta."

Lūk, kad, nedod dievs, man uzbruks kāda slimība, ko būtu iespējams novērst, laicīgi apmeklējot ārstu, vainīgs nebūšu es, bet gan sasodīti "naidīgā" prokrastinācija.

Pēc dabas esmu haotisks cilvēks, mana dzīve nesastāv no stingrām sistēmām un iepriekš rūpīgi izstrādātiem rīcības plāniem. Kā jau daudziem no mums, lai kaut ko izdarītu, man vajadzīga mistiskā iedvesma. Tā man ir vajadzīga, pat lai iznestu atkritumu maisu, izkarinātu žāvēties tikko izmazgāto veļu vai uzrakstītu iepirkumu sarakstu. Vienmēr apskaužu tos, kuri spēj rīkoties pēc plāna, un bieži citēju Viljama Folknera reiz teikto: "Es rakstu tikai tad, kad man ir iedvesma. Laimīgā kārtā šī iedvesma atnāk ik rītu pulksten deviņos." Apskaužami.

Prokrastinācija un zinātne

Daži mani un man līdzīgos vienmēr vēlas nosaukt par sliņķiem, tomēr tā nav. Vēl ne tik senā pagātnē jūrniekus, kuri slimoja ar cingu un nevarēja piecelties no saviem guļamtīkliem, neziņas dēļ sauca par pēdīgajiem slīmestiem. Zinātne vēl nebija tik attīstīta, lai glābtu šos cilvēkus no sliņķa birkas. Pazīstu dažus, kuri arī depresiju uzskata par izdomātu un izlaistiem cilvēkiem raksturīgu kaiti. Ar prokrastināciju ir līdzīgi.

Paldies zinātniekiem! 2018. gadā publicētā pētījumā pētnieki identificējuši divus smadzeņu reģionus, kas varētu būt atbildīgi par to, kāpēc daži cilvēki tik ļoti novilcina rīcību. Pētījumā zinātnieki ar magnētiskās rezonanses iekārtu izanalizēja 264 cilvēkus, īpašu uzmanību pievēršot atsevišķiem smadzeņu reģioniem un saiknei starp tiem.

Tajā pašā laikā visiem dalībniekiem bija jāatbild uz jautājumiem, kā viņi kontrolē savas darbības. Atklājās, ka cilvēkiem, kuri bieži mēdz vilcināties, ir lielāka amigdala (apgabals smadzeņu deniņu daivā, emociju kontroles centrs), kas veido iespējamos nākotnes scenārijus un atgādina cilvēkam par gaidāmā darba potenciālajiem negatīvajiem efektiem. Šiem cilvēkiem bija arī vājāka saikne starp amigdalu un priekšējo cingulāro garozu, kas izmanto amigdalas sniegto informāciju, lai attiecīgajā situācijā pieņemtu lēmumu.

Pētījumā minēts, ka cilvēks nevar veiksmīgi kontrolēt savu rīcību, ja saikne starp šīm smadzeņu daļām ir traucēta.

Pēc šā pētījuma izlasīšanas cilvēks nudien var bez sirdsapziņas pārmetumiem novilcināt kāda darba paveikšanu kaut līdz kapa malai. Reiz pazinu kādu rakstnieku, kurš tik ilgi atlika savas pirmās grāmatas uzrakstīšanu, ka nomira no vecuma. Viņa pēdējie vārdi bija: “Nolāpīts, deadlains.

Mana personīgā recepte, kā šo netikumu kaut nedaudz izmantot sevis paša labā, ir vienkārša. Ja tev uzbrūk prokrastinācija, nepretojies tai. Cīnies ar slinkumu, nevis ar prokrastināciju. Piemēram, ja tev jāraksta eseja, bet tu vilcinies, tad celies no galda un beidzot izlīmē koridorā tapetes. Savukārt, ja tev jāizlīmē koridorā tapetes un tu vilcinies, tad sēdies klāt esejai. Viss ir ļoti vienkārši. Es, lūk, šo rakstu uzrakstīju šausmīgas prokrastinācijas brīdī, jo nevaru saņemties sākt rakstu par antivakcinācijas kustību. Lūk, pat iedvesmu nevajadzēja.

Uz augšu