Kad domājam par reliģiju, mēs, visticamāk, iztēlojamies dievu, kurš atalgo labo un soda ļauno. Tomēr ideja par dievu vai dieviem, kuriem rūp morāle, nemaz nav tik universāla. Sociālo zinātņu eksperti jau sen zina, ka mazas, tradicionālas sabiedrības – tādas, kuras misionāri dēvēja par pagānu ciltīm – iztēlojās tādu garu pasauli, kurai cilvēka uzvedības morāle īpaši nerūp. Tos vairāk uztrauca, vai cilvēki izturas labi cits pret citu un izrāda pienācīgo cieņu gariem.
Par spīti tam, mūsdienu pasaules lielākās reliģijas un to neskaitāmie varianti vai nu pieprasa ticību visuredzošiem, represīviem dieviem, vai vismaz postulē kādu vispārīgāku mehānismu, piemēram, karmu, lai atalgotu tikumībā dzīvojošos un sodītu ļaunos. Pēdējos gados pētnieki ir daudz diskutējuši par to, kā un kāpēc ir veidojušās šādas moralizējošas reliģijas.
Tagad, pateicoties masīvai pasaules vēstures datubāzei, zinātnieki ir pietuvojušies atbildēm, vēstīts izdevumā "TIME".
Debesu acs
Viena populāra teorija vēsta, ka moralizējoši dievi bija nepieciešami, lai varētu veidoties liela mēroga sabiedrības. Mazas sabiedrības savukārt bija kā zivju akvāriji. Bija teju neiespējami izrādīt antisociālu, noziedzīgu uzvedību un netikt kolektīvi sodītam. Tomēr sabiedrības auga lielākas un saskarsme ar relatīviem svešiniekiem kļuva daudz biežāka, tāpēc izbēgšana no potenciālā soda par amorālu rīcību kļuva daudz vieglāka. Tādos apstākļos radās dabiska vajadzība pēc kādas uzraudzības sistēmas.
Kas gan varētu būt labāks par visu redzošu, pārdabisku aci debesīs? Dievu, kurš var ielūkoties cilvēku prātos un, vadoties pēc tā, dalīt balvas vai sodus. Ticība tādam dievam lika cilvēkam divreiz padomāt pirms zagšanas vai krāpšanās. Dievs pat varēja raisīt lielāku uzticību starp tirgotājiem, proti, ja tu tici, ka es ticu kādam viszinošam, moralizējošam dievam, tad tu daudz drošāk tirgosies ar mani, nekā, piemēram, ar kādu, kura reliģija tev nav pazīstama.