/nginx/o/2019/03/25/11894215t1h236d.jpg)
Piekto nedēļu iesāku ar interesantu novērojumu. Nezināmu iemeslu dēļ uz agro rīta treniņu pieceļos bez nekādām problēmām. Noskan pirmais modinātājs – Dāvis jau ārā no gultas, bez rīta īgnuma laiž uz Vingruma klubu. Arī treniņā jutos kā kādu enerģijas avotu uzgājis. Visa diena pagāja gluži kā veiksmes taifūnā.
Arī šī nedēļa man paiet tikai savā kompānijā bez Normunda, kas padzen uz priekšu. Labi iesācis nedēļu, sevi nedaudz pastūmu uz priekšu un tādus intensīvākus treniņus centos taisīt. Daudz km noskrieti šonedēļ. Iesildīšanās 15 min skrējienu esmu pastiepis uz 30 min un skrienu joprojām, manuprāt, labā tempā 11 – 12 km/h. Sviedri gan līst kā no atvērta ūdens krāna. Uz nākamo svēršanos ūdens daudzums organismā būs krietni samazinājies 😊 Aizmirsu piebilst, ka nekad neesmu bijis skriešanas fans.
Pa šīm nedēļām esmu noskrējis vairāk nekā pa pāris gadiem.
Nedēļas otrā pusē veiksmes taifūns ir norimis un enerģijas avots izsūkts, un viss liekās atgriezies vecajās sliedēs, kad muskuļi par sevi atgādina katru reizi, kad gribi veikt kādu sarežģītāku kustību, piemēram, apsēsties.
Sevi nedaudz jāpiespiež doties uz Vingruma klubu un no rīta jāsarāj, ka pietiks gulēt.
Laikam jau viss un vienmēr iet kā sinusoīda. Būs kāpumi un kritumi, lai ko arī mēs darītu. Būs enerģijas uzplūdi un bezspēks. Būs smaids līdz ausīm un gandarījums par paveikto, un būs arī dienas, kad neko negribās un nekas nepatīk. Skrienot pa vingruma celiņu, var daudz ko pārdomāt, ja neesi ieskatījies sporta kanālu, kas vienmēr iet pie sienas sporta klubā.
Dāvis
