“Protams, tas ir smagi, kad notiek apšaude un bērns sēž pagrabā, bet viņam tajā laikā jāpilda uzdevumi.” Kauja par Ukrainas pilsētu Slovjansku ilga no 2014.gada aprīļa līdz jūlijam. “Skolas ēka tika izpostīta, šeit bija kazarmas, lazarete, bet pagrabā – cietums.” Slovjanskas pievārtē esošās Semeņivkas ciema skolas direktors sarunā ar TVNET stāsta par karu Ukrainas austrumos un to, kas notika pēc tam.

Gaišs gaitenis, priecīgi skolēni ar lielām somām plecos. Zvans sauc uz stundu. Pie sienām – ģeogrāfiskās kartes, no kabineta dzirdama skolotāja balss. Tomēr pirms pieciem gadiem viss bija citādi.

2014.gada 12.aprīļa agrā rītā bruņoti cilvēki militāros formastērpos bez pazīšanās zīmēm ieņēma kafejnīcu blakus vietai, kur satiekas divi uz pilsētu vedoši autoceļi. Vēlāk šie cilvēki iebruka arī Iekšlietu ministrijas un Ukrainas Drošības dienesta Slovjanskas nodaļās.

Tam sekoja apšaudes sprādzieni un nāves.

FOTO: Viktorija Puškele/TVNET

Slovjanska kļuva par pirmo kara upuri. Slovjanska arī kļuva par pirmo atbrīvoto pilsētu.

Slovjanskas aplenkums turpinājās līdz 2014.gada 5.jūlijam. Tajā dienā šķita, ka karš Ukrainas austrumos būs galā, tomēr neviens nespēja pat iedomāties, ka elle ir vēl tikai priekšā.

“Pasaimniekoja šeit, protams, pamatīgi. Es uz šejieni braucu gandrīz katru dienu. Skatījos, kas notiek. Četri trāpījumi pa skolas jumtu, visā teritorijā sarakti ierakumi, izveidotas blindāžas.

“Mācību process tika pārtraukts, ar bērniem nācās nodarboties pa telefonu, ar interneta starpniecību,” atceras Slovjanskas rajona Semeņivkas ciema skolas direktors Serhijs Borisenko.

Skolas teritorija tika pilnīgā sagrābta. Skolas telpās atradās kazarmas un lazarete, bet pagrabā – cietums.

“Skolas telpas viņi izvēlējās tāpēc, ka tur bija apgaismojums un ūdens. Tas bija aprīlis, un bija vēl pietiekami vēss. Gandrīz visas mēbeles, mācību līdzekļi, grāmatas no bibliotēkas, tika sadedzinātas, iznīcinātas. Pilnīga postaža. Kara laikā bija smagi. Es braucu šurp un skatījos, kas notiek,” stāsta Borisenko.

“Vienmēr braucu prom pilnīgi sagrauts – morāli smagi ir saprast, ka ticis izkropļots viss, ko tu esi taisījis pats savām rokām.”

Viņš atceras, ka pēc kaujas darbību sākuma Semeņivkas ciemā palika vien 15 pieaugušie un trīs bērni. Visi pārējie aizbrauca, kur nu kurais. Daļa – uz netālajiem apdzīvotajiem punktiem, bet daļa – uz Krieviju.

Viens no palikušajiem iedzīvotājiem rakstīja dienasgrāmatu, kurā viņš pierakstīja visu, ko bija redzējis savām acīm.

“No rīta pamodināja Slovjanskas firmas modinātājs – šāviņu eksplozijas,” dienasgrāmatā rakstīja iedzīvotājs.

FOTO: Viktorija Puškele/TVNET

Borisenko stāsta: ““Motorola” [Austrumukrainas prokrievisko kaujinieku komandieris Arsēnijs Pavlovs, kurš bija bēdīgi slavens sava vardarbīgā rakstura dēļ] dzīvoja netālu no šejienes, bieži staigāja pa ciemu. Šeit viņš atrada sievu. [Sieva] Ļena beidza mūsu skolu.

Šeit notika ļoti sīvas kaujas. Bija neskaitāmas apšaudes. Līdz 5.maijam es varēju šeit ierasties katru dienu, pat automašīnas laida iekšā. Savukārt 5.maijā ar automašīnu kļuva bīstami šurp braukt, jo to varēja atņemt.

Karš ir karš, bet mācību gadu bērniem kaut kā vajadzēja pabeigt, Bērni mācījās attālināti. Protams, bija smagi. Iedomājieties, bērns sēž pagrabā, notiek apšaude, bet viņam tajā laikā jāpilda uzdevumi. Tomēr visu darbu izdarījām un bērniem nebija nekādu “es nesapratu, es nezināju” atrunu”.

***

Direktors atceras, ka uzreiz pēc Slovjanskas atbrīvošanas aktualizējās jautājums par izglītības iestādes ēkas atjaunošanu.

Dedzināšanas pēdas, salauztas, izmētātas mēbeles. Uz tāfeles – kaujinieku saraksts. Acīmredzot dežurantu grafiks.

“Jūlijā es satikos ar investoru, kurš piekrita atjaunot skolu. Tas bija 2014.gads. Katru dienu šeit strādāja 60 līdz 70 brīvprātīgie. Visi atjaunošanas darbi tikai veikti septiņu nedēļu laikā. Mēbeles un datorus palīdzēja sagādāt dažādi fondi,” stāsta Borisenko.

Klases telpa Slovjanskas skolā un Svjatoslava Vakarčuka autogrāfs

FOTO: Viktorija Puškele/TVNET

2014.gada 1.septembrī notika skolas atklāšanas svinīgais pasākums. Bija ieradušies baņķieris un sabiedriskais darbinieks Ondrejs Pišnijs un muzikants Svjatoslavs Vakarčuks. Šobrīd skolā mācās 112 bērni – tas ir pat vairāk nekā pirms karadarbības sākuma.

“Papildus tam mēs uz šejieni pārcēlām bērnudārzu, kas tika iznīcināts, tātad manā paspārnē ir vēl 37 pirmsskolas vecuma bērni. Sanāk tāds sava veida izglītības komplekss. Ciemats pēc kara atdzīvojas, cilvēki atgriežas,” stāsta direktors.

Tomēr, neskatoties uz to, ka kaujas darbības Slovjanskas teritorijā tika izbeigtas, kara atstātais nospiedums joprojām ir jūtams.

“No augusta līdz decembrim bija ļoti smags laiks. Vajadzēja “atjaunot” bērnus. Pēc kara viņi visi bija nobijušies, baidījās no katra troksnīša. No jebkuras skaņas, pat ja tā bija no sola nokritusi grāmata, bērni metās uz grīdas un slēpās. Atjaunot bērnu emocionālo līdzsvaru izdevās, tikai pateicoties psihologu organizācijas darbam. Tuvojoties gadumijai, bērni jau sāka vairāk blēņoties un izklaidēties. Direktoru tam vajadzētu satraukt, bet es par to ļoti priecājos.”

22. skolas direktors Serhijs Borisenko

FOTO: Viktorija Puškele/TVNET

Skolnieces vēstule kareivjiem

FOTO: TVNET

“Mēs cenšamies audzināt mūsu bērnus. Pār celi, protams, vairs nevienu neliek, bet mācām mīlēt savu valsti, ģimeni, cienīt vienam otru un piekopt veselīgu dzīvesveidu.

Mums skolā jau vārākus gadus neviens nesmēķē. Nu, izņemot direktoru. Bet es arī atmetīšu, apsolu.

Šodien mūsu audzēkņi ar brīvprātīgo starpniecību uztur sakarus ar puišiem, kas šobrīd ir frontē. Bērni sūta kareivjiem vēstules.”

Kā karš ir ietekmējis bērnu uzvedību? Skolas direktors uzskata, ka bērni ir kļuvuši draudzīgāki un atsaucīgāki. “Bērni vienmēr būs bērni. Kā priecājās par dzīvi pirms kara, tā priecājas arī tagad,” smaidīdams atbild Borisenko.

Galerija: Skola un kadri no Ukrainas pilsētas Slovjanskas

Turpinājums sekos. Par dzīvi Austrumukrainā lasiet portālā TVNET jau šonedēļ.