Ksenija: sākumā tā šķita parasta dzimumzīme, bet tad sapratu... kā es vēlos dzīvot!
Viņa nekad nealka sauļoties...

FOTO: publicitātes

Ksenijai Pavlovai bija 18 gadi, kad viņai konstatēja ļaundabīgu veidojumu zem dzimumzīmes – melanomu. To izoperēja, vēlāk izņēma arī limfmezglus, un jaunajai sievietei šķita, ka nepatīkamākais ir garām. Bet pēc diviem gadiem slimība atgriezās un Ksenija joprojām nopietni ārstējas. Viņas diagnoze ir mestastātiskā melanoma, ko izraisa BRAF gēna pozitīva mutācija. Ja ārstēšanās sākumā, kamēr valsts vēl nekompensēja inovatīvos mērķterapijas medikamentus šai slimībai, Latvijas cilvēki Ksenijai nebūtu saziedojuši naudu zālēm, viņas pozitīvisms tagad nevarētu iedvesmot citus.

Pirmais ārstēšanas kurss ar inovatīvajām zālēm Kseniju atgrieza dzīvē. “Kad man

uz muguras izgrieza aizdomīgu dzimumzīmīti, zem tās konstatēja ļaundabīgu audzēju.

2013. gada februārī ārsts mani aizsūtīja uz Rīgu veikt padziļinātu pārbaudi, kurā konstatēja, ka padusē limfmezglos jau ir metastāzes. Limfmezglus izgrieza un sāka gadu ilgu imūnterapijas kursu, kura laikā trīs reizes dienā pati sev zem ādas ievadīju medikamentus. Kārtējā pārbaudē ārsti konstatēja, ka man tomēr ir metastātiska melanoma 2. stadijā.

FOTO: No personīgā arhīva

Metastāzes pazuda divos mēnešos

2015. gada septembrī pēc rentgena un datortomogrāfijas man jau noteica slimības 3. stadiju. Tad uzzināju, ka labajā plaušā man ir 16 metastāzes, kreisajā – četras. Biju šokā, bet ārste man izskaidroja, ka arī Latvijā ir pieejamas mērķterapijas zāles, ar kurām iespējams metastātisko melanomu efektīvi ārstēt, taču valsts šīs zāles neapmaksā vai arī apmaksā nelielu summu no nepieciešamās naudas. Kā kuram.

Valsts piešķīra 14 000 eiro, cilvēki un firmas saziedoja pārējo vajadzīgo summu, un jau novembrī man bija inovatīvie medikamenti.

Kad janvārī pirmo reizi kopš šā ārstēšanas kursa sākuma man tika veikta datortomogrāfija, no 20 metastāzēm bija palikušas tikai dažas, vienā plaušā to vairs nebija vispār. Tie tiešām bija ļoti labi rezultāti.”

Taču, kad par saziedoto naudu iegādātās zāles beidzās, Ksenijai vajadzēja nākamo kursu. “Sākumā gan es, gan mani vecāki bijām tik ļoti satraukušies, ka nesapratām, ko darīt. Pirmajā reizē naudu sāka vākt mani draugi. Draudzene, kura dzīvoja Anglijā, izveidoja Facebook grupu šim mērķim, pieslēdzās mammas draugi. Tad arī uzzinājām, ka varu vērsties Ziedot.lv. Divu mēnešu laikā naudu savācām, bet otrajā reizē vairs negāja tik ātri, ziedojumu vākšana ilga piecus mēnešus. Bet, kad šis kurss beidzās, nākamajam savākt naudu mums vairs neizdevās un pusgadu man nebija iespējas ārstēties.

Kad zāles tika iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā, laime bija bezgalīga

Kad pagājušā gada jūnijā man vajadzīgās zāles tika iekļautas valsts kompensējamo medikamentu sarakstā un no augusta es sāku tās saņemt, laimes izjūta bija bezgalīga, jo atkal varēju ārstēties. Turklāt beidzās emocionālās mokas. Tas bija šausmīgi, ka biju spiesta citiem lūgt 2000 eiro par zālēm, ar kurām man pietika vienu nedēļu.

Lielākoties ziedotāji bija pensionāri vai cilvēki, kuriem pašiem ir onkoloģiska slimība.

FOTO: No personīgā arhīva

Latvijā cilvēki nepelna daudz, tāpēc prasīt ir tik grūti. Man bija ļoti neērti, kad cilvēki gribēja ar mani tikties personīgi, lai iedotu naudu. Redzēju, ka viņiem pašiem slikti ar iztikšanu, bet neņemt naudu arī nevarēju.

Ziedojumus vācu vienām zālēm, bet tagad jau pusgadu saņemu divus medikamentus – kombinēto terapiju. No rīta dzeru četras tabletes, pusdienlaikā – trīs, vakarā atkal – četras. Iespējams, organisms jau mazliet pieradis pie šīm zālēm, jo aptuveni gadu situācija vairs nav mainījusies. Vienā plaušā man ir divas mazas metastāzes 0,1-0,2 mm, bet labā ziņa ir, ka tās nepalielinās.”

Labāk par slimību daudz nedomāt

Veselam cilvēkam grūti iztēloties, kā tas ir, kad nemitīgi jāseko līdzi veselībai, zinot, ka slimība jebkurā brīdī var progresēt. “Es jau esmu pieradusi,” Ksenija atzīst. “Jau trešo gadu klātienē mācos par medicīnas māsu, turklāt mācības savienoju ar darbu.

Strādāju klīnikā par veterinārārsta asistenti. Man ir ļoti labs darba devējs, kurš ļauj man plānot darba grafiku pēc savām iespējam.

Esmu ļoti aizņemta, slodze ir liela, bet tas palīdz novērst uzmanību no slimības, jo man ir nemitīgi jādomā par mācībām, darbu, mājām. Man ir divi suņi un kaķis, kuri spēj novērst domas no jebkā cita. Slimības laikā man ir izveidojušās attiecības ar jauku puisi, kurš mani ļoti atbalsta. Viņš uzdāvināja vienu suņuku, otrs ir mans pacients no veterinārās klīnikas, kuru saimnieki bija pametuši. Tagad dzīvoju atsevišķi no vecākiem, bet ar mammu tiekos katru dienu. Viņa visu slimības laiku man bijusi blakus.”

Mīlu sevi, vēlos justies labi

Ksenija izskatās mazliet bāla, bet skaistais smaids un koptā āriene neliek aizdomāties, ka viņai ir nopietnas problēmas ar veselību. “Tā kā mana āda ir ļoti jutīga, pastāvīgi esmu labas kopjošās kosmētikas meklējumos.

Bija periodi, kad man sāka krist ārā ne tikai mati, bet arī pazuda uzacis, kuras tagad nākas uzkrāsot. Esmu jauna sieviete, vēlos labi izskatīties. Tas nav vienkārši, jo, piemēram, kad draugiem ir kāzas vai citas āra ballītes, man jādomā, kā saģērbties, kur patverties no saules, lai neapdegtu āda.

Lai atveseļotos, ir nepieciešams labs uzturs, vitamīni, tam visam vajadzīga nauda. Labi, ka man ir liela ģimene, visi palīdz.

Ir dienas, kad sākas drudzis, vemšana, galvassāpes, tad ir jāpārceļ darba dienas.

Kopš saslimu, manas domas par cilvēkiem ir krasi mainījušās. Sākumā domāju, ka apkārtējie no manis novērsīsies, bet ir noticis pretēji, man tagad ir jauni draugi un paziņas. Sāku daudz lasīt, satikos ar citiem cilvēkiem, kam ir šī diagnoze. Pamazām iemācījos ieklausīties sevī, savā ķermenī. Esmu sevi iemīlējusi.

Mīlu un cienu katru savu dzīves mirkli. Un tas man ir dots, pateicoties tam, ka ir izgudrotas zāles, kas iznīcina metastāzes, un ka man ir bijusi iespēja ar tām sākt ārstēties laicīgi. Pazinu arī citus, kuri vāca ziedojumus šīm zālēm, bet daudzi no viņiem ir miruši, jo bija jau par vēlu. Tie, kas saslimst tagad, ir pavisam citā situācijā, jo viņiem uzreiz ārstēšanās ir pieejama par valsts naudu.”

“Tiem, kam ir gaiša āda, ļoti jāuzmanās, ejot saulē. Man arī agrāk āda bija ļoti bāla un jutīga.

Nekad neesmu sauļojusies, bet 2012. gadā, kad saslimu, pirms tam vasarā organizēju skolēniem vasaras darba nometnes. Tā sanāca, ka darbs bija no rīta, kad saules ultravioletais starojums ir visintensīvākais, un mana mugura apdega.

Tieši pēc šīs nometnes uz muguras viena dzimumzīme bija kļuvusi tumšāka.

Tā kā man visu mūžu bieži parādījās jaunas dzimumzīmītes, uzreiz nepievērsu uzmanību izmaiņām. Arī, kad aizgāju pie ādas ārsta, viņš paskatījās uz manu muguru un teica, ka viss kārtībā.

Bet pēc pāris nedēļām šī tumšā dzimumzīme sāka asiņot, tad gan kopā ar mammu uzreiz devāmies pie onkologa.

Tagad es citiem stāstu – tikko kāda dzimumzīme maina formu vai krāsu, uzreiz jāveic pārbaude. Ja ir aizdomīga, labāk to izgriezt uzreiz. Kad man bija operācija, audzējs jau bija 2. stadijā.”

Tikko dzimumzīme maina formu vai krāsu, uzreiz jāveic pārbaude

Es gribētu satikt cilvēkus, kuriem arī ir šī diagnoze, tas būtu vērtīgi. Rīgā varbūt kāda grupa ir, bet es dzīvoju un ārstējos Daugavpilī, kas ir tālu. Sazinos ar vienu sievieti, kura arī ārstējas no metastātiskās melanomas un dzīvo Daugavpilī.

Es zinu, ka onkoloģiskās slimības nav izārstējamas, visu laiku būs jāseko līdzi veselībai. Bet es gribu dzīvot un ceru, ka zāles man palīdzēs tikt vaļā no metastāzēm pavisam.

Vienlaikus apzinos, ka šī slimība nav prognozējama un var atkal atgriezties.

Vēlos dzīvot

Taču, ja vien varu, es dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi. Zinu, ka daudziem ir priekšstats, ka tiem, kam ir onkoloģiska slimība, jāguļ mājās. Ir gadījies, ka kāds brīnās, ka es mācos, strādāju, staigāju smaidīdama. Man tiešām nav jāsēž mājās, jāraud un jāgaida, kad nomiršu. Man ir zāles, kas ļauj dzīvot, un es to ļoti vēlos.”

Fotogrāfijās - Ksenija ar saviem mīluļiem Magī un Batī.

Uz augšu