Sadarbībā ar literatūras, publicistikas un vēstures žurnālu «Domuzīme» piedāvājam Ingmāras Balodes sarunu ar literatūrzinātnieku, Dr. philol., Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru Raimondu Briedi.

«Raimondu Briedi pazīstu jau sen,» gribas rakstīt, bet iedomājos, ka laika nogrieznis, kurā šī iepazīšanās turpinās, aizņemtu varbūt vien pāris rindiņu viņa veidotajā grāmatā Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij, kas nāca klajā 2018. gada izskaņā divdaļīgā, pamanāmā izdevumā apgādā Neputns. Raimonds Briedis allaž, šķiet, visiem ir saistījies ar grāmatām — vienmēr somā pa retam vai senam izdevumam, ko parādīt vai, ja gadās svētki, sakritības vai grāmatu likteņi tā paģēr, uzdāvināt kolēģiem, draugiem vai studentiem… Allaž stāsti par sējumiem un autoriem, lai kādā kontekstā tie (grāmatas, ēkas, vietas, cilvēki) iezibētos kādā sarunā, lekcijā. Es redzu šo iespaidīgo grāmatu Raimonda Brieža un kolēģu veikumā (līdz ar redaktoru un sastādītāju tekstus atlasījuši un sagatavojuši Zane Gailīte, Juris Goldmanis, Zane Grigoroviča, Māra Grudule, Līga Ulberte, grāmatu dizaina autore Anta Pence) kā likumsakarīgu turpinājumu profesora aizrautībai ieraudzīt mūs pašus kā turpinājumus. Lielās hronikas iznākšana ir iemesls aicināt Raimondu Briedi uz sarunu, kā arī ielasīties notikumu pierakstā, viņa paša aizraujošo piebilžu un domu kūleņu pavadītai. Ir divi sarunas ceļi, kas var kaut kur vest, un es nevaru, zināms, iet pa abiem, tāpēc sākšu ar grāmatu, nevis ar laiku. 

Šis darbs izskatās pēc bērnības sapņa piepildījuma (kur puiši sākumā būvē laiviņas no mizām, tad plostus no dēlīšiem, un beigās aizdarvo īstu laivu, ko atspērušies iestumj ūdenī) un reizē pēc projekta, kas var simtgades vērienīgumam iedot citu fonu, kontekstu. Cik mazi izskatās simt gadi, ja mēģina pārlūkot laiku «kopš ledus aiziešanas»?

Grāmata nebija domāta kā simtgades grāmata, tai tikai bija lemts pēc ilga ceļa trāpīt simtgadē. Gribējām to izdot agrāk, grāmatai bija jābūt gatavai pirms diviem gadiem, pirms desmit gadiem… Ja būtu labvēlīgi apstākļi, apmēram 2009. gadā tā jau nonāktu pie lasītāja. Sākuma iecere bija krietni mazāka, domājām apkopot standarta faktus atraktīvā veidā, lai tas varētu kalpot kā mācību materiāls. Tad nāca 2008. gada rudens, piepeši nebija nekādu iespēju to izdot… Līdz vienā brīdī grāmata sāka pati sevi audzēt. 

Būtībā pamata manuskripts sāka aizpildīt tukšās vietas, teikt priekšā tēmas un motīvus, kas atrodas blakus jau noteiktajam, nosauktajam. Sākotnējā iecere bija saglabāt cilvēkus, notikumus, saglabāt zināmu cilvēciskuma klātbūtni. Atraktivitāti piešķīra sinoptisko tabulu variants, kur līdzās atrodas dažādi notikumi, ļaujot cilvēkam klejot pa tiem, sastatot sev interesantās jomas vai aspektus. Atklājās lietas, kas nav pētītas vai ko neviens nav apkopojis, un tad, kā, šķiet, teikts kādā filmā, laiks deva iespēju darbam pašam tapt. 

Protams, izrādījās, ka visi sīkumi paņem ārkārtīgi daudz laika. Topot rādītājiem, atklājās nekonsekvences. Piemēram, ja vienam ir vārds, kāpēc otram nav; ja ir trīs personvārdi, tad kādā secībā tie ir; ja vienam ir dzimšanas laiks, kas cilvēku uzreiz cilvēcisko, tad — kur ir pārējiem? Bija jātiek galā ar to, ka nekonsekvences ir vārdu rakstībā, jo parādījās vietas, kas sauktas dažādos vārdos, un tas viss iespēju robežās bija jāskaidro. Ja cilvēkam ir iniciāļi un pat gadi, viņa tēls iegūst kaut kādas cilvēciskas kvalitātes; kopā ar fona notikumiem tas jau kļūst par mūžu. It kā neko nemaina fakts, vai kādam bīskapam ir 25 vai 50 gadu, taču šīs papildu ziņas ļauj paplašināt stāstu ar «stariem» uz dažādām pusēm. 

Runājot par stāstu paplašināšanu, jādomā par 20. gadsimta vēstures romānu sēriju — varu iedomāties, kā vairākiem vēstures romānu sērijas grāmatu autoriem nāktu par labu šī hronika ar visiem tās «niekiem un izpriecām» jeb sīkajiem faktiem uz lielo norišu fona. No otras puses, hronikā šis gadsimts salīdzinājumā ar iepriekšējiem tikai iezibas.

Mēģinot par grāmatu domāt distancēti, jāteic, ka tajā tiešām ir ieliktas daudzas iespējas. No vienas puses, tā ir pilnīga bezjēdzība. Kopā salikts tik ļoti daudz faktu, lērums, un vairums no tā jau bijis visiem pieejams, taču šis kopums neko neizskaidro. Savukārt faktu sastatījumi pieļauj jaunus skaidrojumus dažādām lietām, parāda, ka jebkurš skaidrojums būs neizbēgami vienpusīgs. 

Otrs aspekts: hronikā var atrast, manuprāt, ārkārtīgi daudz reālu — dokumentētu — vai potenciālu leģendu. Šos impulsus izmantojot, var leģendu šeit pat radīt. Pēc manām domām, viena no latviešu rakstniecības nelaimēm — tā nav radījusi īpaši daudz leģendu. Ir būtiski laiku pa laikam mākslās vai cita veida darbos parādīt, ka leģendas ir iespējamas, ka laiki ap personībām, uz ko var neapšaubāmi atsaukties, ir piepildīti. Atliek tos izcelt no fona, uzspodrināt, iedzīvināt. 

Un lai taču beidzot norimst tie, kas domā, ka te ir bijis kaut kāds tukšums, «septiņsimt verdzības gadi», zemnieku tauta bez vai ar teiksmaino pagātni, kā tad! 

Mīti jau palaikam tiek noslaucīti…

Bet rodas arī jauni mīti! Šis darbs ir arī mēģinājums apjaust, ka atmiņa mums ir daudz tālāka un dziļāka, nekā iedomājamies. Mēs vienkārši neizmantojam tās tālākos nostūrus.

Šis lieldarbs atgādina arī mākslīgā intelekta veikumu, un vienlaikus ir skaidrs, ka datorprogramma tādu tomēr neizdarītu. It kā jebkurš mirstīgais tās oranžajos vākos ieliktās ziņas var atrast, un tomēr — nē, nedabūs, neatradīs.

Bez digitālajiem rīkiem šī grāmata nemaz nevarētu tapt, bez tiem to arī nevarētu sakārtot. Digitālās avīzes un žurnāli Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, digitalizētās grāmatas pasaules bibliotēkās, iespēja tajās meklēt arī ir ļoti daudz devusi. Turklāt rezultāts, iespējams, ir garlaicīgāks nekā process. Interesantākais ir nejauši uzietajā, pārsteigumos. Tagad žēl, ka es pat sev nekur neatzīmēju tās sīkās lietas, kas arī man bija pilnīgs jaunums un nav iekļuvušas pētnieku uzmanības laukā. Piemēram, latviešu 19. gadsimta tirgotāji, kuri šķiet perifēri lielajām takām, bet par kuriem tagad ir fiksētas ziņas, ko ar laiku kāds var sagribēt izvērst un kas tieši attiecas uz vidi, kuru mēs turpinām apdzīvot un attīstīt. Tu piepeši iepazīsti cilvēkus, kas līdz tam eksistē kā iniciālis vai uzvārds, un ap viņiem atveras stāsti par telpu, laiku un cilvēku likteņiem. 

Piemēram, stāsts par Ezīša savrupmāju: iedomājies to ēku Rīgā, kas ir blakus Splendid Palace un kur ir Francijas Kultūras centrs (Elizabetes ielā 59). Pie tās ir plāksne, ka tur dzīvojis Kārlis Kasparsons. Mani jau sen mulsināja tas, kā tādā patriciešu mājā nonāk Kasparsons - laikā, kad arī ārstiem, publicistiem neviens tādas mājas ikdienas dzīvei nepiedāvāja. Sāku skatīties, kam tā māja piederējusi. Izrādās, tā ir brāļu Essiedt privātmāja. Un tas Essiedt galīgi neatgādina vāciešus. Lūk, bijuši divi brāļi, ienākuši Rīgā, uzcēluši bodi, bodei veicies, un puiši uzceļ māju - bulvāru lokā! Pie Vērmanes dārza, iepretī Pfābu namam. Viens no brāļiem apprec jaunu meiteni, tad nomirst; otram brālim nav mantinieku. Un šo meiteni, atraitni, apprec filologs un terapeits Kārlis Kasparsons, tādējādi nonākdams patriciešu namā pie Vērmanes dārza. Bet Essiedt (kurš, manuprāt, sēdēja pie galda un domāja, cik sarežģīti var uzrakstīt vārdu «ezītis») māte, Katharina, ir no Vijciema. Dzīves beigās māte nonāk atpakaļ dzimtās vietas kapiņos un atkal kļūst par Katrīnu Ezīti. 

Lūk, šādi cilvēki piepilda Rīgu ar dažādiem stāstiem, likteņiem. Tu to lasi un saproti, ka arī tavs liktenis, ko tu šobrīd piedzīvo, pēc kāda laika nebūs reāls. Arī 13. gadsimta cilvēkus var nesaprast - bet viņi ir dzīvojuši, domājuši un darbojušies. 17. gadsimta ļaudis jau pavisam reāli staigājuši pa tām pašām ielām, pa kurām ikdienā staigājam mēs!

Šajā ziņu vākšanas procesā cilvēks ar dzīvu iztēli pamanās padzīvot daudzos laikmetos. Ar kura gadsimta ļaudīm sākot, cilvēki sāk šķist «savējie»? 

No tā, kuru tajā brīdī apstrādā.

Grāmatu veidojot, it kā ir ļoti ilgs laiks nozagts no dzīves, bet jāteic arī, ka man nevienu brīdi tas nav apnicis — ne sīkumus salīdzināt, ne komatus labot vai pēdiņas vienādot. Patika tas mirklis, kad jutu — grāmata ir piespiedusi sevi pabeigt, un tā ir gatava. Var noņemt vai pielikt klāt pat vairākas būtiskas lietas, bet tās iekšējā konstrukcija ir noturīga. Katrai lietai ir jārealizējas no tā, kas tajā ir iepriekšdots; atliek tikai palīdzēt attīstīties. Ja dara šī iekšējā nolūka vārdā, tad viss ir pieļaujams. Ja darīsi pret to, nekas tur nesanāks. To sapratu laikā, kad taisīju cenzūras grāmatiņu Teksta cenzūras īsais kurss.

Tad, izskatās, jātic vien saviem nolūkiem…

Nolūkiem visiem jābūt kaut cik godīgiem. 

Godīgiem — pret ko? Skatoties lielā laika nogrieznī — pret sevi, pret cilvēkiem?

Pret darba ideju. Ir divi nolūki — teksta un veidotāja. Veidotājam jābūt godīgam pret teksta nolūku, kuru viņš pats sākotnēji radījis.

Domāju, ka ikvienam, kurš rada, var iznākt kas pilnīgi nejaušs, vairākas lietas salikties tādās attiecībās, kas pārsteidz pašu. Tas it kā ar tevi ir saistīts, un reizē tu esi vienkārši palīdzējis tam tapt. Uzminēt to, nosaukt vārdā ideju; reizēm liekas, ka tieši tā tas notiek - kā Gaismas pilī.

Kas mainījās skatījumā uz latviešu un latviešu literatūras pagātni, redzot to vienā satvarā?

Drīzāk satvars ļauj spēlēties un ieraudzīt dažādus veidus, kā uzlūkot literatūru. Iedomāties, ka ir laiks, kurā tā, kas vēl tikai būs un liksies pārlaicīgs, nav. Stenders nekādi nevar zināt Dinsberģi vai Ojāru Vācieti. Ja viņam stāstītu, ka kaut kur Alūksnes pusē kāds puika būs, kurš pēc simt un cik tur gadiem rakstīs tādus darbus, viņš nez vai tam ticētu. Toties viņš zina Alūksni un Ernstu Gliku. Ir iespējams materializēt to katra laika sajūtu, ka nevar uzminēt, kas būs tālāk. Mēs nevaram iedomāties laiku, kurā nav Stendera. Vai nav Vācieša. Nav Ziedoņa Epifāniju. Un kas tas par laiku, kurā nav bērniem Zaķīšu pirtiņas? Bet tāds ir.

Kuri autori būtu tie, par ko pašam šķiet — bez šī nudien nevarētu? Ja nu pēkšņi nāk viesulis un izpurina visu…

To ir ļoti sarežģīti pateikt. Trūkstot vienam, mainās visi pārējie. Ja norauj pusi hronikas nost un mēģina saprast laiku, kad tās norautās puses nav, saņemam pavisam citu turpinājumu.

Šī hronika jau arī nav ne piemineklis, ne kaut kāds noslēgums. Bija tāds joks darba procesā — uzlikt uz aizmugurējā vāka hieroglifiem rakstītu ziņu: «Ķīniešu puisīt, ja tu šo lasi ———.»

To nevar, šo joku ar savām vizītkartēm jau izspēlējis Guntars Godiņš.

Godiņš, protams, — vajadzēja man vairāk dzejniekus iesaistīt, viņiem ir labāka iztēle. Godiņš arī ir grāmatā iekšā. Pat vairāki Godiņi no Gatartas.

Viena no tēmām žurnāla numurā, kurā publicēta šī saruna, ir tā pati, ar ko noslēdzās 2018. gads, — tā dēvēto čekas maisu atvēršana, dzīve pēc tās. Vai, uzlūkojot laiku un ļaudis tik plašā nogrieznī, mainās skatījums uz šo sarežģīto lietu?

Šis darbs drīzāk parāda to, ka pēc ilgāka laika jebkas var tikt pārvērsts par leģendu vai stāstu. Vai palikt neizskaidrojams fakts, ja ticis fiksēts. Cilvēkiem ir dots laiks pieņemt kādus lēmums, cits laiks — tos saprast, novērtēt, nožēlot, mēģināt labot, bet ir viens brīdis, kad šie lēmumi kļūst par vēsturi un saņem vērtējumu no kārtējās tagadnes viedokļa. Kādam tie kļūst tikai par pārdomu objektiem, kurus var vērtēt no cita vēsturiska skatpunkta. No vēlāka, ne vairs mūsu laika, čekas ziņotājus var uzlūkot kā sliktos varoņus literatūrā — jau citā kontekstā, zinot to, ko mēs vēl nezinām, un tad var izrādīties, ka tie ietekmējuši vairāk, nekā stāsta sākumā šķitis. Jo katrs labākajā gadījumā zina tikai savu stāstu. 

Atceros šos laikus, kad studentiem bija jādomā, kā viņi izturēsies situācijā, ko noteikti nevēlas piedzīvot. Situācijās, kurās var iekrist pašu darbību dēļ vai citi viņus var «iekritināt». Ir tik daudz dažādu skaidrojumu, kādēļ kāds līdz tam nonācis. Ja ar tevi kāds strādā, reizēm šķiet, ka izvēles ir dotas, bet tiek darīts viss, lai tu izvēlētos sev ilgtermiņā sliktāko variantu. Un tik daudzi gluži vienkārši netika galā ar šiem soļiem un izvēlēm. Neētiskums ir tajā, ka šādos gadījumos izvēles nav. Jo abu izvēļu gadījumos visas iepriekšējās izvēles visbiežāk zūd. 

Arī hronikā — ir brīži, kad cilvēki it kā izvēlas, kam ļauties, taču sekas paredzēt nevar, pat ja izvēle (ļauties vai ne) ir dota. 

Uz čekas ziņotājiem mēs varam lūkoties arī tā, ka tie ir cilvēki, kuri — aiz laba vai aiz ļauna — iekrita vēsturē, un tad ar to vismaz tagad jātiek galā. Neapskaužu tos, kas iekrituši.

Un pašlaik mēs runājam par dzīvajiem tajos sarakstos. Tos, kas nomira agrāk, bet pamatīgi darbojās, teiksim, 60.—70. gados, neviens netincinās. Un nebūs paskaidrojumu vai pamatojuma, tāpat kā tiem, kas dzīvoja 14. vai 18. gadsimtā.

Manuprāt, ārkārtīgi nozīmīgs ir jebkura ranga, arī visparastākā ziņotāja, stāsts par to, kā viņš tur ir nokļuvis, ko ir darījis. Protams, to visu vajadzēja publicēt pirms 20—30 gadiem, arī tāpēc, lai cilvēkiem nevajadzētu mocīties neziņā. Neticu, ka jelkāds no viņiem jutās šausmīgi labi arī līdz 90. gadiem… Nezinu, kā ir ar segvārdu «Verdi» aiziet uz Traviatu, kur skan Verdi vārds. Pacilājoši? Neticu. 

Bet šim pašam «Verdi» klausīja bērni veseliem bariem, teiksim, deviņdesmitajos, un viņš tiem iedeva vairāk pacilātības, pašapziņas, arī patriotisma nekā jebkurš cits noteiktos ietvaros, piemēram, skolā. Baisi to apzināties.

Kartīte taču nav cilvēks. Aizmirstot par operu autoriem, domāju, ka, no vienas puses, cilvēks, darot kaut ko sliktu, vienā laikā nogrieznī dara arī labas lietas, varbūt secīgi laikā tas ir vienkāršāk iespējams — laukā, kas ir cilvēka paša izvēlēts. 

Saprotu, piemēram, tos, kas bijuši kādā vietā priekšnieki, pieļauju, ka bija tādi, kas vadījās pēc domas «labāk es nekā jebkurš cits». Pārredzēt lauku. Tādā ziņā, metaforiski izsakoties, man mazāk baisi šķiet, ja kartotēkā ir skolas direktors, bet ko tur dara fizkultūras skolotājs? Ir būtiski katram izstāstīt savu versiju. Izstāstīt, nevelkot garumā vēl ilgāk. 

Bet pēc versijas izstāstīšanas — kādas ir paša sajūtas, turpinot lasīt, strādāt, būt vienā, plaši izsakoties, radošā telpā ar šiem cilvēkiem?

Nedomāju, ka tas ir vienkārši. Taču tas nav sarežģītāk kā būt telpā ar cilvēkiem, kas to nezina. 

Vai ir bijušas kādas personiskas vilšanās kopš tām pirmsziemassvētku dienām, kas mainījušas šī brīža skatu uz cilvēku?

Vilšanās ne, drīzāk pārsteigums. Tur nemaz nav tik daudz kultūras darbinieku. Vismaz ne tik daudz, lai kaut ko izskaidrotu. Šā vai tā, pārskatot to, man ir tikai viens jautājums: kāpēc? 

Un ir tik daudz visādu tukšumu un starpu, kur ir vēl citi, par kuriem neuzzinām, neuzzināsim. Runājot par čekas maisos esošajiem — domāju, ka, iespējams, viss šobrīd nezināmais un spraugas informācijā parādīs saistības vairāk nekā atsevišķi ņemti vārdi, uzvārdi, segvārdi. 

Protams, katram gribētos būt hronistam (kā Briedim vai kādam citam), nevis tam, kas tikai funkcionē notikumu mutulī, šā tā sasvērdamies te vienā, te citā virzienā, un kuram jāizvēlas.

Briedis nav hronikai būtisks. Bet Briedim bija svarīgi ielikt hronikai epigrāfu. Tas arī parādījās pašās beigās. Atceries, kas tas par dzejoli?

Neatceros gan. Man to grāmatu ļoti ātri atņēma kādi, kas gribēja izlasīt uzreiz. Gaidu atpakaļ.

Labi, kurš no latviešu dzejniekiem derētu tādai grāmatai par epigrāfa autoru?

Rainis, varbūt Veidenbaums, nē… Viens būtu kā akmens, kas nosaka visu tālāko grāmatas pamatu. Vācietis arī nederētu. Pujāts būtu par traku. 

Kaut gan derēt derētu, bet viņā nav nekādu saikņu ar to. Viņš, metaforiski izsakoties, ir jau šīs hronikas sekas.

Laicens arī nebūs.

Nē, nē, tad jau būtu: «Redziet, šī gružu čupa ir pilna ar kauliem un sapņiem…»

Poruks pāragrs, Čaks parādās jau grāmatas kontekstā pārāk vēlu. 

Uz Čaku, uz viņa laiku grāmatā attiecas pēdējās divsimt lapaspuses.

Bet kurš varētu būt lauki un pilsēta reizē un nebūt neviens?

Hmm... Sudrabkalns taču ne. Es tūdaļ padošos. Blaumanis nav. Noteikti būs kāds, par ko paspēju nodomāt un nospriedu, ka viņš nu gan nekādi.

Kurš no 20. gadsimta autoriem ir apcerējis laiku? Saprotams, Kronbergs un Bērziņš, bet es viņus tagad te nedomāju.

Skalbe?

Par maigu. Par noslēpumainu.

…!!!

Vienlaikus jābūt tādam, kurš redz laika pārejamību un nepārejamību un kuram pat nav tik būtiski — lai jau pāriet!

Tas dzejolis ir mežonīgi garš. 20 pantu. Episks darbs. 

Jūtos kā iesprūdusi eksāmenā. 

(Smejas.) Tas nav tā domāts. «Tā paiet gadusimteņi un atkal jauni nāk…» Es necitēju tieši. Kurš no latviešu autoriem vismazāk piestāvētu vēsturnieku sacerējumiem, bet par vēsturi būtu rakstījis?

Eriks Ādamsons?

Protams. 

Tas ir ļoti precīzs Ādamsona raksturojums.

Lai arī ir bijuši mēģinājumi šo oranžo grāmatu, piecdaļīgo darbu, piemērot normālam vidējam izglītotam lasītājam, taču vislabāk ir izdevušies mēģinājumi kaitināt. Grāmata kaitinās jebkurā gadījumā. Iespējas meklēt klāt un klāt, un uzzināt, cik maksāja maize pirms pusotra simta gadu vai ko kalps darīja vecumdienās, — neviens to neies meklēt, kamēr par to neiedomāsies un kamēr meklētāju kaut kas nenokaitinās. 

Kas tevi nokaitināja darba gaitā, un kas kaitina grāmatas uztverē, cik tāda jau pamanīta?

Tie, kas savulaik fiksējuši notikumus, nav pierakstījuši to, kas pašiem šķitis pašsaprotams, savukārt mūsdienās tas ir nesaprotams vai nezināms. Nenoskaidrotas lietas, kas vairs nav restaurējamas. Tajā skaitā iniciāļi, dzīves dati, norises. Arī tagad mēs nerūpējamies, lai viss, ko izdzīvojam, tiktu pierakstīts, fiksēts. Turklāt mēs nezinām, ko īsti vajadzētu fiksēt, lai atvieglinātu kādam šī laika izpratni.

Par uztveri un pieņemšanu. Izdevums, kas ilgāku laiku ir bijis diezgan iekšēji kustīgs un mainīgs, tagad sastindzis grāmatā, pat daudzās grāmatās tīri skaitliski. Un katrs, kas atver, var veidot savu attieksmi pret to un tajā iekļauto, mēģināt padarīt dzīvu, lietojamu.

Vai mēs dzīvojam labākajā no iespējamajiem laikiem kopš ledus aiziešanas?

Mēs dzīvojam vienā no laikiem. Mums labākajā.

Ja vajadzētu paņemt vienu posmu vēsturē vai cilvēku, vai dzimtu un uzrakstīt romānu, vēl vienu vēsturisku romānu, jo izskatās, ka lasītājiem to vēl nav par daudz, — par ko tas varētu būt?

Lasītājam, vismaz mēs varam tā iedomāties vai cerēt, visu laiku vajag jaunu lasāmvielu. Dažādu. Lai savas dzīves atspulgu varētu meklēt dažādu laikmetu spoguļos. Par vēsturi bieži domājam ar rakstnieku, mākslinieku vai kino palīdzību. Rutku Tēva, Jāna Krosa, Jāņa Lejiņa vai Kristinas Sabaļauskaites acīm redzam atšķirīgus laikus. Mūsu priekšstati veidojas no gleznām, romāniem un filmām. Un katrs jauns darbs dod iespēju iemantot jaunu skatījumu gan uz atveidoto laiku, gan autora redzējumu. 

Nereti tiek runāts par cilvēkiem, kas iederas savā laikmetā, it kā saplūst ar to, arī ar varas prasījumiem salāgojas vai spēj tos neuzkrītoši ignorēt, un tiem, kas neiekļaujas un nepakļaujas nekādos veidos. Vai tas nav šķitums, ka tikai tie nepakļāvīgie vai tikai varas pozīcijās esošie veido notikumus, kas vēlāk ir vēsture?

Vēsturi jau neveido. Tā veidojas, saplūstot dažādu veidu norisēm, un to par vēsturi padara tie, kas saskata likumsakarības vai izstāsta «stāstu». Un kādu laiku šo stāstu, sastatot ar citiem stāstiem, patur atmiņā. Hronika it kā ļauj izjaukt linearitāti, saglabājot fiksēto norišu secīgumu. Līdzās ir notikumi, kas mainījuši cilvēku dzīves, un notikumi, kas sekmīgi aizmirsti. Tāpat kā ciltskokā — katra nākamā paaudze to sazaro un dažādo, aizmirstībai pakļaujot senākās paaudzes. Bet tāpēc jau tās nav neesošas. Savukārt dzimtas vēsture ir tas, kas tiek stāstīts un ir dzīvs atmiņās. Vai retumis pārcilājamos papīros. Un iederēšanās laikmetā vai tā ignorance var būt dažāda — attiecībā pret laiku, kurā cilvēki dzīvo, vai skatā uz to laiku, pa kuru ir zināmi stāsti.

Monogrāfijas:

Teksta cenzūras īsais kurss: Prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā (2010) 

Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā, 1888—1944, 1945—2005 (1—2, 2006), Literatūras gada balva literatūrzinātnē (2006)

Sastādītās grāmatas un rakstu krājumi:

Latviešu literatūra (1994—1995) 

Jaunākā latviešu literatūra (1996, 1997, 2001, 2002)

Pazīstamāko latviešu dzejoļu simts (2004)

Latviešu zelta stāsti (2007) 

Latviešu romānu rādītājs (1997, 2014) 

Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij (2018).

Žurnāls "Domuzīme"

FOTO: Domuzīme

las.am.

Raimonds Briedis (1965) ir literatūrzinātnieks, Dr. philol., Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Kultūras teorijas un vēstures katedras vadītājs. Pētnieciskās intereses — literatūras un kultūras vēsture, cenzūra, grāmatniecības vēsture.

Ingmāra Balode (1981) ir dzejniece, tulkotāja, redaktore. Atdzejo, tulko arī prozu un publicistiku no angļu, krievu, retāk slovēņu, maķedoniešu, čehu valodas, ikdienā strādā ar poļu tekstiem pieaugušajiem, bērniem un vientuļniekiem.