Kontroversālais kino darbs sīki izstāsta divu vīriešu bērnības pieredzi ar popkultūras ikoniskāko tēlu – mūziķi Maiklu Džeksonu - un arī atklāj zvaigznes dzīves iespējamās tumšākās lappuses, kurām īpaši skarbus akcentus piešķir mazgadīgu zēnu seksuāla izmantošana.

Foto: Kadri no filmas.

Pēc filmas pirmizrādes vairākas radiostacijas no rotācijas izņēmušas Maikla Džeksona dziesmas, no popzvaigznes simbolikas izmantošanas atteicies modes nams “Louis Vuitton”, viņa mūzika vairs neskan NBA komandas “Losangeles Lakers” spēļu starplaikos. Tajā pašā laikā Džeksona kvēlākie fani ir sākuši skaļu sava elka aizstāvības kampaņu, turklāt Džeksona ģimene paziņojusi, ka iesūdzēs tiesā filmas abus galvenos varoņus par Džeksona piemiņas zaimošanu. Latvijā filmu var noskatīties LMT mājas viedtelevīzijā.

Taču kas ir vīrs, kuram ar vienu dokumentālo filmu izdevies satricināt sabiedrību visā pasaulē? Arī iepriekšējās Dena Rīda veidotās dokumentālās filmas nav atstājušas sabiedrību vienaldzīgu, starp viņa darbiem var minēt skandalozo filmu "The Paedophile Hunter", kas saņēma divas BAFTA balvas, HBO tetraloģiju "Terror" (Terors), dokumentālo drāmu par algotiem slepkavām "Shooters" (Šāvēji), dokumentālo filma par naudas atmazgāšanu "From Russia With Cash" (No Krievijas ar skaidru naudu) un citas.

Jums nav sveši dažādi pretrunīgi temati – esat veidojis dokumentālās filmas par bērniem - noziedzniekiem, teroristiem un starptautisko politiku. Kāda ir jūsu attieksme pret filmas “Atstājot Nekurzemi” galveno tēmu, kas tiek risināta popkultūras un slavenību pasaulē?  

Nu, pirmkārt šī nav filma par Maiklu Džeksonu. Tā ir par divām ļoti parastām ģimenēm, kuru ceļi nejauši krustojušies ar Džeksona dzīves gājumu, un neticamajām iespējām, ko viņš piedāvāja. Ģimenes iemīlēja šīs labās lietas, vienlaikus nesaprotot, kādu ilgtermiņa ietekmi tās atstās uz viņu bērniem un ģimenēm.

Savā vēstījumā es izvēlējos nekritizēt Džeksonu, nekomentēt viņa darbības, motīvus un iemeslus. Es apzināti vēstījumu atstāju pilnībā neitrālu. Tomēr stāsts ir par noziedzīgu seksuālu varmāku. 

Es gribēju, lai cilvēki saprot – kad bērns nonāk varmākas aprūpē, tās ir ļoti sarežģītas attiecības. Tiek manipulēts ar vecākiem. Viss notiek ļoti maigi un bieži vien izpaužas kā mīlestība pret bērnu. Ģimenes joprojām izjūt pieķeršanos aizbildniecībai, mīlestībai un uzmanībai, ko Džeksons ienesa viņu dzīvēs, un viņi joprojām saskaras ar šo attiecību pretrunām. Filma “Atstājot Nekurzemi” ir par to, ko Maikls Džeksons viņiem sniedza, un arī par to, ko viņš atņēma. 

Dokumentālās filmas fokuss ir apzināti sašaurināts. Sākumā es intervēju arī bijušos detektīvus un prokurorus, kas strādāja ar divām izmeklēšanām par Džeksona lietu, bet tad atklāju, ka ģimeņu stāsts ir pilnīgs pats par sevi. Izmaiņas ģimenē, kas notiek ar mātēm un dēliem, māsām un brāļiem, vīriem un sievām, pašas par sevi izstāsta šo spēcīgo stāstu. Skatoties filmu, jūs sākat justies kā viens no ģimenes locekļiem, un es sajutu, ka intervijas “no malas”, no publiskās sfēras izjauktu šo burvestību un novietotu skatītāju atkal “ārpus kadra”. 

Kas no jūsu iepriekšējās filmu uzņemšanas pieredzes palīdzēja atrast šīs dokumentālās filmas fokusu?

Es nāku no karadarbības zonu, noziegumu un slepenības pasaules, vietām, kurās mans uzdevums ir parādīt slēpto drāmu, iekšējās norises un realitāti, ko cilvēki neredz ziņu virsrakstos. Tie ir notikumi, kas piepilda mūs ar šausmām, bet ziņu medijos bieži vien tiek pasniegti vienkāršoti. Piemēram, veidojot HBO dokumentālās filmas par teroristu uzbrukumiem, es izmantoju īpašas pieejamības arhīva materiālus un veicu mēnešiem ilgu izpēti, lai radītu detalizētu, caur ļoti personīgām pieredzēm izstāstītu pārskatu par pasaules notikumiem, kurus cilvēki uzskata par jau pazīstamiem. 

Vairākās no manām jaunākajām filmām šie stāsti ir jau pagātnes perspektīvā. Es rādu šo stāstu cilvēcisko seju un balsi, šo intervijas drāmu, pret kuru izturos ļoti uzmanīgi. Tā jūs gūstat personīgu pieskārienu šim atskatam un liecībām, kā arī attiecībās ar intervētāju, un tas ir kaut kas, ko esmu iemīlējis, – liecības spēks, runas spēks. Cilvēka spēja pateikt: “Es nevis atkārtošu oficiālo versiju, bet pastāstīšu savējo, kas bagātināta ar manu personīgo pieredzi.”

Tas ir arī diezgan ambiciozs veids, kā izstāstīt stāstu, – divās 120 minūšu garās daļās mēs skatāmies tikai arhīva materiālus un dažas intervijas ar ģimenes locekļiem. 

Filmas garums ir četras stundas, jo stāsts pats pieprasa četras stundas, lai to izstāstītu pilnībā saprotami visā tā sarežģītībā. Mēs ļaujam skatītājam iesaistīties šo ģimeņu dzīvē un cenšamies likt viņam saprast visu komplekso ģimenes sarežģīto ģimenes dinamiku, kas attīstījusies gadu garumā. Kāpēc mātes nekad nesaprata, kas notiek? Kā tas varēja turpināties tik ilgi?

Kāpēc Robsons vai Seifčaks nevienam neko neteica? Un kāpēc viņi ir nolēmuši runāt par to tagad, pēc tik ilgiem nolieguma gadiem? Atbildes jūs gūsiet, noskatoties filmu, bet tā ir jānoskatās no sākuma līdz galam.

Atbildes slēpjas katra cilvēka uzvedības paradumos un attiecībās ar citiem. Jums jāiepazīstas pilnībā ar šīm attiecībām, lai redzētu, kā viss ir noticis. Mēs lūdzam cilvēkus veltīt nedaudz sava laika, lai labāk saprastu šo neparasto liecību. 

Kā jutāties, strādājot ar Seifčaku un Robsonu, kuru sarežģīto stāstu pamatā ir viņu pretrunīgās jūtas pret Maiklu Džeksonu?

Es intervēju viņus 2017.gada februārī, pirms biju runājis ar kādu citu. Pirms viņu intervēšanas biju nolēmis viņiem dot iespēju runāt, bet nebiju gatavs pieņemt neko kā neapstrīdamu. Kā žurnālists un režisors ar 30  gadu pieredzi es vērsos pie viņiem ar zināmu skepticismu, līdz guvu pārliecību, ka tas, ko viņi saka, ir konsekvents un absolūti ticams.

Pirmo es intervēju Robsonu. Viņš televīzijā ir uzstājies vairākkārt, un viņš ir ļoti labs stāstnieks. Mēs ātri vien nodibinājām komfortablas attiecības, kas ļāva par visu runāt atklāti un emocionāli.

Es intervēju viņu trīs dienas, un mani instinkti teica, ka viņš stāsta patiesību.

Tomēr es pārbaudīju ikvienu viņa stāsta aspektu un detaļu, meklējot apstiprinājumu, izpētot ikvienu apgalvojumu un meklējot pretrunas. Tad es sāku saprast, kam viņš bija izgājis cauri. Es sapratu – un tas man bija šokējoši -, ka kopš septiņu gadu vecuma viņš bija pilnībā iemīlējies Džeksonā un ka šī patiesā mīlestība pret savu varmāku ir veidojusi lielu daļu no viņa nākotnes uzvedības. Veids bija ļoti precīzs, nosvērts un pārliecināts. Robsons jau agrāk bija runājis par šo ļaunprātīgo izmantošanu publiski, intervijā ar Metu Laueru, bet šī bija pirmā reize, kad viņš par to runāja tik detalizēti. Un tieši detaļas ir tās, kas ļauj izprast viņa stāstu.

Savukārt Seifčakam tā bija pirmā reize dzīvē, kad viņš runāja ar kādu žurnālistu. Viņa stāsts bija pilnībā nedzirdēts, un jūs tiešām varat sajust, kā viņš divu dienu garumā intervijās atkal no jauna izjūt piedzīvoto. No tā, ko viņš stāsta, var redzēt, kā viņš meklē vārdus, mēģina samierināties ar savām atmiņām, atkal piedzīvo pretrunīgās sajūtas, kur sajaucas apbrīna un šausmas. Viņa iekšējais satricinājums ir pilnībā sajūtams. Abu vīriešu stāsti papildina viens otru, un tās, iespējams, ir nozīmīgākās intervijas, ko esmu veicis karjeras laikā. 

Džoja un Stefānija, viņu mātes, sākotnēji nevēlējās stāstīt par piedzīvoto, taču viņas parādīja milzīgu drosmi, atklāti runājot par pieļautajām kļūdām. Viņas nodrošināja pašu svarīgāko kontekstu stāstam par viņu dēlu seksuālajām attiecībām ar Džeksonu, attiecībām, kuras viņas vispār neapzinājās, lai arī viss notika tieši viņu degungalā. Tagad, kad viņas ir redzējušas filmu, es domāju, viņas ir sapratušas, cik spēcīgi ir piedzīvot patiesības pateikšanu. Viņas teica, ka cerot – viņu drosme palīdzēs arī citiem vecākiem un bērniem sākt runāt par piedzīvoto seksuālo varmācību. 

Džeksons kā kultūras ikona ir tik nepārtraukti klātesošs, ka, pat par spīti sīkajām detaļām, ar kurām filma izstāsta Džeimsa Seifčaka un Veida Robsona stāstus, visticamāk, būs arī tādi, kuri vēlēsies aizmirst, samazināt vai pat ignorēt Džeksonam izteiktās apsūdzības vardarbībā. 

Izpētes laikā es runāju ar bijušo Kalifornijas izmeklētāju, kurš bijis iesaistīts vairāk nekā 4000 lietās, izmeklējot seksuālo vardarbību pret bērniem, tostarp Losandželosas policijas veiktajā izmeklēšanā par seksuālajām apsūdzībām pret Džeksonu 1993. gadā. Viņš apgalvoja, ka zvaigznes uzvedība “atbilst pedofila parastajam profilam”. Seifčaks un Robsons ir aprakstījuši klasisko pedofila uzvedības grāmatu: viņš iefiltrējas ģimenē tiktāl, ka spēj pilnībā izolēt un nošķirt bērnu. Viņš šarmē vecākus, lielākoties pļāpājot ar māti un turot tēvu pa gabalu, līdz – atcerieties, Robsons runā par to, ka vēlējies, lai Džeksons būtu viņa īstais tēvs. Privātās sarunās ar bērnu viņš grauj vecāku, īpaši mātes autoritāti, ko arī darīja Džeksons ar abiem zēniem, iedrošinot viņus padarīt mātes par vainīgajām vecāku laulības sagrūšanā. Viņš bērnam kļūst par visu: tēvu, brāli, atbalstītāju… un seksuālo varmāku. Bērns ir satriekts, viņš nespēj izrauties un nonākt pie lietām, kas iepriekš veidojušas viņa identitāti. Bijušais detektīvs arī uzsvēra, ka nav nekas neparasts, ja upuri klusē vairākus gadus arī pēc seksuālās vardarbības beigām, līdz vairs nespēj tikt galā ar emocionāla rakstura un uzvedības problēmām. 

Filmas reklāmas rullītis.

Intervija sagatavota sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju un Kew Media Group.