Rakstu sērijas par privātajām militārajām kompānijām (PMK) zīmē portāls TVNET piedāvā ekskluzīvu interviju ar bijušo privātās militārās kompānijas darbinieku Šonu Makfeitu. Neskatoties uz atrašanos tālajā Vašingtonā, ietekmīgais privātā kara eksperts piekrita padalīties ar savu pieredzi un industrijas aizkulisēm.

Šons Makfeits ir cilvēks ar ārkārtīgi bagātu pieredzi. Savu profesionālo karjeru sācis kā 82. ASV gaisa desantnieku divīzijas karavīrs, taču pēc tam kļuvis par to ko angliski sauc par private military contractor, – cilvēku, kurš pārdod savus militāros pakalpojumus par naudu. Makfeits ilgstoši ir strādājis ASV bāzētajā privātajā militārajā kompānijā DynCorp, kā arī pie vairākiem privātajiem klientiem.

Makfeits ir nodarbojies arī ar daudz mierīgākām lietām. Viņš ir bijis gan viceprezidents politiskā riska analīzes kompānijā «TD International», gan konsultants kompānijā «Deloitte Consulting», gan arī asociētais darbinieks uzņēmumā «Booz Allen Hamilton». Turklāt viņš ir ilgstoši strādājis arī kā pētnieks vienā no prestižākajām ASV militārās politikas domnīcām - «Rand».

Pagaidām Makfeits ir stratēģisko jautājumu profesors ASV Nacionālajā Aizsardzības universitātē, kā arī Džordžtaunas universitātes Ārlietu dienesta skolā. Viņš ir arī padomdevējs Oksfordas universitātes Tehnoloģiju un globālo lietu centrā.

Visbeidzot, Šons Makfeits ir arī vairāku ar militāro tematiku saistītu grāmatu autors. Viņa nesenākā - «Jaunie kara noteikumi: uzvara noturīgas nekārtības laikmetā» fokusējas uz karadarbību nākotnē un arī algotņu lomu tajā.

Pastāstiet par savu pieredzi kā privātās militārās kompānijas darbiniekam. Kādi bija jūsu pienākumi un kur bijāt nozīmēts?

Es privātā kara industrijā strādāju aptuveni pirms 10 līdz 15 gadiem. Biju tā saucamais programmas vadītājs. Respektīvi – atbildīgais par manas kompānijas DynCorp misiju vadīšanu. Pārsvarā darbojos Āfrikā un tolaik mani uzdevumi bija gan demobilizēt karakungus (warlords), gan palīdzēt izveidot maza izmēra vietējas armijas, gan nodrošināt ieroču pārvadāšanu no punkta A uz punktu B. Esmu arī palīdzējis novērst genocīdu. Pēc darba DynCorp pamešanas es strādāju ar citiem ASV bāzētiem privātiem klientiem. Piemēram, es sadarbojos ar naftas kompānijām, kuras bija ieinteresētas izmantot stratēģiskās izlūkošanas un citus militāros pakalpojumus.

Tomēr tas jau bija sen, un vēlētos uzsvērt, ka privātā kara industrija ir ļoti mainījusies. Tā ir kļuvusi daudz agresīvāka. Mūsdienu pasaulē darbojas tādas militārās kompānijas kā «Vāgnera grupa». Tāpat varam novērot algotņu skaita pieaugumu tādos pasaules karstajos punktos kā Jemena, Ukraina, Irāka, Sīrija, Nigērija un Venecuēla.

Kas jūs mudināja iesaistīties privātajā militārajā kompānijā? Vai lielāks atalgojums?

Labs jautājums. Ir daudzi iemesli, kuri mudina cilvēkus iesaistīties privātā kara industrijā. Nauda daudziem ir noteicošais iemesls (atalgojums nereti ir lielāks, nekā valsts dienestā kalpojošam karavīram), taču tas nebūt nav vienīgais. Dažiem vienkārši patīk iesaistīties piedzīvojumos. Tāpat ir arī demoblizēti karavīri, kuri savu dienestu valsts labā ir pabeiguši, taču nespēj vairs atgriezties sabiedriskajā dzīvē. Ir arī tādi, kuriem tas ir prestiža jautājums – būt par profesionālu karavīru un nebūt piesietiem valstij.

Visbeidzot, dažiem vienkārši patīk nogalināt cilvēkus.

Tomēr, ja es pareizi saprotu, tad lielākā daļa no PMK darbiniekiem ir cilvēki ar iepriekšēju militāru pieredzi. Vai tā?

Tieši tā. Praktiski visi ir vai nu bijušie militāristi, vai bijušie policisti, vai arī bijušie izlūkdienestu darbinieki. Šīm kompānijām nav atsevišķas apmācības nometnes, kuru tie varētu izmantot savu darbinieku treniņu vajadzībām un sagatavot cilvēkus bez priekšzināšanām.

FOTO: AP/Scanpix

Kā jūs pats tikāt nolīgts? Vai industrijas pārstāvji paši ar jums sazinājās un piedāvāja darbu?

Privātā kara industrijā rekrutēšana norisinās tikai ar savstarpējas pazīšanās un rekomendāciju palīdzību. Tas tādēļ, ka tā darbojas nosacītā pagrīdē. Par mani runājot, es nolīgšanas brīdī biju bijušais ASV armijas izpletņlēcējs un kāds, kurš zināja manu komandieri, piezvanīja un piedāvāja veikt uzdevumu Āfrikā. Viņi apgalvoja, ka tam būtu nepieciešamas manas militārās prasmes.

Turklāt šajā industrijā ietilpstošās kompānijas ir sadalītas trīs lielās grupās – 1) angliski runājošā, 2) spāniski runājošā, 3) krieviski runājošā. Tās papildina arī mazākās – poļu, izraēļu un franču grupas. Šajās grupās ietilpstošie cilvēki pārsvarā viens otru pazīst. Turklāt rekrutētājiem arī ir vairākas metodes, kā noteikt, vai potenciālais PMK darbinieks tiešām ir bijušais militārists. Tas tāpēc, ka mūsdienās ir daudzi šarlatāni, kuri mēģina viltot savu iepriekšējo pieredzi un dabūt darbu bez tās.

Principā šo sistēmu dažos gadījumos varētu arī salīdzināt ar mafiju.

Esmu dzirdējis, ka daudzi militāristi PMK nevēlas pievienoties tīri tāpēc, ka tajās nav tādas pašas sociālās garantijas kā valsts dienestā esošajiem karavīriem. Vai tā ir?

Vēl viens labs jautājums. Cilvēki pārsvarā uzskata, ka PMK ir iespējams nopelnīt milzu naudas summas. Lielākajā daļā gadījumu tā nav patiesība. Piemēram, ja tu esi bijušais ASV Jūras spēku specvienības SEAL karavīrs, kurš strādā Persijas līča monarhijas labā, tad tu noteikti pelnīsi vairāk nekā valsts dienestā, taču arī ne tik ļoti vairāk. Turklāt, strādājot PMK tu nenodrošini sev pensiju, veselības aprūpi un citas parastam karavīram pilnīgi saprotamas sociālās garantijas. Vienmēr arī pastāv iespējas tikt apkrāptam, taču, ja tas notiek, tad tev nav iespējams iesūdzēt kompāniju tiesā. Privātā militārā industrija pati par sevi ir negodīguma perēklis. Tāpēc neizslēdzu, ka daudzus šāda situācija neapmierina.

Vai, būdams privātais karavīrs, bijāt iesaistīts arī kādās kaujas operācijās?

Pārsvarā pildīju armijas atbalsta funkcijas, taču esmu darījis un piedzīvojis arī lietas, kuras ir vairāk pietuvinātas tieši kaujām.

Par kaujām runājot, PMK darbinieku no parasta algotņa atšķir atļauja atklāt uguni tikai pašaizsardzības nolūkos. Vai kaujas karstumā ir iespējams atšķirt, kad ir atļauts šaut un kad nav?

Teikšu atklāti – nav vērā ņemamas atšķirības starp algotni un PMK darbinieku. Ja tev ir prasmes darboties vienā no šīm nometnēm, tad tev ir prasmes darboties arī otrā. Viss ir atkarīgs no tā, kā katrs algotnis vēlas šīs prasmes lietot un kāda ir konkrētā kaujas situācija.

Tātad brīdī, kad Blackwater vadītājs Ēriks Prinss mēģināja attaisnot civiliedzīvotāju nogalināšanu Irākā ar pašaizsardzības nolūkiem, viņam nebija taisnība?

Noteikti nebija. Mūsdienu karā aizsardzība un uzbrukums ir ļoti grūti nošķirami. Nav vairs Pirmā pasaules kara situācija, kad stingri varēja pateikt, ka šī tranšeja aizsargājas un tā uzbrūk. Mūsdienu karā ienaidnieks var parādīties visur un jebkad, tāpēc nekad nevar pateikt, vai konkrētais brīdis vai arī vieta ir droša. Arvien vairāk saskaramies ar cīņu pret teroristiem, pretošanās kustībām, zaļajiem cilvēciņiem.

Jāatceras: ja tu esi civiliedzīvotājs ar ieroci, cīnoties kādā karā citas valsts teritorijā, tad tu esi algotnis, un nav svarīgi, vai Blackwater vai arī «Vāgnera grupas».

Prinsa atruna vienkārši neiztur kritiku.

Tomēr vai nav tā, ka tie PMK, kuri iesaistās kaujas operācijās, ir tikai mazākā privātā kara tirgus daļa?

Atgriezīsimies desmit gadus senā pagātnē – laikā, kad ASV vēl bija galvenais spēlētājs privātajā kara tirgū. Tajā laikā lielāko daļu no Vašingtonas algotajiem privātajiem militāristiem patiesi veidoja pavāri, inženieri un citi armijas atbalsta funkcijas nodrošinātāji. Savukārt tie privātie militāristi, kuri tika iesaistīti kaujas operācijās vai arī palīdzēja veidot citu valstu armijas, bija minoritāte. Situācija mūsdienās ir krasi mainījusies, un pēdējo kļūst arvien vairāk. Tagad varam pasaulē redzēt gan ASV algotņus, gan algotņus no Latīņamerikas, gan no citiem reģioniem. Turklāt tie ir daudz agresīvāki par to pašu Blackwater.

Kāpēc vispār valstīm ir izdevīgi izmantot šādus privātos karotājus?

Jāatceras, ka algotnis ir otrā vecākā profesija pasaulē un lielākā daļa no pasaules militārās vēstures ir privāta. Tikai pēdējos 150 gadus varam runāt par kara kļūšanu tikai par valsts kompetenci. Pašlaik varam novērot atgriešanos pie saknēm. Kāpēc? Tāpēc, ka šādi militāristi ir ļoti efektīvi kaujas laukā un arī lētāki. Piemēram, ir daudz lētāk noīrēt mašīnu, nevis to iegādāties. Tas pats ir arī ar karavīriem.

Tāpat tie valdībām ir izdevīgi tāpēc, ka tie ļauj noslēpties no atbildības par kaujas laukā pastrādātajām darbībām. Teiksim, ja kāda valsts vēlas veikt tā saucamo spoku invāziju kādā valstī, tad algotņi ir noderīgi tāpēc, ka tie kā spiegi spēj veikt iefiltrēšanās operācijas. Privātie karavīri neievēro arī starptautisko tiesību normas par kara vešanu. Ja tu vēlies likvidēt kādu teroristisku grupējumu, bet apzinies, ka procesā varētu ciest arī civiliedzīvotāji, tad algotņi būtu labs risinājums. Visbeidzot, dažām valstīm ir daudz naudas, bet nav labas armijas. Tāpēc vienmēr ir risinājums šādu armiju vienkārši nopirkt.

FOTO: Reuters/ScanPix

Kā vispār PMK strādā? Vai tās pašas «smērē rokas», lai izpildītu klienta pasūtījumu, vai arī meklē kādu palīdzību?

Ir tā, ka šādas kompānijas bieži noalgo kādus konkrētajā valstī esošus cilvēkus. Šāda situācija ir tikusi novērota Afganistānā, un neviens nezināja, kas tie īsti ir par indivīdiem. Turklāt ļoti interesanti ir tas, ka brīdī, kad lielā PMK savu misiju pabeidza un devās prom, tad šie noalgotie indivīdi paši kļuva par savu, autonomu militāru kompāniju.

Izmantojot šādu vietējo noalgošanas pieeju, lielās PMK iedrošina algotņu rašanos daudzās pasaules valstīs. Turklāt šie algotņi pēc tam neatbild nevienam un ir gatavi strādāt to labā, kuri tiem samaksā vairāk.

Izklausās, ka, pastāvot šādai «ķēdītes» sistēmai, privātos karavīrus pārraudzīt varētu kļūt vēl problemātiskāk.

Tā ir bijusi liela problēma visos laikos, un tā ir vēl lielāka šo apakšalgotņu kontekstā. Daudzi nemaz nezina, ka tie eksistē, un valstīm nav gana resursu, lai tos visus pārraudzītu. Tādējādi atbildība un caurskatāmība algotņu kontekstā nav īpaši novērojamas parādības.

FOTO: AFP/SCANPIX

Vēlos arī uzsvērt, ka viens no iemesliem, kāpēc algotņus ir grūti ierobežot, ir ievērojamā informācijas asimetrija pret civiliedzīvotājiem. Tie atšķirībā no mums visiem zina, kā karot. Tāpēc privātie karotāji informāciju par savām darbībām var pavērst pret sevi labvēlīgākā gaismā. Tāpat tie var nezinātājiem iestāstīt, ka kara situācijās būtu jārīkojas tieši tā, nevis citādi.

Tomēr vai nav tā, ka PMK pašas par sevi nevar darboties bez valsts ziņas? Galu galā ir nepieciešama atļauja ieroču un kara materiālu pārvadāšanai uz citas valsts teritoriju.

Varu teikt to, ka to darbība patiesi ir cieši sasaistīta. Kā jau minēju, algotņi bieži manipulē ar valdībām pieejamo informāciju, lai mudinātu valdības pieņemt tādus lēmumus, kuri ļautu tiem pelnīt.

Tie nevēlas, lai to darba rezultātā būtu mazāka vajadzība lietot to piedāvātos pakalpojumus.

Jau no viduslaikiem zinām, ka algotņi var gan iesākt, gan paildzināt karus. Tāpēc to skaita pieaugums pasaulē nozīmē vairāk militāro konfliktu.

Kā ar pseidomilitārajām kompānijām? Teorētiski privātas, bet īstenībā kontrolē valdības? Piemēram, «Vāgnera grupa».

«Vāgnera grupa» ir atsevišķs stāsts. Tiesa, ka tā strādā GRU labā un atrodas Krievijas militārajā orbītā, tomēr domāju, ka uz to arī varētu attiekties algotņu darbības principi. Svarīgākais no tiem – doties tur, kur ir peļņa. Paskatīsimies, kas notika ar Blackwater. Tad, kad ASV valdība to algoja, tad tā bija lojāla Vašingtonai. Tomēr brīdī, kad šī algošana tika pārtraukta, Ēriks Prinss sāka strādāt Ķīnas labā Āfrikā (šajā brīdī viņš vairs nebija Blackwater direktors). Iespējams, ka daži no «Vāgnera grupas» karavīriem nekad neatstās Krievijas militāro ietekmi, taču daudzi to arī varētu darīt. Tāpēc es neuzskatītu, ka «Vāgnera grupa» ir pilnībā valdības kontrolē. Tās karavīri tomēr var nākt no daudzām pasaules daļām.

Kā ar šādu karavīru atpazīstamību kaujas laukā? Vai civiliedzīvotāji spēj atšķirt PMK darbiniekus, kurus valsts algo no tās pašas valsts dienestā esošajiem karavīriem?

Noteikti nē. Privātie karotāji var izskatīties gluži tāpat kā valsts dienestā esošie.

Vai šajā kontekstā gadījumā neiezīmējas PMK izmantošanas vājība? Ja valsts vēlas savu tēlu konkrētajā valstī uzlabot, tad tai ir nevajadzīgi jāskaidrojas par savu algotņu noziegumiem.

Tas ir labs arguments. Jau minēju, ka PMK ir izdevīgi izmantot, lai izvairītos no atbildības par militāristu darbībām. Tomēr šāda pieeja daudzus bieži neapmuļķo.

Ja paskatāmies uz Blackwater Irākā, tad ASV valdība bija spiesta uzņemties atbildību par tās pastrādātajiem noziegumiem.

Turklāt spiesta uzņemties atbildību, neskatoties uz to, ka Vašingtona šo PMK īsti nekontrolēja.

Papildus tam PMK jau arī īsti nevar saukt pie atbildības par kara noziegumiem kā regulārās armijas karavīrus...

Taisnība. Ja civiliedzīvotājus būtu nogalinājuši valsts dienestā esošie karavīri, tie tiktu tiesāti. Kā mēs redzam Blackwater gadījumā, PMK darbinieki pat netiek arestēti. Tiesa, Blackwater mēģināja vēlāk tiesāt Amerikas Savienoto Valstu teritorijā, taču šis tiesas process bija ar ļoti lielu politisku jumtu, un tam ir daudzi kritiķi.

Vai tas ir vēl viens iemesls, kāpēc uzskatāt, ka pasaule dodas pretī jauniem viduslaikiem?

Jā, es uzskatu, ka nākotnes karš izskatīsies daudz vairāk kā 12. gs. Mēs attālināsimies no lielām, nacionālajām armijām, kuras dominēja Otrā pasaules kara kaujas laukos un kuras ievēroja konkrētas normas un noteikumus kara vešanai. Nākotnes karš būs daudz  neprognozējamāks, un, kā jau iepriekš minēju, – algotņi var paši vēlēties sākt karus.

Vai varat nedaudz paskaidrot sīkāk par algotņiem un kara sākšanu?

Uzskatu, ka nākotnē arvien vairāk redzēsim situācijas, kurās algotņi dosies uz pasaules karstajiem punktiem, lai kultivētu konfliktus un cīnītos par vērtīgiem dabas resursiem. Tie pat var pārņemt derīgo izrakteņu raktuves vai valstis pašas.

Tomēr vai tiešām šīs PMK ir pietiekami spēcīgas, lai cīnītos pret valdību militārajiem spēkiem? Tās jau patur savā kontrolē vislielākās militārās spējas.

Ne visos gadījumos. Piemēram, lielā daļā Āfrikas valdības ir pietiekami vājas un algotņu spēki ir militāri pārāki par nacionālajiem spēkiem. Piemēram, jau minētā «Vāgnera grupa» noteikti ir spēcīgāka par daudzām Āfrikas armijām.

Jūs iepriekš minējāt, ka šādas PMK iegrožot ir ļoti grūti. Tomēr varbūt pastāv kādas iespējas, kā to varētu izdarīt?

Tur jau tā lieta, tas praktiski nav iespējams. Tas arī ir vēl viens iemesls, kāpēc algotnis ir otrā vecākā profesija pasaulē. Vēsturnieki vēl arvien nespēj saprast, kā valdībām savulaik izdevās tos palikt zem savas tupeles. Lieta tāda, ka tu nevari doties uz Jemenu ar karavīriem, lai pierunātu algotņus nolikt ieročus. Viņi vienkārši sāks šaut.

Ņemot vērā, ka šādi privātie karotāji darbojas pēc tirgus principiem, viens no iegrožošanas veidiem varētu būt spēcīgu klientu spiediena izdarīšana. Tomēr ASV pagaidām nav vēlēšanās to darīt, un nedomāju, ka to gribēs darīt arī Krievija.

Tātad, ja mēs radītu tirgu, kurā PMK darboties nav izdevīgi, šis bizness apsīktu?

Tieši tā.

Ja kāds starptautisks spēlētājs kļūtu par milzīgu PMK klientu, tad tam būtu spēja konkrēti noteikt,  kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav.

Savukārt nepieņemamās uzvedības pārstāvjus varētu izslēgt no privātā kara tirgus. Es pagaidām neredzu, ka tas notiktu, taču tā ir vienīgā cerība, kas mums ir.

Tomēr jūs jau minējāt, ka liela daļa no PMK darbiniekiem arī nepiedalās kaujās un veic daudz miermīlīgākas atbalsta funkcijas. Vai tos arī vajadzētu iegrožot?

Tie ir nedaudz cits stāsts. Šādi darbinieki ir patiešām ļoti noderīgi nacionālajiem militārajiem spēkiem, un to intereses ir pilnībā sasaistītas ar klienta interesēm. Starp citu, atgriežoties pie «Vāgnera grupas», viens no veidiem, kā veiksmīgāk atbildēt uz tās draudiem, būtu apdraudētajām valstīm izveidot pašām savas privātās militārās kompānijas. Tam, protams, ir lieli riski, taču ir arī vērtīgi ieguvumi. Izmantot privātos karotājus vispār ir tas pats, kas spēlēties ar uguni. Tie var vai nu palīdzēt dzīt uz priekšu tvaika dzinēju, vai arī nodedzināt tavu māju.

Ideja jau laba, bet vai PMK gadījumā vairāk nav lielvalstu privilēģija?

Tā drīzāk ir bagātu valstu privilēģija. Viena no valstīm, kura mūsdienās visvairāk izmanto algotņus, ir Apvienotie Arābu Emirāti (AAE).

Tā noteikti nav lielvara, taču tā noteikti ir ļoti bagāta, un algotņu pasaulē ļoti bagātais var kļūt par ļoti spēcīgo.

Jau intervijas sākumā pieminēju: pat ja valstij nav armijas, tā var izvēlēties to nopirkt.

Rezumējot – kā jūs redzētu privātā kara biznesu attīstāmies nākamo 5-10 gadu laikā?

Algotņi atgriežas, un privātā kara pasaule kļūs daudz vardarbīgāka. PMK kļūs arvien vairāk, un nacionālo armiju ģenerāļiem būs jādomā, kā pret tām cīnīties. Pagaidām neredzu, ka tie būtu sagatavoti šādiem asimetriskiem kariem. Jau iepriekš minēju par viduslaikiem. Uzskatu, ka tajos atgriezīsimies un tas izraisīs lielas cilvēku ciešanas.

Paldies par interviju!

Paldies!