Grāmatā "Latvijas grafika. 100 autori, attēli, gadi", kur iekļauti simts nozīmīgākie Latvijas grafikas meistari, blakus tādiem klasiķiem kā Aleksandrs Junkers, Gunārs Krollis u.c. atrodams arī Naftolija Gūtmana (1938) vārds. Pagājušogad meistars klusi nosvinējis savu astoņdesmito jubileju. Nebija nedz jubilejas izstādes, nedz kādas grāmatas, nedz interviju... pilnīgs klusums. Vai nu par meistaru visi ir aizmirsuši, vai arī viņš pats izvēlējies par sevi neatgādināt. Nolēmu uzmeklēt (tas nebija viegli) noslēpumaino mākslinieku, kurš, lai arī negribīgi, tomēr piekrita sarunai. 

Jau pirmajā telefona sarunā pirms tikšanās kādā no Vecrīgas kafejnīcām viņš atklāj, ka pēdējos gados viņam būtiski pasliktinājusies redze, bērnībā gūtā trauma, kad kāds puika no tuva attāluma iešāvis acī ar kaķeni, liek sevi manīt, un viņš vairs aktīvi nenodarbojas ar mākslu. "Tikai ar lodīšu pildspalvu veidoju darbus. Vispār esmu šajā ziņā aizgājis diezgan tālu. Ja es tā strādātu pirms piecdesmit gadiem, tad gan par mani būtu izdotas daudzas grāmatas," viņš nosmej.

Viena no viņa lielākajām kaislībām ir klasiskā mūzika, viņš regulāri ar sabiedrisko transportu dodas uz Mūzikas akadēmiju baudīt tur notiekošos koncertus. Taču sarunas gaitā atklājas, ka Gūtmans ir arī liels dzejas cienītājs. "Jā, es mīlu dzeju, man patīk Čaks, taču diemžēl to nevaru simtprocentīgi uztvert oriģinālvalodā, pazūd zemteksts. Ļoti patīk Pols Verlēns, viņa atdzejojumi krievu valodā ir ļoti labi." Taču jo īpaši Gūtmans labprāt stāsta par filmām, par kinematogrāfa ietekmi gan savā, gan viņa laikabiedru dzīvē Rīgā sešdesmitajos. 

Reiz Imants Lancmanis palūdza Naftoliju kaut ko uzrakstīt LMA žurnālam, un viņš gari un plaši aprakstīja redzēto japāņu režisora Kaneto Šindo melnbalto filmu "Kailā sala" (1960). Viņš ar sajūsmu stāsta arī par 1955. gada beļģu filmu "Kaijas mirst ostā" (Meeuwen Sterven In De Haven), kurā skanējušas Baha ērģeles uz industriālas Eiropas pilsētas fona.

Filmas "Kailā sala" kadri.

"Viss šis periods - sešdesmitie gadi -, to definēja ne tik daudz teātris un mūzika, bet tieši kinematogrāfs.

Pateicoties acīmredzot apstākļu sakritībai, ka filmu iepirkumus veica prātīgs cilvēks, gan Rīgā, gan citur Padomju Savienībā cilvēki varēja uzsūkt pasaules kino šedevrus,"

aizrautīgi stāsta mākslinieks, turpmākās desmit sarunas minūtes veltot vairāku filmu sižetu atstāstam. 

Naftolijs Gūtmans un māksliniece Ira Zariņa Panevēžā 1962. gadā, teātra izrādes "Makbets" apmeklējuma laikā (Andreja Ģērmaņa foto)

FOTO: TVNET/no Naftolija Gūtmana personiskā arhīva

Naftolijs Gūtmans dzimis 1938. gada 25. februārī mākslinieka Solomona Gūtmana ģimenē. Viņa tēvs vēl Krievijas impērijas laikos studējis tekstilu un dizainu Čehijā Brno pilsētā, Budapeštā un vēlāk Rīgā dekorējis žakarda audumus kādai Beļģijas firmai, kā arī kopā ar skolotāju Romanu Sutu gatavojis plakātus kinoteātriem. "Manam vectēvam Rīgā savulaik piederēja vairāki īpašumi, arī kinoteātri, vēlāk tēvs bija saistīts ar kino, zīmēja filmu plakātus, un arī es ikdienā uzaugu ar kino," viņš atminas. "Tēvs bija ļoti apdāvināts zīmētājs, viņam bija izcili dažādu Eiropas dzelzceļa staciju zīmējumi, taču viņam neizdevās tā pilnvērtīgi realizēties." Diemžēl par vectēvu, kurš miris 1917. gadā, Naftolijam nav saglabājušās atmiņas, viņš tikai zina stāstīt, ka vectēvs bija turīgs vīrs, kuram piederēja vairāki Rīgas kinoteātri - "Kolizejs", "Apollo". Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Rīgā vien bija vairāki desmiti kinoteātru.

Otrā pasaules kara laikā, būdams vēl pavisam mazs, bēgot no holokausta šausmām, Naftolijs ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Padomju Savienību, Kirgizstānu. "Tā bija nejaušība, iespējamība aizbēgt nebija liela. Visi ebreji, kas šeit palika, protams, tika iznīcināti," viņš stāsta. Pēc kara ģimene atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Daugavpilī pie tēva mātes. 

Romana Sutas Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studija (Solomons Gūtmans pirmais no augšas)

FOTO: TVNET/no Naftolija Gūtmana personiskā arhīva

Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu Gūtmans 1963. gadā pabeidza kā portretists. Viņš studēja kopā ar Aleksandru Dembo, Maldu Muižuli, pirmajā kursā arī ar Maiju Tabaku, kura vēlāk pārgāja uz glezniecības nodaļu. Viņa diplomdarbs bija ofortu cikls "Jauno celtnieku portreti", ko vadīja Arturs Apinis (1904 - 1975). "Apinis, būdams vēl no pirmskara paaudzes, darbnīcā vienmēr uzvedās kā augstmanis. Viņam no Latvijas laika darbnīcā stāvēja divas "Faber-Castell" krāsu bundžas, tās nevienam nedeva. Bija reiz baigais skandāls, kad kāds atļāvās paņemt. Kad viņš izmantoja šo krāsu, uztaisīja novilkumus, bija ļoti skaisti - darbs dega kā uguns," atminas Gūtmans. 

Mākslinieks atceras arī studentu praksi Talsos, kurp audzēkņus veda profesors Konrāds Ubāns. "Mans draugs Laimonis Kupcis vienmēr gleznoja interesantas ainavas," atminas Naftolijs. "Interesanti, ka Ubāns vienmēr pirka kādus mūsu darbus par 25 rubļiem. Viņš nerīkojās tikai kā pedagogs, bet arī kā tirgotājs. Bet Kupcis vispār bija ļoti apdāvināts gleznotājs."

Grafiķu darbnīcā bieži apgrozījās arī gleznotāji - Jānis Brekte, Jānis Pauļuks u.c. Tā bija iespēja ne tikai aplūkot kolēģu paveikto, bet arī iedzert kādu portvīnu vai degvīnu. "Mūsu mākslinieki vienmēr dzer," smejas Naftolijs. "Iedzer un strādā." Kā savus tuvākos draugus grafiķis min Gunāru Kļavu, Laimoni Kupci, tēlnieku Igoru Vasiļjevu un arī Jāni Pauļuku. "Ar tevi tikai runāšana, bet kad mēs dzersim?" Naftolijs ar smaidu atceras Pauļuka teikto.  

Sirmajam māksliniekam saglabājušās daudzas atmiņas, tās kā skrejoši filmu titri nomaina cita citu, apaug ar dažādiem blakus nostāstiem, visas tās atstāstīt nav iespējams. Īpaši interesanti ir klausīties, kā viņš vērtē un izsakās par saviem laikabiedriem - kolēģiem, amata brāļiem un māsām.

"Pats talantīgākais no visiem bija Edvīns Andersons,"

viņš saka. "Ja runājam par talantu, neviens viņam nestāv blakus. Varēja redzēt, ka viņš jūt. Reiz mums pozēja Indriķis Zeberiņš - ar visu bārdu un savu iespaidīgo tēlu, viņš bija tikko iznācis no cietuma. Ienāca Edvīns un ar ogli, ar savu vieglumu uzzīmēja fantastisku portretu. Viņš bija ļoti apdāvināts. Viņam ir brīva roka, izteikta muzikalitāte - kā dziesma. Man Pauļuks stāstīja par Edvīnu - viņš atnāk uz darbnīcu, vienu reizi pakasa degunu, otru, un tad pēkšņi ir! Ir ideja! Un vienā rāvienā no sākuma līdz beigām tā tiek realizēta. Diemžēl viņš netika galā ar dzeršanu, viņa lejupslīde vienā brīdī bija ļoti strauja."

"Josifs Elgurts? Jā, meistars. Dembo? Normāli. Semjons Šegelmans? Viņš tāds dekoratīvs. Gunāram Kļavam bija enciklopēdiskas zināšanas. Meistars bija arī Pauls Duškins, viņš gan ļoti iedvesmojās no angļu mākslinieka Frenka Brengvina (Frank Brangwyn). Karmena Dāle bija ļoti interesanta, smalka grafiķe, Dzidrai Ezergailei bija muzikāla izjūta. Bet, ja man jautā, tad vislabāk patīk Andersona rokraksts. Ja no pasaules gleznotājiem - tad mana lielākā autoritāte ir Rembrants," viņš rezumē. "Mani pat kādā avīzes publikācijā nodēvēja par Latvijas Rembrantu."

Naftolijs Gūtmans LPSR mākslas fonda eksperimentālajā estampu darbnīcā septiņdesmito gadu beigās. Fonā vācu kompānijas "Karl Krause" iespieddarbu ierīce, ko no Ļeņingradas atvedis grafiķis Pauls Duškins.  

FOTO: TVNET/no Naftolija Gūtmana personiskā arhīva/Māris Abiļevs

Milzīgu iespaidu uz jauno grafiķi atstāja arī viena vienīga saruna ar tēlnieku Kārli Zemdegu, kurš uz akadēmijas kāpnēm jaunajam māksliniekam kaut ko stāstīja par kompozīciju. "Viņš uz mani - es biju tāds ārēji nevīžīgs, neskūts, nesasukāts tips - atstāja kaut kādu maģisku iespaidu. Uzskatu, ka Zemdega ir neiedomājami ģeniāls cilvēks. Viņa Raiņa kapa piemineklis ir šedevrs, kuram nav līdzīgu. Ja tāds būtu uzstādīts Eiropā, tur visu laiku cilvēki ietu un brīnītos. Tas izcirsts no viena milzīga granīta monolīta."

Pats par sevi Naftolijs stāsta nelabprāt. "Man nav iebildumu, ka mani neatceras," viņš nosaka, kad jautāju, vai nav bijusi doma kā īpaši atzīmēt apaļo jubileju. Var just, ka mākslinieks ir paškritisks un tikai atsevišķus savus darbus uzskata par veiksmīgiem. Viņa rokrakstam raksturīgas klusās dabas, portreti, arī intīmi, emocionāli piesātināti Rīgas ielu skati, tos gan viņš dēvē par "naudas darbiem". 

"Ar simpātijām izturos pret dažiem saviem darbiem - dažiem portretiem, un tas arī viss," viņš rezumē. 

Saruna: Naftolijs Gūtmans

FOTO: TVNET

Sarunas gaitā sirmais meistars bieži atgriežas atmiņās - laikā, kad mākslinieku vidū notika cieši draudzība, sadarbība, dažādas obligātas sapulces, kā jau padomju režīmā tas pienākas, protams, iedzeršanas un filosofiskas sarunas. Bieži sarunas gaitā tiek pieminēts Pauļuks. "Tu esi oriģinālais panks," viņš esot teicis Naftolijam, kurš allaž bijis nedaudz nevīžīgi saģērbies, neskuvies, noaudzis... Šodien daudzi no Gūtmana draugiem ir jau devušies mūža dārzos, kontakti ar vēl pie labas veselības esošajiem kolēģiem un laikabiedriem ir aprāvušies. Bez dzejas, mūzikas un kino palikušas ir atmiņas. "Teikšu godīgi, jūs mani izsitāt no sliedēm," sarunas nobeigumā viņš atklāj. "Visas šīs atmiņas, fotogrāfijas iedarbināja sen nedarbinātu atmiņu karuseli."