Nepilnas nedēļas laikā internetā manu uzmanību piesaistīja divi atgadījumi, kuros vietnes twitter lietotājiem uzklupa sabiedriskās taisnības cīnītāji (piedodiet, nepratu rast trāpīgāku tulkojumu angliskajam “social justice warrior”), metoties azartiskās vārdu kaujās, lai norādītu, par ko drīkst un par ko nedrīkst jokot.
Pirmais ieraksts, par kuru sākās viedokļu vētra (piedodiet, nepratu rast trāpīgāku tulkojumu angliskajam “shitstorm”), bija šis te, ko ietvītoja kāds ārsts:
“Pacients (vīrietis): Dakter, man ir pēcdzemdību depresija!
Ārsts: Bet jūs taču nevienu neesat dzemdējis. Jūs taču esat vīrietis.
Pacients: Bet es taču piedzimu!”
Jau mirkli vēlāk sākās kvēlas diskusijas par to, ka ārsti nedrīkstot šādi jokot, jo depresija ir reāla slimība, no kuras cieš milzīgs skaits cilvēku, turklāt depresija var novest līdz pat pašnāvībai, tāpēc šis joks teju vai varētu kādu pamudināt ielēkt Daugavā.
Nākamais ieraksts, kas izpelnījās joku policijas ievērību, bija Agnijas Grigules tvīts:
“sēžu kafejnīcā, gaidu kafiju. pie blakus galdiņa piesēžas divas māmiņas ar saviem bērniem.
oficiants: lūdzu! jūsu kafija!
es: paldies! vai varētu pārliet līdzņemšanas krūzītē?”
Šo situāciju nolēma atrisināt bijušais publicists un tagadējais Eiroparlamenta deputāta amata kandidāts Otto Ozols, kurš papildināja ierakstu ar tekstu: “Oficiants ar prieku izpildīja lūgumu un priecīgs nodomāja – "Cik labi, ka tā zanuda tik ātri aizvilkās"”, kā arī norādīja, ka liberālākās valstīs, piemēram, Francijā, meitenei par šādu rīcību uzspļautu. Kāda cita twitter lietotāja, Ilze, uzskatīja par nepieciešamu piebilst, ka “vēlētos tādām kazām vilkt pa muti bez brīdinājuma”.
Pēdējās diskusijas kontekstā prātā iecirtās divas domas. Pirmkārt – cik savādi gan ir, aizstāvot bērnus, apsaukāt un izlamāt meiteni, kas principā ir paša bērnu vecumā. Otrkārt – atcerējos, ka godājamais Ozola kungs arī mani pašu nosauca par smerdeli, savulaik, kad neuztvēra manu joku par Kataloniju. Šis pēdējais punkts lika aizdomāties par klasiskajām joku robežām.
Kādam lūzumpunkts būs Katalonija, citam sāpēs depresija, vēl kādam – matu vai ādas krāsa.
Ja viduslaikos varēja meiteni sadedzināt uz sārta par to, ka viņai ir rudi mati, kas – saprotams – ir raganu pazīme, tad mūsdienās ir pavisam reāla iespēja, ka par nesaprastu joku internetā paliksi bez darba. Pirms vairākiem gadiem bija cilvēki, kas centās panākt, lai mani atlaiž no darba par joku, ko uzrakstīja kāds no maniem draugiem, bet pavisam nesen joku policijas darbs kulminēja tik ļoti, ka twitter lietotājas darbavietai tika uzrakstīts iesniegums nevis par joku, ko viņa pati publicējusi, bet gan par to, ka viņa šim jokam uzspiedusi uz “like” sirsniņas. Šis ir tas brīdis, kurā es tomēr pieprasu vēlēšanu laikā tik populāro sarkano līniju novilkšanu.
Vienmēr esmu iestājies par to, ka jokot var un vajag par visu.
Inteliģents joks ir ne tikai ierēciens, bet arī pašaizsardzības un sociālas saliedēšanas mehānisms. Nav labu vai sliktu joku ir tikai pareizā vai nepareizā auditorija.
Nosodot kādu par joku, cilvēks pats kļūst par to, ko nosoda, jo humora izjūta ir tāda pati atšķirības pazīme kā līks deguns, liekais svars, blondi mati, depresija vai nevēlēšanās uzturēties vienā telpā ar skaļiem bērniem. Ir vairāki sāpīgi gadījumi, kad joku policijas darbs beidzies nelāgi. Piemēram, Charlie Hebdo redakcijā arī pirms kāda laika ieradās cilvēki, kuri nekādi nespēja uzsūkt joku. Un kaunināšana par joku ir precīzi šā paša ceļa aizmetnis.
Aizrādīt par joka kvalitāti vai tā saturu ir teju vai tas pats, kas aizrādīt kādam par izskatu vai orientāciju, tāpēc nav skaidrs, kālab šo lieko parādību visbiežāk piekopj tieši tie cilvēki, kuri postulē sevi kā liberālisma Olimpus.
Ja jūs patiesi esat tik toleranti, tad, lūdzu, tolerējiet arī tādu humora izjūtu, kas nesaskan ar jūsējo.
Mēs ar šādu humora izjūtu esam piedzimuši, mīlestību pret tumšajiem jokiem nav iespējams mainīt, mēs nevaram vienkārši nolemt, ka turpmāk tā vietā smiesimies par, piemēram, pirdienu jokiem.
Ja cilvēkam negaršo indiešu ēdieni, viņš neiet uz attiecīgajiem restorāniem. Ja cilvēku besī automātiskā ātrumkārba, viņš iegādājas automašīnu ar manuālo. Ja kāds nespēj paciest pasākumus krievu valodā, viņš devītajā maijā neiet uz “Uzvaras” parku. Ja jums nepatīk mani raksti – tos ir pavisam vienkārši nelasīt. Savukārt, ja kādam ir atpalikusi humora izjūta (īpaši atjautīgajiem piezīmēšu, ka šajā vietā kļūšana par joku policistu izmantota kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kas trīskāršo joka spēku, un tā nav nejauša) – ir interneta vietnes, kurās smelties atejas humoru, bet pārējos jokus var vienkārši ignorēt.
Noslēdzot tēmu, aicinu visus joku policistus – paķeriet pirmo avīzi vai žurnālu, kas gadās pa rokai, atveriet anekdošu lapu beigās, izlasiet anekdotes. Iespējams, dažas no anekdotēm jums pašiem šķitīs riktīgi ņirdzīgas, tomēr vairākas no tām būs par šerpu. Cik daudzas no anekdotēm kādai sabiedrības daļai varētu šķist aizskarošas? Pieņemu, ka pilnīgi visas.
