Grupas «A-Europa» vārds mūzikas pasaulē komentārus neprasa – to var nosaukt par veselu laikmetu, kurā uzauguši 80. un 90. gadu bērni. Šī būs intervija par to, kādu lomu tajā visā spēlē grupas Līderis ar lielo burtu – Artūrs Duboks.

«Man bija četri, pieci gadi. Es ņēmu no mammas lielo «Dzintars» matu lakas pudeli un iztēlojos, ka tas ir mikrofons. Es dziedāju, dziedāju, visu laiku tikai dziedāju. Jau tad es sapratu, ka gribu būt dziedātājs.» Duboku ģimenē Artūrs ir vienīgais, kurš profesionāli nodarbojas ar mūziku, lai gan atzīst, ka viņa vecmāmiņa lielos svētkos pie 50 gramiem šņabīša mīlēja padziedāt. Arī tētim patika spēlēt akordeonu un dziedāt.

Septiņu gadu vecumā Artūrs bez priekšzināšanām tika uzņemts Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, kas tolaik pozicionēja sevi kā vienu no labākajām mūzikas skolām valstī. «Tas bija liels brīnums arī visai komisijai! Pārsvarā visi, kuri stājās iekšā, pavadīja gadu sagatavošanās klasē. Es tiku uzņemts tāpat,» atminas dziedātājs.

Pēc mūzikas skolas absolvēšanas viņa ceļi veda uz Daugavpils pedagoģisko institūtu, tomēr pēc pirmā gada viņš tika iesaukts armijā. «Tie bija laiki, kad nevienam neprasīja, vai tu gribi vai negribi iet [armijā]. Bija jāiet! Ja negāji, bija liela iespēja tikt cietumā par izvairīšanos no kara dienesta.»

Sapnis par mūziku nezuda un 1989. gadā, kad Artūrs atgriezās no divu gadu dienesta, viņš izveidoja grupu «Austrumeiropa», kurā muzicēja kopā ar Patrīciju, ar kuru kopā bija ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Abu laulības laikā pasaulē nācis arī Artūra dēls, kuram dots tāds pats vārds kā tēvam. Grupa deviņdesmito gadu pašā sākumā ieguva popularitāti ar dziesmām «Tev» un «Hei, mazā», tomēr paralēli muzicēšanai Artūrs meklēja veidus, kā papildus nopelnīt naudu. «Tajā laikā naudas ļoti pietrūka,» atminas mūziķis.

Deviņdesmitajos gados Artūrs, kuram tolaik bija vien nedaudz pāri divdesmit, pa Rīgas ielām braukāja ar jaunu, sarkanu BMW, kas, kā atzīst mūziķis, bija nevis «Austrumeiropas», bet gan paša nopelns. «Es biju viens no pirmajiem, kurš tajā nesaprotamajā pārmaiņu laikā uzdrošinājās organizēt Allas Pugačovas koncertu Rīgā,» saka Duboks. «Es domāju – tā... Kur es vispār dabūšu viņu, kā tas vispār notiek? Par tik lielu koncertu rīkošanu man nebija ne mazākās sajēgas. Tā bija tīrākā avantūra un milzīgs risks no manas puses. Tomēr

pēc nedēļas es ar 20 000 dolāru skaidras naudas «paku» (tajā laikā tā bija liela nauda) braucu vilcienā Rīga-Maskava,

lai nogādātu honorāru Allai Pugačovai.» Artūrs saka, ka koncerts izdevās un visu nopelnīto naudu viņš ieguldīja BMW iegādei. «Jaunība! Ko tad jaunam čalim vajag?! (Smejas.)»

«Ar glauno mašīnu nopelnīju kaudzi problēmas, kas vilkās vairākus gadus. Viena no Rīgas kriminālajām struktūrām, kas toreiz bija izveidojusies, sāka mani novērot.

Iedomājies, laikā, kad Rīgā vēl ir tikai Krievijā ražotās automašīnas, ārzemju autiņus varēja uz pirkstiem saskaitīt, pēkšņi brauc viens ar sarkanu bembi...

«Viņam ir daudz naudas, viņu vajag slaukt,» - tā toreiz bija. Briesmīgi un dīvaini laiki...» Viņš piebilst: «Naudas vispār nebija! Es nezinu, kā cilvēki dzīvoja. Man bija tas sarkanais BMW, kas tajā laikā maksāja kosmisku naudu , bet ledusskapī šad tad nebija ko ēst!»

«Austrumeiropa» izjuka. «Izsmēlām sevi. Katram bija savas ambīcijas. Patrīcija gribēja solo karjeru. Viņai bija vajadzīgas arī citas ekstras, ne jau par velti viņa devās dzīvot uz Kanādu,» nosaka Artūrs.

«Kāds pārtrauca muzicēt nabadzības iespaidā, bet man visu laiku bija sajūta, ka viss būs!

Kas tik man toreiz neteica: «Beidz, Artūr, cik var?!» Draugi, draudzenes, radinieki, visi man teica - beidz ar to mūziku, tas ir štrunts, nekas nesanāks!

Es atceros to laiku - mēģināju sev galvu «aizbāzt» ar kaut ko citu. Skrēju gar jūru no Bolderājas līdz vietai, kur Lielupe ietek jūrā, un man visu laiku galvā skanēja – viss notiks, viss būs, nevienam nevajag ticēt.»

Un patiešām notika! «1999. gadā, kad es jau biju, var teikt, salauzts, es nolēmu doties jūrā, pabeidzu matrožu kursus. Es dziļi sirdī esmu romantiķis, varbūt tāpēc izvēlējos strādāt uz kuģa, kur bija izdevība arī apceļot pasauli. Faktiski, viss jau bija sarunāts, kad pēkšņi man piezvanīja Jānis Lamsters un teica: «Artūr, klausies, man patīk tavas «Austrumeiropas» dziesmas, pamēģinām kaut ko padarīt kopā!» Un tā mēs sākām mēģināt un samēģinājām. Tad arī viss aizgāja. Domām ir nereāls spēks!»

Sākās jauna nodaļa ar nosaukumu «A-Europa», kuras stāstu mēs visi lieliski zinām – grupa, kurā bez Artūra Duboka darbojās Jānis Lamsters, un koncertos pievienojās arī dejotājas Solvita Avakjana (Sola) un Inna Tiukelli, 2000. gados veiksmīgi izsitās gan Latvijas, gan Krievijas tirgū, un aktīvi darbojas šobaltdien. «Tuvumā tālumā», «Ziema (Baltās rozes)», «Zini» ir tikai daži hiti, pie kuriem aizvadītas vislabākās ballītes un notikušas atzīšanās mīlestībā. Kā atzīst Artūrs, šī ir grupas 20. koncertsezona, un viņi netaisās apstāties. «Grupa nekur nav pazudusi! Tie koncerti bija kā toreiz, tā arī tagad. Es smejoties mēdzu teikt – mēs nekur neesam pazuduši, bet laikam jūs mūs kaut kur pazaudējāt...»

Artūrs atklāj, ka mūzika ir vienīgais, ar ko viņš jebkad ir pelnījis naudu.

«Mana nostāja ir tāda. Lai kaut ko sasniegtu, tev ar to jānodarbojas visu laiku. Lai sasniegtu kaut ko mūzikā un vispār, mākslā, ir jābūt nepaēdušam. Ir jāpazīst sajūta, kad esi bez naudas un nepaēdis. Ir pilnībā jāatdodas savam sapnim.»

Mūziķis par grupas veiksmes faktoru uzskata tieši dziesmas. «Lai «izsistos», vienalga, Latvijā, Krievijā vai jebkur citur, formulas ir daudz un dažādas. Kāds caur pazīšanos, kāds caur gultu, kāds par lielu naudu, kāds ar talantu, kāds ar hitu. Man šis ceļš bija tāds, ka es ar savām melodiskajām dziesmām tur tiku. Palīdzēja tikai laba dziesma - hits.»

Tomēr slava nes līdzi arī sekas. Jāatzīst, ka, lai arī kārdinājumu ir bijis daudz, Artūrs spējis nostāties un palikt uz pareizā ceļa. «Jā, esmu «norāvies». Atceros, ka studentu kopmītnēs notika viskas – tur bija gan alkohols, citi lietoja narkotikas, pie tam, diezgan smagas. Es to visu redzēju, bet vienmēr sapratu, ka tajā nevajag ielaisties. Vajag zināt savas bremzes, vajag saprast, ko tu no dzīves gribi. Noiet no ceļa bija iespējams daudzas reizes. Es vienmēr māku apstāties.»

Arī ar zvaigžņu slimību viņš nekad nav sirdzis. «Nekad! Nopietni! Es bieži dzirdu no citiem, ka esmu iedomīgs, pat nezinu, kāpēc. Varbūt man tāds izskats...»

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Jauks vakars studijā... Kamēr turpinam strādāt, ceru, ka jau esat noklausījušies un novērtējuši 👍🏻 jauno dziesmu "Kad Tevis nav" 🎶❤️Links profila aprakstā. ⠀ Вечер на студии🎶🎤 ⠀ А пока мы продолжаем работать, надеюсь, что все послушали и оценили 👍🏻новую песню "Kad Tevis Nav" Ссылка на трек в шапке профиля ✌🏻️🎶 ⠀ #музыканассвязала🎶 #aeiropa #аевропа #aeuropa #artursduboks #артурдубокс #настудии #mūzika #kadtevisnav

A post shared by Aртур Дубокс | Artūrs Duboks (@arturduboks) on

Paralēli mūzikai viņam interesē arī kino un fotogrāfija. Artūra Duboka kontā ir filma «Tur, kur beidzas jūra», ko pats sauc par savu ģenerālmēģinājumu kino lauciņā. Ja pameklē cītīgi, šo filmu joprojām var atrast un iegādāties. «Jauns kino būs. Scenārijs ir galvā un mazliet top arī uz papīra.»

Kamēr ideja par lielo kino ir tapšanas procesā, mūziķis savu radošumu izpauž mūzikas videoklipos, kas ir gluži kā mazās filmiņas. Vērīgākie grupas «A-Europa» fani jau ir pamanījuši Duboka «rokrakstu» - videoklipos parādās skaistas meitenes un dārga tehnika. «Jā, tā ir baigā nauda. Ar mani ir tā – ja es esmu izdomājis, ka sižetā parādīsies lidmašīna vai helikopters – es to arī dabūšu. Varu atklāt noslēpumu - esmu profesionāls sarunātājs! (Smejas.) Neviens jau nedod neko par velti, bet vienmēr visu var sarunāt. Ar ticību un sapni var dabūt pašu velnu!»

Lai arī mūzika un kino aizņem Artūra lielāko dzīves daļu, viņš sevi dēvē par pilna laika tēti. «Ar mani dzīvo mana meita Mišela (Artūra meita no attiecībām ar kādreizējo «A-Europa» dejotāju Solu), kura pēc skolas apmeklē mūzikas skolu.» Vaicājot, vai Mišela vēlas iet tēva pēdās, Artūrs atbild, ka viņai to neuzspiež. «Es negribētu, lai mūzikā viņu atpazīst kā «Artūra Duboka meitu», bet ja viņa gribēs ar mūziku nodarboties profesionāli, lai dara! Aiz ausīm uz skatuves viņu nevilkšu. Ja būs – tad būs. Protams, palīdzēšu, kā varēšu.»

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Ooo, vēl 15 dienas un beidzam otro klasi, bet mūzikas skolā trešo!!! 👍🏻📚🎹 Ооо, еще 15 дней и заканчиваем второй класс, а в муз.школе третий!!! 🤗🤔😩 📚🎈#artursduboks #otrāklase #trešāklase #mishelle #мишель #tētis #mācītiesmācītiesunvēlreizmmācīties #drīzvasara #учениесвет💡 #скоролето☀️

A post shared by Aртур Дубокс | Artūrs Duboks (@arturduboks) on

Mūziķa privātā dzīve medijos vairākkārt tikusi aprunāta, un viņš no šīs pieredzes ir mācījies. Par attiecībām viņš runā izvairīgi, tomēr joprojām uzskata, ka meitenes Rīgā ir visskaistākās. «Man šķiet, ka es sievietes nekad līdz galam nesapratīšu. Jā, es vienmēr dabūju to, ko es gribu – bet tas ir tikai vizuālais aiz kura slēpjas viss pārējais - raksturs, mīnusi, plusi... (Smejas.)

«Savā dzīves uztverē es šad tad esmu kā bērns. Man tās rozā brilles uzkrīt virsū un šķiet, ka viss ir tā, kā rakstīts pasakās, bet tad izrādās, ka tomēr nav. Es pārāk uzticos cilvēkiem. Tagad vairs ne, bet bija periods, kad es biju pārāk uzticīgs visam – cilvēkiem, situācijai, visam...»

Sarunu ar Artūru noslēdzam uz pozitīvas nots – drīzumā gaidāms jaunums no «A-Europas». «Tūliņ sākšu producēt vasaras dziesmu. Šobrīd ir visi priekšnosacījumi, lai tā izdotos ļoti laba. Tas ir primāri. Kino, koncerti, dziesmas. Viss notiek!»