Indonēzijā prezidenta vēlēšanās notiek cīņa par islāma vietu valstī

Kopš pārejas uz demokrātisko pārvaldi 1998.gadā Indonēzijā tika stingri ievērots nošķīrums starp valsti un reliģiju, taču šobrīd politiskā situācija valstī, šķiet, ir mainījusies.

"Reliģijas lomu nevajadzētu novērtēt par zemu. Tā sniedz instrumentus darbībai politikā, un to izmanto visas puses," sarunā ar vācu sabiedrisko raidorganizāciju "Deutsche Welle" (DW) atzīst Vācijas Globālā Islāma institūta direktore Zuzanne Šretere.

Pašreizējais Indonēzijas prezidents Džoko Vidodo, kas pazīstams arī kā "Džokovi", vēlēšanās sacenšas ar atvaļināto ģenerāli Prabovo Subjanto, kurš līdzšinējo valsts galvu kritizē kā nepietiekami islamticīgu.

Džokovi, piemēram, tiek kritizēts par nespēju citēt Korānu labā arābu valodā.

Tajā pašā laikā pašreizējā prezidenta kampaņas štābs arī mēģina uzlabot sava kandidāta reliģisko reputāciju, norādot, ka viņš mācījies musulmaņu skolā.

Islāma ietekmi uz mūsdienu Indonēzijas politiku skaidri parādīja 2017.gadā notikušās Džakartas gubernatora vēlēšanas.

Toreizējais gubernators Basuki Čahaja Purnama, kas pazīstams arī kā "Ahoks", bija pirmais Indonēzijas galvaspilsētas vadītājs, kas nav musulmanis un ir etniskais ķīnietis.

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņš tika apsūdzēts par nicīgiem Korānam veltītiem izteikumiem, un radikālās islāmistu organizācijas 2016.gada nogalē sarīkoja masīvas ielu demonstrācijas, kuru laikā ielās izgāja simtiem tūkstošiem cilvēku.

2017.gada maijā Ahoks tika apsūdzēts par zaimošanu, un tiesa viņam piesprieda 21 mēnesi ilgu cietumsodu.

Indonēzijas eksperts Bertolds Damšoizers atzīst, ka šis spriedums bijis skandalozs un spilgts apliecinājums pieaugošajai reliģiskajai neiecietībai.

Viņš norāda, ka daudzi gados jaunie indonēzieši pieprasa šariata ieviešanu, bet neliela to daļa pat atbalsta vardarbīgu vēršanos pret "islāma ienaidniekiem".

Saskaņā ar 2017.gadā veiktu pētījumu, 80% Indonēzijas vēlētāju ir vecumā no 17 līdz 34 gadiem.

Indonēzijas pieaugošās islamizācijas avoti meklējami gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Šretere uzskata, ka mūsdienu islāmistu organizāciju saknes meklējamas vēl Otrā pasaules kara laikā un cīņā par Indonēzijas neatkarību.

Pēc neatkarības iegūšanas Indonēzija nekļuva par reliģisku valsti, bet tā vietā pirmais prezidents Sukarno centās ieviest nacionālo ideoloģiju Pančasilu, kas tika iekļauta arī konstitūcijas preambulā.

Pančasilas mērķis ir nodrošināt daudzetniskās valsts nacionālo vienotību, un starp pieciem tās pieciem pamatprincipiem ir reliģiskā daudzveidība, demokrātija un sociālais taisnīgums.

Arī Sukarno pēcteča - autoritārā prezidenta Suharto - laikā galēji konservatīvajiem islāmistiem netika dota rīcības brīvība.

Taču pēc 1998.gada demokrātiskajām reformām islāmisti pēkšņi nonāca publiskajā telpā un sāka organizēties, norāda Šretere.

Kopš tā laika no Persijas līča valstīm nākušais vahabītisms nostiprinājies Indonēzijas izglītības sistēmā.

Tagad Indonēzijā ir liels skaits islāmistu skolu, kas saņem finansējumu no ārvalstīm un kurās tiek mācīta konservatīvās islāma interpretācijas, stāsta Damšoizers. Līdz ar to arvien lielāks skaits jauniešu radikalizējas.

Šretetere uzskata, ka daļēji šo problēmu rada indonēziešu elites nespēja uzturēt Pačasilā un konstitūcijā formulētās demokrātijas vērtības.

Džokovi sava pirmā prezidentūras termiņa laikā nav spējis attaisnot uz viņu liktās lielās cerības nedz cilvēktiesību jomā, nedz pieaugošās islamizācijas apkarošanā, norāda eksperte.

"Politiskā elite Indonēzijā bieži ir gatava nodot savus ideālus par labu populismam," atzīst arī Damšoizers.

Viņaprāt, Džakovi, būdams daudzetniskas valsts vadītājs, izrādījis gatavību piekāpties radikāļiem, tādējādi cerot uzturēt valsts stabilitāti.

"Iespējams, ka Džokovi cer Indonēzijā integrēt un nomierināt islāmistu spēkus," pieļauj eksperts.

Vai Džokovi tas izdosies, ir atklāts jautājums, tomēr Damšoiers uzskata, ka Indonēzijas atgriešanās pie autoritārisma vai pārtapšana par islāma valsti ir mazticama.