Dažiem cilvēkiem pasaulē nevajag obligāti strādāt, lai izdzīvotu. Vieni no tiem ir Izraēlā dzīvojošie ultraortodoksālie ebreji – haredi, kuri no jūdu valsts saņem prāvus pabalstus un dienas pavada, studējot ebreju svēto grāmatu – Toru. Kāpēc tā ir problēma Izraēlai un vai to ir iespējams risināt?

Kas ir haredi?

Lai gan pirmajā acu uzmetienā varētu šķist, ka jūdaisms ir salīdzinoši monolīta ticība, tā nebūt nav. Tajā tāpat kā kristietībā un islāmā ir vairāki atzari un daži no tiem ir radikālāki par citiem. Viens no šiem radikālajiem atzariem ir ortodoksālajā jūdaismā ietilpstošais haredisms, kurš māca neatzīt modernismu un redzēt sekulāro pasauli kā seklu un ļaunuma pārpildītu. Šā reliģiskā ietvara pārstāvji tradicionāli ir centušies norobežoties no modernās sabiedrības, taču dažas haredisma kopienas arī ir piekritušas, ka būtu nepieciešams iegūt gan valsts sniegtu izglītību, gan tās sociālās garantijas, gan arī iesaistīties kontaktos ar citām ebreju kopienām un neebreju pārstāvjiem. Tomēr tas jebkurā gadījumā nemaina faktu, ka haredisma pārstāvji uzskata, ka to pārstāvētais jūdaisma paveids ir vistīrākais un tiem ir svēts pienākums uzturēt patiesās ticības vērtības dzīvas.

Šā novirziena pārstāvji ir daudzās Rietumeiropas valstīs, ASV, Kanādā un pat Latīņamerikā, tomēr vislielākā to koncentrācija ir atrodama Izraēlā.

Kāpēc tie ir Izraēlas problēma?

Fakts, ka daļa no šo ticības pārstāvju grupām neatzīst Izraēlas valsti un cionisma ideju, vēl būtu mazākā problēma. Viņu nav tik daudz un harediem ir arī politiskās partijas, kuras ir iesaistījušās valsts politiskajā dzīvē. Tāpat daudzi no tiem bija līdzstāvoši Izraēlas izveidošanā.

Lielākā problēma ir tā, ka tie haredi, kuri ir izvēlējušies atzīt Izraēlas autoritāti un pieņemt no tās palīdzību, tai izmaksā milzīgas naudas summas. Ņemot vērā, ka ļoti daudzi haredi nestrādā un velta savu dzīvi reliģiskajām studijām, kā arī Toras pētniecībai, viņu darbaspēka potenciāls paliek neizmantots. Piemēram, Izraēlas Centrālais statistikas birojs (CBS) šā gada sākumā ziņoja, ka 2018. gadā tikai 50,3% no haredu vīriešiem darbspējīgā (25-64 gadi) vecumā bija darba tirgū (strādāja vai arī meklēja darbu). Sievietēm, kuras reliģijas studijās iesaistīties nav pieņemts, šis skaitlis gan bija labāks – 73%.

Turklāt jāņem vērā, ka haredi no valsts kases saņem ievērojamu palīdzību. Piemēram, to reliģisko studiju iestādes – Ješīvas un Koleli saņem prāvas naudas summas, kas rezultējas stipendijās studentiem. 

Turklāt bieži ir novērojama situācija, kuras ietvaros Kolelu studenti spēj saņemt stipendijas tik ilgi, kamēr tie nav pabeiguši mācības. Daudzi to izmanto, lai dzīvotu no stipendijas mūžīgi.

FOTO: SCANPIX

Tāpat īpašas subsīdijas tiek piešķirtas bērnu pabalstu formā. Mediju aģentūra Jewish Telegraphic Agency 2017. gadā ziņoja, ka ģimene vidēji saņem 42-52 ASV dolārus par bērnu. Turklāt valsts pabalstu sistēma esot būvēta tā, ka katrs nākamais bērns sniedz iespēju saņemt lielāku ekonomisku palīdzību. Piemēram, maksa par ceturto bērnu ir vienlīdzīga maksai par pirmajiem trīs pirms viņa kopā, ziņo Izraēlas laikraksts Haaretz. Līdzīgi bonusi tiek piešķirti arī saistībā ar piemaksām un maksas atvieglojumiem bērnudārzos, pašvaldības līmeņa nodokļos, veselības apdrošināšanā un citās dzīvei vitāli svarīgās jomās. 

Turklāt šāda situācija norisinās paralēli citai haredu parādībai – ārkārtīgi augstajai dzimstībai. The Jerusalem Post 2018. gadā ziņoja, ka dzimstības koeficients uz vienu haredu sievieti ir 6,9. Salīdzinājumam – Izraēlas vidējais dzimstības koeficients uz vienu sievieti ir 3,1, norāda Pasaules banka. Šādā kontekstā Izraēlas Centrālais statistikas birojs (CBS) ir pieļāvis, ka haredi jau 2030. gadā sastādīs aptuveni 16% no Izraēlas kopējā iedzīvotāju skaita, bet 2065. gadā tie jau būs aptuveni 40% no visiem ebreju iedzīvotājiem.

Tādējādi pastāv liels jautājums, vai Izraēlas ekonomika spēs šo grupu uzturēt. Financial Times pat pieļauj, ka haredi nākotnē varētu kļūt pat par draudu valsts drošībai. Tas tādēļ, ka Izraēlas ietekme Tuvajos Austrumos ir lielā mērā saistīta ar tās ievērojamajām militārajām spējām. Savukārt, lai to uzturētu, ir nepieciešams atvēlēt ievērojamus naudas līdzekļus – 16 miljardus ASV dolāru gadā, norāda Financial Times.

FOTO: SCANPIX

Par armiju runājot, haredi arī ir izpelnījušies lielu izraēļu nosodījumu saistībā ar to bēguļošanu no valstī noteiktā obligātā militārā dienesta. Tradicionāli Izraēlā haredi ir drīkstējuši samazināt dienējamo laiku vai arī izvairīties no iesaukuma pavisam, ja tie studē reliģiju. Paši haredu vīrieši nepieciešamību izbēgt no kalpošanas armijā pamato ar nepieciešamību kādam saglabāt patiesās jūdaisma tradīcijas un aizlūgt par Izraēlas iedzīvotājiem. Tāpat mediju uzņēmuma Vice publicētajā videomateriālā par haredu jautājumu ir redzams vienas no kopienas frakcijām – Eda Haredit neoficiālais operāciju vadītājs, kurš apgalvoja, ka armija ar tās iekšienē valdošo kultūru cilvēku samaitājot un liekot tam pievērsties sekulārismam.

Šāda situācija gan uztrauc Izraēlas valdību, jo haredu skaita ievērojamā pieauguma dēļ armija zaudē ievērojamu rekrūšu pulku, kuru varētu mobilizēt apdraudējuma gadījumā. Tādai mazai valstij kā Izraēla tas ir būtiski.

FOTO: AFP/SCANPIX

Vai šo problēmu ir iespējams padarīt par iespēju?

Atbilde uz šo jautājumu varētu būt – iespējams, ka jā, taču tas būtu ļoti grūti. Problēma tāda, ka nevienam Izraēlas politiķim īsti nav vajadzīgs lieks saspīlējums ebreju kopienas vidū. It īpaši tāpēc, ka Izraēla pati par sevi ir ļoti maza valsts ar nedaudz vairāk iedzīvotājiem kā visās trīs Baltijas valstīs kopā un tā atrodas nemierīgajā Tuvo Austrumu reģionā.

Turklāt pašreizējais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, kurš, visticamāk, paliks amatā arī pēc nesenajām vēlēšanām, visu savu iepriekšējo termiņu ir balstījies arī uz haredu partiju atbalstu.

Tās savukārt ir darījušas visu iespējamo, lai traucētu Izraēlas valstij atņemt tiem privilēģijas. Jāatceras, ka tieši tās izjauca bijušā finanšu ministra Jaira Lapida virzīto likumu, kurš būtu ieviesis haredu reliģiskajām skolām nosacījumu katru gadu sūtīt uz armiju noteiktu cilvēku skaitu. Pretējā gadījumā tām draudētu finansiālas sankcijas. Daudzi analītiķi ir pauduši viedokli, ka pēc vēlēšanām Netanjahu haredu partijas varētu atkal paņemt savā paspārnē.

Šā iemesla dēļ labākais valdības risinājums vienmēr ir bijusi nevis piespiešana, bet gan centieni iedrošināt haredus gan dienēt, gan strādāt. Piemēram, atsevišķi valdības politiķi ir centušies veicināt darba tirgum nepieciešamo kompetenču apguvi haredu sākumskolās un aicinājuši haredu vīriešus vairāk apgūt sekulārus priekšmetus. Tas ir nepieciešams tādēļ, ka pārlieku lielais uzsvars uz reliģijas studijām daudziem traucē atrast darbu pat tad, ja tie to vēlas.

FOTO: AFP/SCANPIX

Tiesa, arī šajā sfērā haredu partijas ir labi pastrādājušas un mēģinājušas izglītības sekularizāciju bremzēt. Tāpat Haaretz norāda, ka, neskatoties uz pūlēm, valdības piedāvātās izglītības iespējas vairāk sasniedz savu mērķi haredu sieviešu vidū. Stiprā dzimuma pārstāvjos progress ir, taču tas lēnāks.

Par armiju runājot, valdība ir izveidojusi speciālus, uz brīvprātības principa balstītus un harediem draudzīgus bataljonus.

Piemēram, tā saucamais 97. Netzah Yehuda bataljons ļauj apvienot ebreju reliģiskās tradīcijas (piemēram, regulāru lūgšanos un reliģiskajiem uzskatiem atbilstošu uzturu) ar profesionālu militāru kalpošanu valstij.

Tomēr cilvēku, kuri vēlētos šādos bataljonos iesaistīties, nav daudz. Kā savā sižetā norāda Vice, haredu kopienas pret tiem izturas skeptiski un nosodoši. Daudzi jaunieši tiekot pat izraidīti no mājām vai arī ir spiesti no tām bēgt.

Tomēr, neskatoties uz šo pesimistisko ainu, progress haredu iesaistē valsts nodrošināšanā ir novērojams. Autore Dženifera Rihlere savā rakstā ebreju interneta izdevumam Tablet norāda, ka 2003. gadā nodarbinātības līmenis haredu vīriešu vidū bija vēl zemāks – 36%, bet 2015. gadā tas jau bija 50%. Runājot par sievietēm, 2003. gadā strādāja 51% haredu sieviešu, bet 2015. gadā jau 73%. Autore atsaucas uz 2016. gadā izdotu Izraēlas Demokrātijas institūta izdotu pētījumu.

Šāds progress varētu būt izveidojies tāpēc, ka harediem pašiem nav lielu iespēju neintegrēties. Neskatoties uz ievērojamajiem pabalstiem, aptuveni 52% no harediem dzīvo zem nabadzības sliekšņa, vēsta šis pats Izraēlas Demokrātijas institūta pētījums.

Līdzīga situācija ir novērojama arī armijā. Neskatoties uz to, ka haredu rekrūšu vēl arvien ir maz, tomēr situācija nebūt nevarot tikt salīdzināta ar 90. gadiem, rakstā norāda aktīvists Josi Klārs, kurš ir palīdzējis harediem integrēties valsts armijā. Visbeidzot, uz Izraēlas politiskās skatuves ir parādījušās arī partijas, kuru programmas nesaskan ar veco haredu partiju proponēto ultraradikālo nostāju.

Ko varam secināt?

Lai kā attīstītos haredu izaicinājums nākotnē, ir skaidrs, ka šī grupa ir Izraēlā uz palikšanu un tās lomu nāksies risināt agri vai vēlu. Varam pat spekulēt par to, ka valstī varētu jau pagaidām notikt zināma cīņa par to, kādai vajadzētu būt reliģijas lomai sabiedrībā. Varam arī secināt, ka Izraēlai īstenībā ir vairākas sejas un bieži vien mēs redzam tikai tās salīdzinoši sekulāro un ekonomiski ļoti attīstīto. Tomēr ir jautājums, vai kāda no šīm sejām varētu gūt pārākumu pār otru. Visbeidzot, mēs varam secināt, ka īstenībā jau katrai reliģijai ir gan savi mērenie, gan radikālie piekritēji, un jūdaisms šajā ziņā nav izņēmums. Tāpēc nevajag uzskatīt, ka šāda lieta ir novērojama tikai islāmā.