Tuvumā kāds klepoja sēcoši, kā vecs vīrs. Melns spalvu kunkulis ar garām ausīm un iesirmu degunu izbāza galvu no saimnieces somas, skumji un tā kā vainīgi paskatījās uz mani un pēc mirkļa atkal pazuda savā patvērumā. Apmēram desmit gadus vecais Duksis ir suns ar smagu likteni, kas mūža nogalē atradis gādīgus saimniekus un tagad bauda “laimīgas vecumdienas”.

Kad pirms diviem gadiem dzīvesbiedrs Laumai – 25 gadus vecai somu un igauņu valodas filoloģei – ieminējās par suni, viņa purināja galvu “negribu”, tomēr visbeidzot piekrita ar nosacījumu – ja suns, tad no patversmes, kāds, kuram patiesi vajadzīgas rūpes un cilvēku mīlestība. Lauma Facebook piesekoja vairākām dzīvnieku patversmēm un jau pēc divām dienām pamanīja, ka “Labās mājas” meklē mājas sunītim ar bēdīgu dzīvesstāstu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

8 gadi vienā telpā

Tā nu saulainā jūlija pēcpusdienā Lauma ar Kasparu ieradās patversmē "Labās mājas", kurā vienā no telpām atradās divi suņi – viens bija mīlīgs taksītis, kas luncināja asti un nāca draudzēties, otrs – sabozies, stūrī iespiedies krievu toiterjers. Kad otro suņuku izveda ārā, Lauma cerēja, ka viņš izrādīs interesi par apkārtējo pasauli, bet nē, uzmeta kūkumu un sastinga kā mūmija. Lauma saprata, ka “šito džeku” diezin vai kāds gribēs ņemt un viņai iesāpējās sirds. Duksis šajā brīdī izvilka savas dzīves laimīgo lozi.

“Kad tu aizbrauc uz patversmi un ieraugi viņus, liekas, ka gribi izglābt visus, bet tad saproti, ka jāizvēlas viens,” saka Dukša saimniece.

Patversmē krievu toiterjera šķirnes suns nonāca pēc tam, kad policija un Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) kādā Bolderājas dzīvoklī pēc iedzīvotāju sūdzībām atklāja nelegālo suņu audzētavu, kas, kā izrādās, netraucēti bija pastāvējusi daudzus gadus. Kopā ar citiem toiterjeriem Duksis astoņus gadus vai pat ilgāk bija mitinājies nelielā telpā. Cik īsti sunītim gadu ārsti nevarēja noteikt. Skaidrs bija viens: viņš nekad nebija vests ārā – nebija redzējis ne zāli, ne sniegu, ne meža takas; nebija glaudīts un samīļots; viņam bija iedzimta sirds mazspēja un citas slimības, kas attīstījušās no neārstētās sirds vainas.

Vienīgais suns starp daudzām kucītēm bija izmantots kā kucēnu “ražošanas mašīna”.

“Tāpēc, ka viņš netika vests pie veterinārārsta, pamatslimība – sirds mazspēja, izraisīja problēmas ar elpošanas sistēmu, žultspūsli, urīnpūsli. Sunītim bija bail no cilvēkiem, viņš nesaprata, ko nozīmē glaudīšana. Līdzko viņš pamanīja kādu straujāku kustību, tā sarāvās. Visticamāk, tāpēc, ka tika sists. Ieraugot barību, suns sāka trakot. Ar patversmes darbiniekiem secinājām: tas tāpēc, ka barību suņiem iebēra reizi nedēļā – kurš bija sparīgāks, tas paēda, bet lēnīgākie palika tukšiem vēderiem. Vārdu sakot, viņš bija mežonīgs zvēriņš,” stāsta Lauma.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Nelegālajā suņu audzētavā Duksi sauca par Šaņiku un viņš bija vienīgais suns starp daudzām kucītēm. Tā laikam jau bija viņa bēdu stāsta “zelta maliņa”.

Par “saražotajiem” kucēniem tirgotāji, kas daudzus gadus netraucēti turpināja noziedzīgās darbības, prasīja par 300 līdz 500 eiro par katru, sakot, ka kucēni ir tīršķirnes un veseli, lai gan tie bija meli.

Iespējams, ka daļai kucēnu ir iedzimta sirds mazspēja, tāpat kā viņu tēvam Duksim, jo šo kaiti suņi var pārmantot.

Duksis izķepurojas

Tagad Duksis ir laimes luteklis, jo divu gadu laikā viņš ir piedzīvojis tik daudz prieka brīžu, kā nekad savā mūžā. Viņš ir sapratis, ka cilvēks var būt labs pret viņu, un, ka pasaule nesastāv tikai no šaura dzīvokļa, bet nozīmē, ko vairāk. Tomēr seniors ir “rūpju suns”. Viņam bieži aizsprostojas elpvads, un, lai to atbrīvotu, ir neganti jāklepo.

Duksis klepo, kad pamostas, klepo, kad par daudz sapriecājas, klepo somā saimniecei uz pleca un dzejas priekšlasījumu pasākumā, uz kuru paņemts līdzi.

Kaspars un Lauma visu laiku rūpīgi seko viņa veselības stāvoklim, kas var pasliktināties jebkurā brīdī. Cik senioram atlicis, ārsti neprognozē, vien nosaka: “Vēl padzīvos.”

“Jā, tas ir dārgi, jo veterinārmedicīna nav lēta. Nesen viņš saslima ar pankreatītu un mums jau šķita, ka viss – beigas, bet izķepurojās,” stāsta Lauma.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Bezgalīga pieķeršanās

Pirms Duksis nonāca pie Laumas, viņu adoptēja kāda vecāka kundze, kura nesen bija zaudējusi savu suni. Viņa jaunpienācēju nosauca par Dadzīti. Tomēr jaunajās mājās Dadzītis nodzīvoja vien aptuveni nedēļu, jo kundzei rūpes par neveselo sunīti bija par daudz liels izaicinājums un no pensijas viņa nevarēja apmaksāt slimā dzīvnieka ārstēšanu.

Klēpja sunim dzīves laikā bijuši trīs vārdi - Šaņiks, Dadzītis un visbeidzot Duksis.

“Sākumā domājām atstāt vārdu "Dadzītis", taču tas neiegājās un ar laiku sapratām, ka viņa īstais vārds ir "Duksis". Viņš ir tāds Duksis - gados un ar saviem stiķiem, bet kurpes negrauž, dzīvokli nedemolē, daudz guļ.”

Toties Duksis ir labs aktieris un spēj izspiest asaras. Kad brūnās actiņas piepildās ar dzirdām lāsītēm, Duksis tiek pie visa, ko vēlas. 

Brīvdienu rītos Duksim patīk modināt saimniekus, uzstājīgi bakstot ar degunu. Ja gaidītā rezultāta nav, Duksis liek lietā ķepu. Līdzko kāds pieceļas, suns uzstājīgi vedina uz virtuvi un rej. Brokastīs Duksim ir speciālā barība sunīšiem ar kuņģa problēmām. Tomēr vislabāk viņam garšo konservi, ko Duksis, ja vien varētu, ēstu mūžīgi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Viņš mums ir ļoti pieķēries - var teikt, ka viņam izveidojusies emocionālā atkarība. Līdzko neesam līdzās, smilkst un pārdzīvo.” Reiz Lauma ar Kasparu uz vairākām stundām Duksi atstāja klīnikā, kur viņam pie pilnas narkozes tika tīrīti zobi.

Kad Duksis pamodās no narkozes un saprata, ka saimnieku nav tuvumā, viņš tik ļoti pārdzīvoja, ka iekaisa urīnpūslis un suns sāka čurāt asinis.

“Jautājām ārstam, no kā - varbūt pie vainas narkoze? Mums paskaidroja: dažiem dzīvniekiem ir raksturīgi, ka no stresa izveidojas iekaisums.”

Duksis un jūra

Mazais “vecītis” Laumas un viņas drauga dzīvē ieviesis pamatīgas korekcijas. Patiesību sakot, viņš ir tas, kas nosaka jauno cilvēku dienaskārtību. Bieži vien Dukša diena paiet kūļājoties somā uz saimnieces muguras, vai gulšņājot saimnieka birojā. Uz kafejnīcām un lielveikaliem Duksis dodas bieži. “Es vienmēr pajautāju, vai nebūs pretenziju, ka līdzi ir suns. Visi ir ļoti pretimnākoši - Duksim vēl ne reizi nav atteikts.” Un kāpēc gan, ja Duksis faktiski ir nemanāms - šņākuļo somā Laumai uz pleca, brīžam saspicējot spalvainās ausis. Cilvēki parasti Duksi vispirms sadzird un tikai tad pamana.

Laumai atmiņā spilgti palikusi diena, kad Duksis pirmo reizi nokļuva pie jūras. Suns izbrīnīti skatījās uz priedēm un čiekuriem, kā apdullis skraidīja pa smiltīm un spēlējās ar kociņiem. Lai gan Duksim nepatīk ūdens, nelielās krastā izveidojušās seklās lagūnas, viņu vilināja.

Suns lēkāja un traucās šurp-turp nespēdams neticēt, ka zemes virsū ir tāda paradīze.

“Varēja redzēt, ka viņam nav bijusi iespēja rakt bedrītes, bet instinkti ir saglabājušies. Duksis kašņāja smiltis, mētājot uz visām pusēm, rakās dziļumā, tad pacēla smilšaino degunu, lepni palūkojās uz mums un turpināja,” stāsta Lauma un sāk smieties, atceroties, kā reiz Duksis mācījās gaudot.

Par spīti visam Duksis pret saviem sugasbrāļiem nav pārāk draudzīgs suņuks - kaimiņu haskijam reiz ieķērās kažokā un pats aizrijās ar spalvām.

Miniatūrais, brašais Duksis cenšas “pārmīt kādu stingrāku vārdu” ar visiem suņiem, arī trīsreiz lielākiem par pašu - iespējams tāpēc, ka daudzus gadus barā bija vienīgais suns starp kucēm.

“Cenšamies viņu socializēt. Nosacīti mums ir daži suņu draugi, kuriem viņš neuzklūp,” saka Lauma.

Rūpējoties par Duksi Lauma ir iemācījusies rūpīgi plānot ikdienu, jo nezina, kurā brīdī pasliktināsies suņuka veselība. Arī ceļošanas ieradumi ir pakārtoti Duksim - klīnikai vienmēr jāatrodas sasniedzamā attālumā.

Pasaules apceļošanu jaunā ģimene atlikusi uz tālāku nākotni.

VĒLOS PALĪDZĒT