Līdz ar valsts finansēto programmu "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" iespēja radīt jaunus mākslas darbus radās ne tikai kino industrijas darboņiem - pieredzējušiem profesionāļiem, arī pavisam jauniem censoņiem, bet plašās kino durvis pavēra iespējas strādāt un nopelnīt arī citu radošo jomu pārstāvjiem. Reti kura filma mūsdienās spēj iztikt bez tā dēvētā skaņu celiņa jeb saundtreka, tāpēc šoreiz ne tik daudz par kino, bet tieši par mūziku, kas tapusi un skan vairākos simtgades kino projektos. Un ne tikai. 

Tāpat kā kino, arī skaņu celiņu izveidē Latvijas kinematogrāfam ir senas tradīcijas. Kā atskaites punktu jauno laiku vēsturē noteikti var minēt Imanta Kalniņa, Pētera Vaska, Paula Dambja, Raimonda Paula mūziku Latvijas padomju filmām. Daudzas no melodijām, kas radītas filmu vajadzībām, sen folklorizējušās un dzīvo savu dzīvi ārpus ekrāna. Paula pamattēma lentei "Ilgais ceļš kāpās", lai arī muzikāli aizgūta no argentīniešu džeza mūziķa Gato Barbieri (Gato Barbieri) kompozīcijas "Europa" (1976), īpaši jau saksofona intonācija un arī kopējais aranžējums un noskaņa, jau kļuvusi par korporatīvo pasākumu vai kāzu klasiku. 

Arī vienai no simtgades filmām "Homo Novus", kuras darbība risinās starpkaru Latvijā, muzikālo pavadījumu radījis pats Maestro. Var saprast filmas veidotāju un producentu ieceri pieaicināt Paulu un jaunās paaudzes džeza mūziķus - Dāvi Jurku, Ritvaru Garozu u.c., lai ilustrētu trīsdesmito gadu mākslinieku bohēmu. Džeza mūzika tik tiešām pirmās brīvvalsts laikā sita augstu vilni - uz Latviju brauca uzstāties slaveni Eiropas džeza orķestri, regulāri koncerti notika dažādās izpriecu un izklaides vietās - bāros, restorānos, deju zālēs, kinoteātros, cirkā. Tieši Rīgas cirkā 1930. gadā uzstājās viens no Vācijas un Eiropas džeza pionieriem - Eriks Borhards (Eric Borchard) ar savu kapelu, ietekmējot arī vietējos džeza mūziķus, piemēram, vienu no vadošajiem pianistiem Džeku Mihaļicki. No tā laika saglabājušies daudzi ieraksti, kas veikti studijā "Bellacord", kurus noteikti varēja izmantot kā atskaites punktu "Homo Novus" mūzikas radīšanai. Piemēram, Mihaļicki iespējams atpazīt pēc raksturīgā tā dēvētā "stride" spēles stila ar svingojošu ritmu, labu tehniku un atturīgu, ļoti inteliģentu frāzējumu.

Ja arī vietām filmā ir saklausāma gana autentiska tā laika džeza mūzika ("Deģa kundzes balles svings"), kopumā lentes skaņu celiņš, īpaši paša Paula kompozīcijas, tomēr organiski neieguļas filmā atveidotajā laikmetā.

Klavieres, arī citi instrumenti ierakstā skan pārāk mūsdienīgi, kas, iespējams, ir apzināts lēmums, taču, ja doma bija radīt autentisku trīsdesmito gadu mūziku, tad tas tomēr nav līdz galam izdevies. 

Foto: Raimonds Pauls ieskaņo filmas "Homo Novus" mūziku.

Noklausies.

Visnotaļ stilizēts ir arī Riharda Zaļupes radītais skaņu celiņš filmai "Nameja gredzens", kurā vēsturiskas patiesības mijas ar fantāzijas kino elementiem. Tieši tāda ir arī mūzika - tajā sakausēti tautas mūzikas elementi ar mūsdienu sintezatoru skaņu un tembru iespējām - timpāni, austrumnieciski instrumenti ar iespējamām atsaucēm uz Austrālijas grupu "Dead Can Dance", kuras mūzikā arī jūtamas gotikas, neoklasicisma iezīmes. Jā, varbūt kopējais skanējums ir pārlieku sintētisks, taču arī pati filma ir daļēji fiktīva, smeļoties iedvesmu tādos Rietumu kino produktos kā "Troņu spēle", "Vikingi" un "Gredzenu pavēlnieks", nepretendējot uz vēsturisku faktu precizitāti.

Cits stāsts ir brāļu Ābeļu populārzinātniskā dokumentālā filma ar drāmas elementiem "Baltu ciltis", kurā skan postfolkloras grupas "Auļi" līdera Kaspara Bārbala mūzika - dūdas, kokles, ģīgas, svilpaunieki, lai arī mūsdienu interpretācijā, arīdzan ņemot talkā mūsdienu tehnoloģiju iespējas, rezultātā gana autentiski un filmas kopējam noskaņojumam ļoti atbilstoši. 

Ne visām simtgades filmām ir izdevies radīt prātā paliekošu mūziku, varbūt tāds nav bijis arī komponistu mērķis, jo atsevišķu dziesmu izcelšana vairāk raksturīga seriāla formātam. Tomēr divas dziesmas - Jura Kaukuļa filmas "Saule brauca debesīs" tituldziesma un īpaši Edgara Šubrovska radītā "Maskačkas himna" no animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", ko lieliski Vladimira Visocka manierē iedziedājis aktieris Andris Keišs, varētu ar laiku iesakņoties mūsdienu folklorā. Iespējams, starptautiski panākumi gaida filmas krievu valodas versiju, kurā "Maskačkas himnu" iedziedājis Krievijā šobrīd populārais Intars Busulis.

Video. Maskačkas himna.

Rozes Stiebras 

"Saule brauca debesīs" gan kopumā jādēvē par animācijas mūziklu - Kaukuļa un "Jauno Jāņu orķestra" klātbūtne uz ekrāna ir ļoti izteikta un jūtama, dziesma nomaina dziesmu, apdziedot notikumus un neļaujot īsti ievilkt elpu.

Varbūt, ja filmā vairāk tiktu iestrādāti instrumentāli muzikāli fragmenti, lielāks akcents likts uz varoņu dialogiem, rezultāts būtu dramaturģiski izteiksmīgāks. Savukārt Edmunda Jansona filmā "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" skaņu celiņš ieausts smalkāk un niansētāk - poļu komponista Kšištofa Aleksandra Jančaka klusinātās instrumentālās kompozīcijas ar franču akordeonu un neuzbāzīgu ģitāru precīzi papildina stāstu, to nepārtraucot vai nenomācot, tiesa, filmas otrajā daļā, kurā notikumi uzņem apgriezienus, skaņu celiņš brīžiem arīdzan kļūst par daudz intensīvs.

Arī komponists Zigmars Liepiņš filmu mūzikas žanrā ir pieredzējis un viņa radītā skaņu pasaule Latvijas Televīzijas spiegu seriālam "Sarkanais mežs" ieturēta labākajās žanra tradīcijās - trauksmains, ass sintezatoru skanējums, strauja noskaņas maiņa.

Atmiņā paliekošs ir seriāla beigu titru skaņdarbs "Nav laika gaidīt", ko skarbā krievu estrādes dziedoņa Grigorija Ļepsa manierē iedziedājis Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis. Šāds dziedājums var patikt un var arī nepatikt, taču nevar noliegt, ka tas ir spilgts dekors kopējā seriāla buķetē. 

Īpaša pievienotā vērtība ir tādai filmu mūzikai, kura spēj dzīvot arī ārpus kino. Noteikti tāda ir Pētera Vaska komponētā mūzika, kas izmantota vairākās Dzintras Gekas filmās. Tomēr jaunākajā Gekas veikumā - lentē par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu - izmantota mākslinieka dēla Gustava Fridrihsona mūzika, tādējādi radot ne tikai to dziļumu, ko sniedz klasiskās mūzikas izteiksmes līdzekļi, bet arī emocionālu sasaisti. 

Smalks komponista darbs ir filmās "1906" un lietuviešu režisores Giedres Beinoriūtes spēlfilmā "Elpa marmorā", kurai oriģinālmūziku radījis Vestards Šimkus. Režisora Gata Šmita simtgades filmā "1906", kuras notikumi risinās 1905. gada revolūcijas laikā, vieglu trauksmainu, bet pavisam neuzkrītošu skaņu celiņu radījis Rihards Zaļupe, savukārt Šimkus, ieklausoties režisores vēlmēs, traģiskajiem notikumiem, kas risinās uz ekrāna, pretī licis dzidru dziedātājas Indres Dirgelaites balsi un gaišu, niansētu klaviermūziku, kas atgādina labākos Filipa Glāsa (Philip Glass) filmu skaņu celiņus. Tikai dobjās, zemās čella skaņas ik pa brīdim tā asāk ieskrāpē, atgriež skatītāju realitātē. Šimkus mūzika kopumā lentē kļuvusi par vides sastāvdaļu un atslogo psiholoģiski sarežģīto stāstu.

Veiksmīgs skaņu celiņš ir arī Dāvja Sīmaņa holokausta filmai "Tēvs nakts" par ebreju glābēju Žani Lipki. Izbijušā blūza apvienības "Driving South" ģitārista Edgara Rubeņa drouna (drone) eksperimenti nemēģina neko atslogot, tieši pretēji - ar skaņas dizainu, kas balansē starp klusumu un dūkoņu, tikai paspilgtina intensīvo sižetu, kas koncentrēti iestrādāts uz ekrāna, turot skatītāju nemitīgā iekšējā sasprindzinājumā. 

Nobeigumā jāsecina, ka pārāk blīva mūzikas klātbūtne kino var kļūt arī par klupšanas akmeni, novēršot uzmanību no galvenā - no stāsta. Ne velti mūzikas kritiķi uzsver -

par meistarību liecina nevis tas, ka tiek iespēlēts pēc iespējas vairāk nošu katrā brīvā pauzē, bet spēja īstajā brīdī paklusēt, nespraukties pa vidu.

Pavisam sēdēt klusumā var būt arī būtu neomulīgi, taču pārlieku liela mūzikas tekstūras izcelšana kinematogrāfā ne vienmēr var nākt filmai par labu. Ne velti jau Platons rakstīja, ka visās lietās un vietās ir jārod zelta vidusceļš - atsevišķiem komponistiem, bieži vien ar rūpīgu režisora iesaisti, tas izdevies, bet citiem varbūt pietrūcis objektīva mūzikas cenzora, redaktora no malas, kas atmestu kādu lieku muzikālu frāzi un tēmu. Jācer, ka kāds no šiem simtgades filmu skaņu celiņiem Eiropas kinoteātros pievērsīs arī ārvalstu kino profesionāļu uzmanību. Kas zina, varbūt kādreiz mums būs pašiem savs Filips Glāss, Johans Johansons (Jóhann Jóhannsson) vai Trents Reznors (Trent Reznor).   

Raksts tapis sadarbībā ar interneta kino tribīni "Kino Raksti".