Ar fotogrāfu, tekstilmākslinieku un grafiķi Ati Ieviņu (1946) tiekamies viņa nelielajā, bet mājīgajā miteklī Siguldā, kur no lielpilsētas trokšņa, dinamiskā preses fotogrāfa darba uz mierīgāku, radošāku brīvmākslinieka dzīvi viņš pārcēlies pirms pieciem gadiem. Cienādams mūs ar kafiju un gardu, tikko vietējā beķerejā ceptu sāļo kliņģeri, enerģiskais 73 gadus vecais vīrs šortos un grupas "Eels" krekliņā, ļauj mums ielūkoties viņa savdabīgajā, eksperimentālajā vizuālo darbu pasaulē, kur sakausēta analogā un digitālā fotogrāfija, sietspiede, kodinājumi, glezniecība un dažādas interesantas "bildi bojājošas" tehnoloģijas - vecs padomju gludeklis, rūpnieciskais fēns u. tml. Jau pavisam drīz, 16. maijā viņa jaunākie darbi būs aplūkojami kopizstādē ar gleznotāju Juri Zvirbuli galerijā "Birkenfelds" (Kaļķu ielā 28, Hotel Roma, 4. stāvs).

Ieviņš ir netipisks padomju laika fotogrāfs, viņu allaž piesaistījušas dažādas eksperimentālas glezniecības un foto tehnikas, un pašas pirmās, izmantojot milzīgos fotopapīra blāķus, notika jau dienējot padomju armijā (1966-1968) Rīgā sakarnieku pulkā, kur jaunais fotogrāfs pildīja mākslinieka, pastnieka un fotogrāfa pienākumus. Vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā viņš nokļuva Tekstilmākslas nodaļā - no komunisma ideoloģijas brīvākajā fakultātē pie profesora Rūdolfa Heimrāta (1926–1992), kura vadītajās kompozīcijas nodarbībās turpināja eksperimentēt ar fotogrāfijas un dažādām glezniecības iespējām. Paralēli mācībām, kopā ar mākslinieku un meistaru tehnologu Aldoni Kluci rada fotosietspiedes kā stājgrafikas darbus. Atsevišķa nodaļa būtu jāvelta viņa sadarbībai ar "hipiju karali" Andri Grinbergu, viņš dokumentējis Grinberga 1971. gada nelegālo performanci "Kāzas", kuras foto negatīvus "par adekvāti lielu summu", kā saka Ieviņš, nesen pirms lielā skandāla iegādājās "AB banka". Jāpiemin arī draudzība un sadarbība ar Mežaparka komūnas biedru Miervaldi Poli ("Bronzas cilvēks", "Boksa mačs sievietēm tautiskos cimdos", 1986).

Tikai pēdējos gados Ieviņa eksperimenti novērtēti valstiskā līmenī, un viņa darbus iegādājies Valsts Mākslas muzejs.

Pirms tam lielu daļu no 70. un 80. gadu fotosietspiedēm Nortona Dodža kolekcijai Zimmerli Mākslas muzejam Ņūbransvikā, ASV bija iegādājies latviešu izcelsmes amerikāņu mākslas zinātnieks Marks Alens Švēde. Tagad, novērtējot unikalitāti, viņa tā laika darbus iepērk topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. "Es jau smejos - ja tagad tiek novērtēts līdz šim paveiktais, tad tam, ko es taisu tagad, mākslas zinātnieki varēs pievērsties pēc četrdesmit gadiem," nosmej Ieviņš. 

Aplūkojot meistara darbnīcu, kas vienlaikus ir arī viņa dzīves vieta, var just, ka mākslinieks rūpīgi seko līdzi jaunumiem mākslas dzīvē - pie sienām piestiprināti dažādu laika posmu darbi, gan viņa, gan viņa laikabiedru (Juris Zvirbulis, Miervaldis Polis u.c.), plaukti lūzt no grāmatām ("Neputns" izdevumi, Endija Vorhola grāmatas), daudzās ielīmētas lapiņas, kur pieminēts pats Ieviņš. "Esmu pedants", viņš nosaka. Tik tiešām, Ieviņš šo daudzo gadu laikā ir spējis saglabāt lielāko daļu no foto negatīviem, dažādu izstāžu bukletiem, kur dokumentēti viņa darbi un ir gatavs visu savu radošo mantojumu apkopot vienā grāmatā. Viņš gan atklāj, ka nevienu izdevēju vēl nav uzrunājis, bet priekšdarbus grāmatas sapņa īstenošanai jau sistemātiski veicis pāris gadus. 

Foto: Vecmeistara darbnīcā. Atis Ieviņš.

Ilustrējot bagātīgo foto arhīvu, viņš demonstrē divas 1975. gadā tapušas fotosietspiedes Ulda Stabulnieka mazās vinila plates "Neskaramam nepieskaros" vākam. Ieviņš radījis vairāku skaņuplašu vākus - Gunāra Rozenberga "Laurai", Jāņa Petera 1976. gada ierakstam "Jānis Peters" u.c. 

"Toreiz Stabulnieka platei taisīju lielāka formāta sietspiedes variantus saskaņošanai, nezinot vēl kāds būs plates šrifts. Izmantoju tā laika eļļas krāsas, tā laika papīru. Pašam vajadzēja ietonēt, iekrāsot," demonstrē mākslinieks. 

"Viss sākās ar to, ka komponists Imants Zemzaris bija ievērojis manu foto sietspiedes izstādi "Dieva ausī" (1970. gadu kafejnīca Planetārijā, tagad - Pareizticīgo katedrālē, - aut. piez.), un saveda mani kopā ar Stabulnieku," plates tapšanas stāstu atminas Ieviņš. "Uldim teicu, ka vēlos dzirdēt mūziku, nevaru taisīt vāku uz dullo. Radiofonā man uzlika austiņas, skaņa bija ļoti niansēta, katrā ziņā to jutu, ikdienā klausoties mūziku uz kaut kādiem leišu magnetofoniem. Klausoties skatījos uz zaļajiem indikatoriem uz aparatūras, acis bija raibas, emocionāli visu divas, trīs reizes noklausoties, arī radās ideja."  

Viņš stāsta, ka izstrādātos vāka variantus viņš iesniedza firmas "Melodija" skaņu ierakstu studijas mākslinieciskajam vadītājam Aleksandram Grīvam, visi tie pie viņa arī palikuši, taču sev Ieviņš arī tomēr atstāja dažas vāka versijas, kas saglabājušās līdz pat šai dienai. 

Fotogrāfs Atis Ieviņš demonstrē divas 1975. gadā tapušas fotosietspiedes Ulda Stabulnieka mazās vinila plates "Neskaramam nepieskaros" vākam

FOTO: Jānis Žilde/TVNET

Savos 73 gados, Ieviņš ir lieliskā fiziskā formā - pa Siguldu pārvietojas ar velosipēdu, ir nemitīgā kustībā, katrā ziņā viņš noteikti izskatās jaunāks par saviem gadiem. Lai arī fotogrāfs sūdzas, ka savulaik "krievu dzelžu" - smagās foto somas staipīšana uz viena pleca ir atstājusi iespaidu uz viņa muguru un spēju veikt straujas kustības, tas nemazina viņa dzīvesprieku un vēlmi radoši strādāt. "Katrai lietai ir savs derīguma termiņš. Pusmūžs jau nodzīvots, man patīk par sevi reizēm pazviegt," nosmej Ieviņš, atklājot, ka, ikdienā staipot smago somu, statīvus, iedzīvojies spondilozē un arī ar vienu ausi vairs lāga nedzird.

Mākslinieks jau kopš bērnības ir bijis sportisks, nodarbojies ar skriešanu un vēlāk astoņdesmitajos gados Kalngales jūrmalā pat ar karatē. Sākot ar 1978. gadu no Mežaparka katru dienu uz darbu devies ar velosipēdu, taču ne vienmēr sportisks dzīvesveids bijis aktuāls.

"Aktuāli ir bijusi riktīga drope, aktuāli ir bijis riktīgi pīpēt, "Dieva ausī" sēdēt un pļurkstēt un tad vēl turpat pagrabā turpināt debates,"

viņš atminas bohēmas laiku padomju gados. "Tomēr visā jāsaglabā līdzsvars."

Fotogrāfs un grafiķis Atis Ieviņš 1983. gadā sporto Kalngalē

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr pārāk daudz kavēties atmiņās Ieviņš nevēlas. Toreiz amatieru fotokluba biedri viņa vorholiskos popārta eksperimentus īsti nesaprata. 

"Ieviņ, tev taču ir tik foršas bildes, bet kad tu beigsi reiz viņas bojāt?"

viņam jautājis fotomākslinieks, ilggadējs fotokluba "Rīga" mākslinieciskais vadītājs Aivars Āķis. 

"Informācija par foto aktualitātēm tagad ienāk pa visiem caurumiem. Ko tagad tik nevar uztaisīt! Es ar interesi arī visu apskatu. Taču arī padomju laikos bija pieejami profesionāli foto žurnāli, taču es parasti interesantāko atradu antikvariātos, pirku Tallinas veikaliņos žurnālus "National Geographic"," savu netradicionālo interesi par fotomākslu skaidro Ieviņš, piebilstot, ka bez Aldoņa Kluča tehniskajām zināšanām, viņa kodināšanas un citi eksperimenti nebūtu bijuši tik veiksmīgi.

"Bet šie ir mani šedevri," viņš rāda uz sienu, kas aplīmēta ar bērnu un mazbērnu fotogrāfijām. "Tas ir mans galvenais pienesums Latvijas nācijai. Pārējais, ko es taisu - ir tā labāk vai sliktāk, taču šie ir īstie šedevri. Man ir pieci bērni, deviņi mazbērni un viena mazmazmeitiņa."

Vecmeistara darbnīcā: fotogrāfs un grafiķis Atis Ieviņš

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Arī šodien Ieviņš turpina nodarboties ar fotogrāfiju bojāšanu, turklāt viņam nav jāmeklē jaunas modeles, jo septiņdesmitajos un astoņdesmitajos uzkrāts tā laika skaistāko sieviešu modeļu negatīvu un fotogrāfiju arhīvs.

"Man ir zelta fonds ar tā laika "Rīgas Modes" modelēm. Kāpēc, lai es meklēju jaunas, ja man ir milzīgs uzkrājums ar negatīviem, lieliskām fotogrāfijām?" viņš jautā un demonstrē salīdzinoši nesen tapušus darbus, kuros iestrādātas ar šķērēm sagraizītas melnbaltas kailu sieviešu modeļu fotogrāfijas.

"Pirms pāris gadiem vēl dzīvoju Rīgā piepelējušā pagrabā, izšķīries no otrās sievas, un man bija emocionāla nepieciešamība kaut ko darīt, tā sāku graizīt, līmēt, berzt modelēm dupšus. Mans fotošops ir šķēres"

Jauni eksperimenti ar to nav beigušies. Reiz viņš nolicis uz palodzes banānu un vērojis tā sapūšanas procesu, protams, iemūžinot fotogrāfijās. "Sākās tas idiotisms ar banāna sēriju - nopirku zaļu, turēju uz palodzes un ik pa trim dienām bildēju tā vīšanas, pūšanas evolūciju. Beigās banāns palika sauss, paņēmu un iestrādāju darbā, nosaucot to par "Faraona banānu". Vēlāk tapa arī faraona keda," viņš demonstrē.

Atis Ieviņš "Faraona banāns"

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

"Tagad esmu pārgājis uz citu bojāšanas tehnoloģiju - ar lodlampu," viņš saka. "Ja kādreiz man bij foto sietspiede, tad tagad man ir foto sietspīde. Spīdums darbā ir nepieciešama mākslinieciskās kvalitātes sastāvdaļa. Tādējādi bilde iegūst plašāku dimensiju - ja to eksponē, piemēram, izstādē Tukumā vai plašajā Mākslas muzejā - bilde izskatīsies citādāk."

Darba radīšanā Ieviņš izmanto arī gludekli un fēnu, un labprāt mums nodemonstrē kā tas tiek darīts (skat. video).

Video: Top darbs.

Gaidāmajā izstādē galerijā "Birkenfelds" iecerēts eksponēt darbus, kas sākotnēji radīti Vecrīgas arhitektu kafejnīcas interjeram, bet nesen izcelti no aizmirstības un transformēti jaunos darbos. Atis stāsta, ka astoņdesmito gadu sākumā, vēl Alfrēda Rubika laikā, kombināts "Māksla" pasūtīja viņam izstrādāt kafejnīcas interjera noformējumu sietspiedē. Sākotnēji iecerēta viena monotona flīze gar visām sienām, taču tehniski tas neesot bijis iespējams, un Ieviņš sadalījis šos iecerētos sienas dekorus aptuveni trīsdesmit piecos eksemplāros. "Skolas grāmatās, bibliotēkās savācu visu par Rīgas gravīru tēmu un pārfotografēju to, kas varētu noderēt," viņš stāsta. "Tika radīti meti, kurus vajadzēja apstiprināt kombināta padomē. Koncepcija tāda kā buduāra tapetei."

Vēlāk jau deviņdesmitajos gados kafejnīca beidza pastāvēt, taču pirms to slēgt un rekonstruēt, Rīgas galvenais mākslinieks Leonards Laganovskis esot piezvanījis Ieviņam un ieteicis interjera darbus paņemt pie sevis, "citādi tie nonāktu konteinerā". 

"Tā šie daudzi mākslas darbi, kas tapuši uz mēbeļu kartona, kādu laiku stāvēja pie manis dzīvoklī, līdz izdomāju tiem dot jaunu dzīvību," par izstādē eksponējamajiem darbiem stāsta mākslinieks. "Mākslas darbi iet un nāk, bet interesants ir tieši pats process. Un proces turpinās."

---

Uzziņai:

Dzimis 1946. gada 6. janvārī Talsu rajona Ārlavas pagasta "Saslauku" mājās. 1950. gadā ģimene pārceļas uz Mālpili.

1953. gadā uzsāk mācības Mālpils septiņgadīgajā pamatskolā. 

1960.-1965. mācības Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā dekoratoru nodaļā.

1966. pirmais fotoaparāts "Zenit E". 

1966.-1968. dienests PSRS armijā. 

1969.-1974. – mācības Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā.

1972. gadā sāk strādāt par fotoreportieri žurnālā "Pionieris".

1972.-1973. fotogrāfijās fiksē A. Grinverga grupas performances "Jēzus Kristus kāzas" un "Zaļās kāzas".

1973.-1977. fotosietspiedes izstādes kopā ar Aldoni Kluci Rīgā, Tukumā, Talsos u.c., kā arī izstādes kopā ar Aldoni Kluci un Georgu Barkānu Rīgā, Madonā u.c.

1980.-1985. piedalās stājgrafikas un plakātu kopskatēs Rīgā, Tallinā, Tartu, Minskā, Lozannā u.c. 

1980. gadu sakums - sāk nodarboties ar karatē.

1986. gadā fiksē Miervalža Poļa preformanci “Bronzas cilvēks”.

2000.-2007. - fotogrāfs laikrakstā "NRA".

2006. gadā personālizstāde LNMM.

2017. gadā izstāde "Divdabis" LNMM.

2019. gada 16. maijā kopīga izstāde galerijā "Birkenfelds" ar gleznotāju Juri Zvirbuli.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Divi mākslinieki. Seni draugi. Gandrīz vienaudži. Vēl nekad nav rīkojuši izstādes kopā un... tagad tas notiks. Viņiem nekas vairs nav jāpierāda. Viss būs pa īstam, ar krāsām, uguni un fotogrāfiju. Tiekamies izstādē 16.05.2019 #galerijabirkenfelds #birkenfeldsgalerija #hotelroma_lv #ottovīni

A post shared by Galerija Birkenfelds (@galerija_birkenfelds) on