Pieci interesanti fakti par pianistu Vestardu Šimku

"Es neprotu dziedāt, bet dušas klausule gan pagaidām nav sūdzējusies"
Sejas.lv
CopyDraugiem X Whatsapp
Foto: LETA

Vai esi domājis, par ko sapņo un prāto Latvijā pazīstami cilvēki? Šī ir iespēja slavenības iepazīt, izlasot piecus interesantus viņu pašu iesūtītus stāstus par sevi.

"Es neprotu dziedāt. Tā nu ir sanācis, ka, par spīti savai absolūtajai dzirdei, es pats nekad tā īsti nedzirdu, vai dziedu tīri vai netīri. Tomēr es mēdzu dziedāt dušā. Visbiežāk – dažādās Tuvo Austrumu un Centrālāzijas tautu valodās, dungojot savu iemīļoto folkmūzikas dziedātāju Alima Kvasimova (Alim Qasimov), Dafera Jusefa (Dhafer Youssef) un Rahata Nusrata Fateha Alī Hāna (Rahat Nusrat Fateh Ali Khan) dziesmas. Lai arī esmu iepazinies ar šo dziesmu tekstu saturu angļu valodā, tomēr šīs valodas diez ko neprotu, un, visticamāk, viņu tautiešu uztverē es izklausītos apmēram tāpat, kā reiz deviņdesmitajos gados Roberts Gobziņš dziedāja angliski. Bet dušas klausule gan pagaidām nav sūdzējusies."

"Savos koncertos es vienmēr mēdzu klavieru taustiņus ik pa laikam noslaucīt ar kādu no saviem īpašajiem kabatas lakatiņiem. Par spīti baumām, tam patiesībā nav nekāda sakara nedz ar ārišķīgu teatralitāti, nedz stilu, nedz māņticību. Tam ir pavisam praktisks iemesls. Lielākajai daļai klausītāju nav ne jausmas, cik karsti ir uz skatuves prožektoru gaismā. Šajā karstumā man parasti ļoti svīst rokas. Sviedri, nonākot uz taustiņiem, padara tos gaužām slidenus. Šos sviedrus ik pa laikam nenotīrot no klaviatūras ar lakatiņu, man kļūtu diezgan grūti trāpīt pa pareizajiem taustiņiem, un tas nu gan nesagādātu baudījumu nedz klausītājiem, nedz man pašam."

"Viens no manis paša komponētajiem klavieru skaņdarbiem, kurus visbiežāk spēlēju savos koncertos, ir miniatūra ar nosaukumu "Melnais čarlstons", kuru 2012. gadā pasūtināja pasaulē lielākā mūzikas nošu izdevniecība "Schott" un iekļāva izlasē "Mūslaiku dejas" līdzās septiņdesmit divu citu mūsdienu komponistu darbiem (starp citu - viņu vidū bija arī vēl viens latvietis: Pēteris Vasks). Taču šis skaņdarbs patiesībā radās gadu agrāk, kā fragments no manas speciāli jaunradītās oriģinālmūzikas gruzīnu kinorežisora Kotes Mikaberidzes mēmajai 1929. gada filmai “Mana vecmāmiņa”. Man to kā tapierim bija paredzēts izpildīt šīs filmas seansā kinofestivāla "Arsenāls" atklāšanas koncertā, taču togad festivāls finansējuma trūkuma dēļ tika likvidēts, bet tā organizatori atcerējās mani informēt par šo faktu vien pāris nedēļas pirms paredzētā pirmatskaņojuma, kad es jau visu biju sakomponējis."

"Katru dienu, dodoties pastaigā pa mežiem un pļavām, kas atrodas manas mājas tuvumā, es mēdzu uz brīdi apstāties un paskatīties visapkārt, kā arī mēģināt savās domās uzmanīgi un tēlaini aprakstīt to, ko redzu. Daru to kaut īsu brīdi, bet katru dienu. Ikviens, kas pamēģinās šo vingrinājumu, tā efektu apjautīs jau pavisam drīz. Varu vien piebilst, ka tas man sniedz vārdos neaprakstāmu klātesamības sajūtu pašām savā dzīvē." 

"Lai arī klavierspēli sāku apgūt jau no piecu gadu vecuma, klasiskā mūzika mani absolūti neinteresēja apmēram pirmos trīs gadus. Tajā laikā manu uzmanību saistīja pavisam cits mūzikas žanrs – es kaismīgi fanoju par grupām „Jumprava” un „Līvi”. Caurām dienām nemitējos ģimenes locekļiem stāstīt, ka tad, kad izaugšu liels, arī es būšu „līvs”, savukārt ikviena „Jumpravas” solista Aigara Grāvera parādīšanās TV ekrānā manī izraisīja kaut ko līdzīgu reliģiskai ekstāzei. Klasiskajai mūzikai manā uzmanības lokā izdevās ielauzties vien tad, kad astoņu gadu vecumā izdzirdēju Ferenca Lista „Nāves deju”. Un nav jau nekāds brīnums, jo tas nepārprotami ir rokmūzikai vislīdzīgākais klasiskās mūzikas skaņdarbs."

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu