Populisti 2.0 pret vecā kaluma politiķiem: kāpēc vieni uzvar, bet otri zaudē

Volodimirs Zelenskis

FOTO: Reuters/ScanPix

Nopietnais, pat drūmais "nācijas tēvs" Petro Porošenko vai slavenais komiķis Volodimirs Zelenskis, kurš priekšvēlēšanu debašu biļetes dāļā kā ielūgumus uz kādas superzvaigznes koncertu - šāda izvēle šomēnes bija jāizdara Ukrainas pilsoņiem. Zelenskis uzvarēja, turklāt ar milzu pārsvaru. Daudzviet pasaulē vecā kaluma politiķi ir norakstīti jau tajā brīdī, kad uz politiskās skatuves parādās viņš - populists 2.0.

Pirms Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas lielākais notikums bija abu kandidātu debates Kijevas Olimpiskajā stadionā divas dienas pirms vēlēšanām. Stadionu piepildīja abu kandidātu atbalstītāji, kas centās pārkliegt pretējās puses pretendentu, kad tas atbildēja uz debašu jautājumiem.

Porošenko vecā kaluma politiķu labākajās tradīcijās uzskaitīja savus līdzšinējos sasniegumus un centās vēlētājus vienot cīņā pret ārējo ienaidnieku - Putina Krieviju. 

Zelenskis tikmēr sevi nodēvēja par vienkāršu cilvēku, kas vēlas cīnīties ar korupciju, un vienā gājienā uzveica Porošenko ar jautājumu - kā tas var būt, ka Ukraina ir visnabadzīgākā valsts, bet tai ir visbagātākais prezidents?

Par "šokolādes karali" iesauktais Porošenko saldumu un mediju biznesā sapelnījis bagātību, kas rakstāma ar deviņām nullēm, liecina aplēses.

Politisko debašu rīkošana ļaudīm pārpilnā stadionā bija viens no Zelenska kampaņas gudrākajiem gājieniem, žurnālā "New Eastern Europe" raksta ukraiņu filozofs un žurnālists Volodimirs Jermolenko.

Zelenskis ir šovmenis ar vērā ņemamu stāžu - viņš zina, kas klausītājiem liks gavilēt vai svilpt. Padarot vēlēšanas par šovu, Zelenskis jutās kā zivs ūdenī, bet Porošenko jaunos spēles noteikumus nebija apguvis.

Zelenska kampaņa ir piemērs jauna tipa jeb "otrās paaudzes populismam". "Gadu desmitiem Ukraina bijusi politiķu-populistu valsts. Viņu taktika bija vienkārša: sasolīt tik daudz utopisku lietu, cik vien var iedomāties, un tad par tām visām aizmirst dienu pēc vēlēšanām," raksta Jermolenko.

"Zelenskis bija citāds. Viņš neko daudz nesolīja. Viena no viņam "mēmēm" bija - "nekādu solījumu, nekādu atrunu". Bet viņš centās sevi parādīt kā vienkāršu cilvēku, kurš ir tuvs tautai. Daudzi par viņu atdeva balsi tāpat kā par dziedātājiem vai dejotājiem šovā "Ukraine's Got Talent" - tāpēc, ka viņiem viņš patīk, vai arī tādēļ, ka viņš ir tāds pats kā viņi. Nevis tāpēc, ka viņi saprot vai atbalsta [Zelenska] politiskos plānus."

Zelenskis simbolizē "jaunu ēru, kurā izklaide saplūst ar politiku un kurā visveiksmīgāko kampaņu veido populārs televīzijas šovs un "virāli" interneta video".

Vēl viens uzskatāms piemērs divu veidu politiķu sadursmei bija 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanas, kurās galvenie kandidāti bija Hilarija Klintone un Donalds Tramps.

Politologs Kass Muds populismu raksturo kā "pašķidru ideoloģiju, kas sabiedrību būtībā sadala divās viendabīgās, pretnostatītās nometnēs - šķīstajos cilvēkos un samaitātajā elitē", raksta "The Guardian". Tramps kampaņas laikā pretnostatīja savus atbalstītājus citām grupām, kas it kā esot tiem uzkundzējušies, - migrantiem, politiķiem-korumpantiem ("Dīķis ir jāizsusina!") un savu sāncensi Klintoni ("Iesēdiniet viņu!").

Bet, iespējams, vēl svarīgāka par to bija Trampa šovbiznesa pieredze, kas palīdzēja uzkurināt gan medijus, gan arī vēlētājus. Līdzīgi kā Zelenskim, arī Trampam bija savs televīzijas šovs "The Apprentice", kurā viņam bija iedalīta veiksmīga un izlēmīga biznesmeņa loma.

Debates ar Trampu vienmēr pārvērtās šovā, un viņa tvītu straumes turpināja kacināt un provocēt, kad pret Trampu nebija pavērsta televīzijas kamera.

Galu galā - arī Latvijā ir līdzīgs piemērs, kad pieredze uz teātra skatuves dēļiem vēlāk noder politiskajā arēnā.

"Šis ir īstais laiks apķērīgiem politiķiem, kuri spēj runāt "tautas" vārdā, lai gūtu lielus politiskos panākumus," Stokholmas Universitātes politikas pētnieks Bendžamins Mofits norāda savā grāmatā "The Global Rise of Populism".

Jautājums, kāpēc jaunā populistu paaudze gūst panākumus tieši šobrīd, paliek atklāts. Taču parasti tiek nosaukti tādi iemesli kā globalizācija, migrācija, ekonomiskās krīzes atblāzmas un sociālā nevienlīdzība, kā arī iespēja izmantot visuresošās tehnoloģijas kā savas politiskās kampaņas ruporu.

Populisms ir nevis politiskā ievirze (populisti var būt kā labējie, tā arī kreisie), bet drīzāk komunikācijas stratēģija. Tajā vienmēr ir bijis teatrālais elements, jo veiksmīgi populisti ir harismātiski, prot iekustināt pūli un runāt valodā, ko klausītāji saprot un atbalsta.

"Politiķi-populisti revolucionizē to, kā politika tiek izspēlēta. Viņi to spēlē," norāda Lusofonas Universitātes asociētā profesore Klaudija Alvaresa.

Uz augšu