Par to, kas ir džeza leģenda Vjačeslavs Ganeļins (1944), džeza pasaulei nav daudz jāstāsta. Talantīgs laikmetīgā džeza komponists un pianists, dzimis Kraskovā, studējis Viļņā un dzīvojošs Izraēlā, 1985. gadā Vjačeslavs bija labāko frīdžeza izpildītāju reitingos Amerikā un Eiropā. Viņš bija un paliek padomju džeza leģenda, kurš savas karjeras laikā uzrakstījis mūziku 34 teātra izrādēm, trīs operām un sešiem mūzikliem, skaņu celiņus 60 filmām un daudziem koncertiem. Piecas kinofilmas ar viņa mūziku saņēmušas prēmijas starptautiskos festivālos Venēcijā, Stokholmā, Barselonā un Vašingtonā. Īsi pēc «Ganelin/Pashkevich/Gotesman» koncerta, kas nule izdots «Jersika Records» platē, ar Vjačeslavu Gaņeļinu un Arkādiju Gotesmanu aprunājās Indriķis Veitners.

Paldies par fantastisko uzstāšanos, un es domāju, ka tas ir milzīgs gods, ka jūs esat te. Lietuvas džeza un free džeza leģenda. Vēlos lūgt nelielu interviju, ko sākšu ar jautājumu par to, ko esat nupat nospēlējuši, — no kurienes jums rodas ideja vai impulss šādā veidā spēlēt free? Jūs izveidojāt kompozīcijas uz vietas, turklāt brīvi. No kurienes šāda ideja?

Vjačeslavs Gaņeļins: Pirmkārt, es pēc izglītības esmu komponists. Sen, kad vēl spēlēju daudzmaz tradicionālo džezu, manī jau vijās brīvās mūzikas idejas, kaut arī tad es vēl rakstīju kompozīcijas, būvēju tās, tad pakāpeniski mūsu trio sastāvā darīju to pašu. Pirmo pusi no savas dzīves rakstīju kompozīcijas, tad komponēju tikai skaņdarba pirmo daļu, bet otro spēlēju brīvi. Es pārvācos uz Izraēlu pirms 30 gadiem, un tur spēlēju tikai brīvi. Nezinu, ko nospēlēšu, kad iziešu uz skatuves. Man vienmēr ir interesanti neizgāzties, gribas, lai tas ir dabiski, improvizēti. Daudzi saka man — kāpēc tu nespēlē tikai flīģeli, tu varētu tikai flīģeli spēlēt —, un man tas nav interesanti. Man patīk flīģelis, tas man ir centrālais instruments, bet man patīk arī visādi sintezatori tikai tādēļ, lai taisītu ar tiem orķestrācijas. Tā nav spēle uz viena instrumenta, tas ir sacerējums. Ir kolēģi, kuri saprot šo virzienu, bet ne visi saprot. Brīvā mūzika — tas pat nav free, tur nav free. Paskaidrošu, kāpēc: kad tu esi uzspiedis vienu noti, tev jāsavieno tā ar kādu citu noti, lai sanāktu frāze. Bet, ja sanāk frāze, - viss, tu jau esi nebrīvs, tas ir bīstami. Tāpēc nav free, nedrīkst spēlēt tikai skaņas. Var iziet ārā un pievienot kaut kādus papildu efektus, pa ceļam meklēt interesantas skaņas, bet ceļam jābūt skaidram, un virs tā skaidrā ceļa tev ir jātur lukturis. Tu, iespējams, neredzi ļoti tālu uz priekšu, bet tev ir kaut kas jāredz, lai nenogāztos no ceļa, un tāpēc, kad priekšā ir pagriezieni, tev ir meistarīgi jāpagriežas, vēlreiz jāpagriežas un vēlreiz jāpagriežas, lai ceļš sanāk loģisks. Un tāpēc tu nevari būt brīvs, tā man šķiet.

Saksofonists Deniss Paškevičs, pianists Vjačeslavs Gaņeļins un bundzinieks Arkādijs Gotesmans

FOTO: publicitātes

Bija periods, ko mēs nedaudz noķērām, kad bijām jauni, - amerikāņi sāka spēlēt tādu free (dungo melodiju), nu cik daudz var šādi spēlēt? Tas ir labi, tāda ekspresija, kad visi savā starpā cīnās, bet cik ilgi var šādi spēlēt? Mēs jau virzījāmies no tā nost.

Es biju Izraēlā, un mani uzaicināja uz solo festivālu Berlīne, bet es tur jutos kā Čaikovskis, salīdzinot ar visiem pārējiem, — es tāpat spēlēju melodiski, tāpat jābūt, kur aizķerties. Tas ir mans kredo.

Es uzskatu, ka brīvības nav, ir atbildība par to, ko tu dari, un tieši tas ir kas svarīgs. Man bija daudz tādu lietu - pieņemsim, netīšām aizķeries aiz krēsla, un tā jau ir skaņa, un es esmu nospēlējis tai atbildi. Vēlreiz pabīdu krēslu un varu spēlēt tālāk. Tam seko parasta muzikālo struktūru likumsakarība. Mūzika ir ļoti vienkārša lieta: tai obligāti jāsākas ar tēmu vai ievadu pirms tēmas, tad var sekot otra tēma, bet es vienmēr cenšos atcerēties, ar ko esmu sācis, lai pabeigtu ar aptuveni to pašu, tad tajā ir loģika.

Paldies, jūs jau sākāt atbildēt uz manu nākamo jautājumu. Cik ļoti kompozīcija ir spontāna? Vai tā ir daļēji spontāna un daļēji sagatavota?

Vjačeslavs Gaņeļins: Pilnībā spontāna. Es uzstājos ar dažādiem cilvēkiem, vienreiz pie manis pēc koncerta ar vienu talantīgu dziedātāju skrien klāt un jautā - cik ļoti viņa bija sagatavojusies, cik daudz mēģinājumu bijis? Bet viņa ļoti precīzi jūt. Es saku - liels paldies par komplimentu, es taču nemēģināšu jums šobrīd pierādīt, ka tas viss ir spontāni, jūs tāpat man neticēsiet. Tas pats arī meistarklasē - es varu skaidrot, kā būvē improvizāciju, bet uzreiz saku - hei, jūs neticēsiet man, teiksiet «esi sagatavojies, naudu gribi saņemt». Viss skaistums ir tajā, cik ļoti tu vari izcelt improvizēto materiālu, cik ļoti tev pietiek fantāzijas.

Vienreiz spēlēju solokoncertu Ļeņingradā, un pie manis skrēja klāt cilvēks un kliedza: «Tas neesi tu, kas spēlē! Tas ir viņš!» Es pilnīgi sabijos - kas ir tas viņš, kurš spēlē? Tad es sāku novērot sevi un savus kolēģus, un kopumā sapratu, ka kaut kas valda pār mums. Ir tāda lieta - mēs esam mākslas starpnieki, mākslinieki, rakstnieki. Ja cilvēks spēj kaut ko izdarīt, viņš var domāt, mocīties. Tas, piemēram, attiecas uz komponistiem - ideja, ātri pieraksti to, sāc vēlreiz, tā lēnītēm viss būvējas. Vari sēdēt, nekas tev nesanāk, bet tad ideja tev kā zibens izgaismo vēl kādu ideju. Māksla ir veidota no zibeņiem. Un mums ir grūti, mēs visi esam elektrizēti, ir atbildība gan par izpildījumu, gan par kompozīciju. Dubultatbildība — tā ir sarežģīta, kādam labāk sanāk, kādam sliktāk.

Ērtāk ir spēlēt tradicionālo džezu — tā ir variāciju forma ar noteiktu taktu skaitu, secību, harmoniju.

Un tur ir svarīgi, kā konkrēts mūziķis spēlē konkrētu skaņdarbu. Daudzi, it īpaši pēc studijām Bērklijā, tā dara - esmu pret. Es arī pasniedzu, arī esmu profesors, mēs ar jums esam kolēģi. Esmu pret totālu iekalšanu - tad smadzenes nestrādā, cilvēks baidās atiet nost no tā, ko ir iemācījies, es to esmu redzējis studentos. Zināt, kāpēc šādā stilā ir spēlējušas slavenības, ir bezjēdzīgi. Jāspēlē kaut kas savs. Visa improvizācijas būtība kopumā ir tavs skatījums uz šo materiālu. Un tad, kad redzam ģeniālus mūziķus, viņi palaiž vaļā tēmu, spēlē tai apkārt. Viduvēji mūziķi ir iemācījušies tikai tēmas sastāvdaļas.

Ja tas viss ir spontāni, kā tad ir ar risku - zināms, ka gandrīz vienmēr kaut kur atkārtojamies. Kā ir ar klišejām?

Vjačeslavs Gaņeļins: Jūs pareizi uzdodat jautājumu. Tāpēc man nepatīk, ka ir pārāk daudz koncertu. Var katru dienu spēlēt koncertu, tas ir ērti, pat ja tu sēdi pie melodiskām līnijām, jo ir automāts, pareizas frāzes un viss ir labi. Par mūziku, kuru vēlies padarīt īpašu, tu esi atbildīgs.

Esmu tāds pēc dabas — man katru reizi gribas spēlēt kaut kā citādi. Klišejas noteikti parādās frāzējumā.

Kāpēc mēs atpazīstam Čaikovski, piemēram? Viņš taču varēja arī ikreiz citādi rakstīt. Mēs viņu atpazīstam pēc viņa klišejām.

Mēs taču arī Šopēnu atpazīstam pēc klišejām. Tie, kuriem ir sava valoda, ir atpazīstami. Stravinskis gribēja izrauties no savām klišejām, bet mēs klausāmies un tāpat visur dzirdam Stravinski. Var mēģināt katru reizi spēlēt citādi, ja ir tāda daba. Mēs spēlējam gan tonālu, gan atonālu mūziku. Tonālā mūzikā ir vairāk krāsu, sonorikas, bet atonālā sniedz kaut kādu definējumu. Turklāt mēs sākām ar normālu džezu, tad nedaudz to lauzām, tad atkal aizgājām atpakaļ, tāds bija tas princips. Es parasti pirmo daļu spēlēju filozofisku, kamersimfonisku, dramatiski traģisku, tādu, kas liek aizdomāties, bet otro vairāk džezīgu. Tāpēc, ka cilvēki ir atnākuši klausīties džezu un pirmajā daļā domā — nu ko viņš spēlē? Bet, kad viņiem patīk, viņi domā — labi, kaut kas tajā ir. Un, kad otrajā daļā sākas kaut cik džezīgākas melodijas, viņi domā — labi, to gan es atpazīstu. Bet pēc aplausiem es parasti spēlēju kādu atpazīstamāku stilu, kā — lūdzu, te jums konfekte. Klišeja ir sarežģīta lieta, gribas atiet no tās, laikam gan tās tāpat parādās, bet materiāls pieprasa un provocē attieksmi pret materiālu. Es varu jums tagad uztaisīt meistarklasi, nospēlēt kaut kādas lietas, jūs pateiksiet — aaa, viņš ir iemācījies! Jūs nenoticēsiet. Man tā ir interesanti. Egoists esmu.

Un kā ir ar tādas mūzikas mēģinājumiem?

Vjačeslavs Gaņeļins: Tam nav jēgas. Ir jāatrod īstie kolēģi. Pat mājās nespēlēju neko, izņemot vingrinājumus. Reizēm paņemu Bahu, tas ir labi, viņš vienmēr atsvaidzina galvu ar polifoniskām kustībām. Es nevingrinos, esmu vairāk komponists nekā pianists. Lieta tāda, ka jābūt pārliecinātam par to, ko tu dari, tāpēc es nekad nemēģinu mājās, nesagatavoju materiālu. Man vienkārši ir interesanta šāda provokācija. Es zinu, ka tas ir bīstami, tu vari iziet uz skatuves un paklupt, bet jautājums ir, kā iziesi no šādas situācijas.

Un jūs vadāt savus mūziķus.

Vjačeslavs Gaņeļins: Jūs esat malacis, ka tā pateicāt - es vienmēr spēlēju un vadu. Es turu formu. Es eju nost tēmā. Labi, ka Deniss (Paškevičs) zina, kā es trakošu, un viņš arī iztrakojas. Ja mēs spēlējam kopā, mēs jūtam, kā tieši un cik daudz vajag spēlēt kopā, kad ejam dažādās malās vai ejam pa līniju. Piemērs: es ar Petru Višņauski (lietuviešu saksofonists) esmu spēlējis, un viņš intervijā saka - Gaņeļinam viss ir tik ļoti pieblīvēts, ka es pat nezinu, kur lai tur iestarpinu kaut ko. Ļoti slavens bundzinieks no Vācijas, kurš sen atpakaļ dzirdēja mūsu trio, atbrauca uz festivālu, mums bija jāspēlē kopā. Reizēm viņš uzstāšanās laikā pat nespēlēja, piecēlās kājās un stāvēja kā klasiskais mūziķis. Nākamajā dienā viņam bija stundas, un mani uzaicināja, lai es nedaudz uzspēlētu ar viņu kopā. Un viņš man saka: «Slava, lūdzu, nespēlē visu laiku solo!» Viņš nav mani sapratis, viņš ir avangardists. Nesaprata, ka es turu formu, bet netraucēju viņam, es eju prom un taisu kontrapunktu kustības, un viņš pats no tā tikai plauks.

Tad esam spēlējuši kopā ar Arkādiju (Gotesmanu), viņš uzaicināja citu avangarda pianistu uz Lietuvu, spēlējām uz divām klavierēm un bungām. Viņš arī pieceļas un vispār aiziet prom. Mēs skatāmies viens uz otru, turpinām. Viņš atkal atnāk, uzspēlē, iet prom. Tad jautā: «Vai Gaņeļins vispār var apstāties?» Viņu tas traucēja. Un es sapratu, ka tie cilvēki ir ļoti konservatīvi. Viņi ir iekonservējušies materiāla organizācijā bībopa un vienkārša džeza līmenī. Te ir cita mūzika, te no vienas puses ir visu solo, bet ir arī kustība, materiāla attīstība, cits jēdziens. Un viņi, tā saucamie avangardisti, izrādās, ir pavisam konservatīvi, nebrīvi, palikuši tradīcijas sistēmā.

Kā tad jūs definējat savu mūziku, cik ļoti jums vispār ir svarīga džeza tradīcija?

Arkādijs Gotesmans: Es nesen biju Lietuvā, un tur notika divas meistarklases. Tā kā man ir liela pieredze, es pasniedzu 25 gadus, mums bija grupas kompozīcija, ievads kompozīcijā saksofonistiem. Es saku — puiši, mēģinām, mēs nevaram aiziet kā klasiķi, paņemt jebkādu partitūru un spēlēt. Analizēsim ar ausīm. Vajag sekot līdzi mūzikai, nevajag atslābt, tās visas ir muļķības. Mūzika ārpus programmas ir pašpietiekama pēc savas informācijas. Un es ieslēdzu Kauntu Beiziju. Un kas izrādījās — jauni cilvēki, neviens nezināja, ka tas ir Kaunts Beizijs. Es saku — labi, pastāstiet par sastāvu. Viņi saka — nu, tur ir pūšamie. Viņi ir mūziķi, un viņi nedzird! Piecas reizes noklausījāmies, es pievērsu viņu uzmanību dažām lietām. Man ir patīkami, ka pie kursa beigām viņi sāka dzirdēt, klausīties, sacerēt, un daži vispār aizgāja kompozīcijā. Tad es atbraucu uz šejieni un sāku meistarklasi ar tik vieglu eksāmenu, iedevu viņiem paklausīties. Bija kādi 20-30 cilvēki, un viena meitene teica — tur ir saksofoni, tromboni, bet nezināja, kā saucas sastāvs. Es saku - kamēr jūs šo klasiku nezināsiet, jūs ne velna nespēlēsiet pareizi, jo tur ir svings! Ja spēlēsiet bez svinga, iesiet atpakaļ, mūzika ir mirusi, neinteresanti, nav enerģijas, nekā nav. Ja jūs to nedzirdēsiet, es sākšu dot pat pašas avangardiskās lietas, kurās katra nots ir enerģija. No bībopa, no absolūtās klasikas! Skatieties, Kaunts Beizijs, viena nots. Ērlu Gārdneru neatpazīst! Un bez Ērla Gārdnera nekā nebūs. Viņš melodiski sadala, tur nav bībopa. Bez klasikas vispār nav kustības.

Noklausies albumu "Variations".

Ļoti vienkāršs jautājums - ko jums nozīmē spēlēt šādu mūziku un kas tajā ir pats grūtākais?

Arkādijs Gotesmans: Te nav nekā sarežģīta, ja tev tas patīk un tu to spēlē pietiekami ilgi, nevari neiemīlēties. Šī brīvība ir ļoti ierobežota, tai ir sava loģika un sava taisnība, un tā ir ļoti patiesa. Tu nevari šajā mūzikā būt nejaušs cilvēks, nevari nemīlēt katru savu sitienu. Ir sava loģika un spēles noteikumi. Ikviens mūziķis var atļauties spēlēt brīvi, bet tas ir atkarīgs no tā, cik tu tam esi sagatavots. Vispār man ir ļoti paveicies: esmu pašas pirmās Gaņeļina vārdā sauktās improvizācijas skolas audzēknis, Viļņā bijām studenti un to redzējām no pašas jaunības. Lietuvā ir mūsdienu brīvā mūzika, pie mums līdz nesenam laikam nekur nav spēlējuši bībopu, visur tikai improvizējuši. Es atceros vienu gadījumu — mēs spēlējām restorānos, pelnījām naudu, Slava ar savu trio bija atgriezies no Indijas un stāstīja par to ilgi un dikti. Tarasovs pateica tikai divus vārdus — to, ka bundzinieks veidoja daudz dažādu skaņu. Čekasins vispār par to klusēja. Slava sāka stāstīt, kā tas bija. Ja ir cilvēki, kuri atdeva šai mūzikai visu savu dzīvi, kuri kompozicionāli domā un rada mūziku bez jebkāda patosa, pareizi nododoties tai un vispār neko nelūdzot pretī, tad mums ir no tā jāmācās. Es ļoti ilgi spēlēju šo mūziku un ilgi sadarbojos ar Slavu, un tā ir mīlestība pret mūziku, skaņu, pašam pret sevi, cieņa pret laiku, kam dzīvē jābūt kaut kam veltītam.

Ar ko vispār ir saistīts frīdžeza fenomens Lietuvā? Vēl Padomju Savienībā Lietuva veica lielu soli uz free pusi, ar ko tas ir saistīts?

Arkādijs Gotesmans: Tas ir saistīts ar Gaņeļinu. Mums tagad Baltijas valstis svin simtgadi, es organizēju festivālu, ielūdzu Slavu un pieteicu viņu kā Lietuvas simtgades leģendu. Esmu stādījis viņu priekšā arī kā komponistu/leģendu. Mēs spēlējām koncertus, un tur viņu pieteica kā Lietuvas džeza patriarhu. Viss, kas ir Lietuvā, ir Slava. Man bija viens draugs, viņš ilgu laiku jautāja - kur ir Slava? Un Slava teica - es slīpēju stilu. Atbilde uz jūsu jautājumu - te sēž cilvēks, no kura mēs esam ļoti daudz ko iemācījušies, spēlēt ar viņu ir viena vienīgā bauda, un tā ir milzīga prasība pret sevi pašu, lai šeit vispār atrastos.

Tad jautājums Slavam — no kurienes nāk šis impulss? 1960. gados Lietuvā nekā tāda nebija.

Vlačeslavs Gaņeļins: Patriarhs. Vecs. Ziniet, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā bija ērtāki laiki Padomju Savienībā, bija vairāk brīvības.

Esmu dzimis Maskavā, un, ja tur arī paliktu dzīvot, iespējams, nevarētu attīstīt tādu situāciju.

Lietuvā viss tomēr ir sācies, tāpat kā visur, no liela pusnoslēpuma, džeza meklējumiem, bija jauniešu kafejnīca, kas mums daudz ko ir devusi. Tur kāds mums ieslēdza Čārliju Pārkeru, es sākumā teicu — nu kas tas tāds? Karls Vlahs gan! Karls Vlahs ir čehu bigbends, improvizācija, ar saldu, skaistu mūziku, un es arī esmu lirisks cilvēks. Es biju pret to visu, pret Pārkeru, uzskatīju to par kaut kādu stulbumu, nevis mūziku. Bet tas pagāja ļoti ātri — mums bija regulārās lekcijas, un jau pēc septiņiem mēnešiem biju aizrāvies ar Ornetu Kolmenu. Tikai tad sapratu un visiem teicu, ka Stens Gecs ir muzikālās loģikas un attīstības ģēnijs. Klausieties Stenu Gecu, mācieties no viņa, tas ir viens no augstākajiem iespējamajiem punktiem. Lūk, šī skaidrība, kas viņā ir, jo šī ir melodiska improvizācija, padara viņu par ģēniju. Tādi kontrasti uz tā tiek būvēti.

Jūs zināt, ka no Austrumeiropas valstīm ir ļoti liela avangarda tradīcija Polijā, Lietuvas kaimiņos. Vai tas ir jūs ietekmējis?

Vjačeslavs Gaņeļins: Nē. Atceros, ka poļu ansambļi bija ļoti organizēti, mēs klausījāmies daudz, bet tur nebija tāds avangards, tur bija mūsdienu mūzika. Tur bija laikmetīgās mūzikas festivāls «Varšavas rudens», un no tā mēs arī daudz mācījāmies. Kšištofa Komedas ansamblis. Gara tēma, visu laiku domāju, turpu šurpu, sarežģīta, jau pusstundu kā spēlē, bet pēc tēmas tālāk jau negribas klausīties improvizācijas, jo viņš jau visu tajā tēmā ir pateicis. Un šo tēmu ir ļoti sarežģīti spēlēt - nevis 32, bet 60 ar kaut ko taktis. Sāc noreibt no sekošanas līdzi. Ja vienkārši klausies, dzer kafiju un runā ar meiteni — tā jau ir cita lieta, bet, ja uzmanīgi klausies, tev ir jāsaprot visas līnijas, un tev ir jābūt ieinteresētam. Un man kļuva garlaicīgi. Tallinā bija slavens festivāls, un es sāku tur braukāt 1964.—1965. gadā. Katru reizi, kad biju tur atbraucis, muzikologs Aleksejs Bataševs teica: «Nu ko, atkal atvedi savu mūziku?» Tur visi spēlēja bībopu, ļoti labi spēlēja, bet es spēlēju kaut ko citu, un tas aizrāva cilvēkus. Bet mēs, protams, sākām ar bībopu.

Vjačeslavs Ganeļins

FOTO: publicitātes

Arkādij, kā jums šķiet, vai šī dziļā frīdžeza tradīcija Lietuvā turpināsies?

Arkādijs Gotesmans: Jā, pie mums viss turpinās. Pie mums akadēmijā tika atvērts kamerimprovizācijas kurss, kur pasniedz Ļudas Mockūnas un citi. Šis departaments kļuva par kopējās sistēmas daļu, kur ik nedēļu atbrauc pedagogi no dažādām valstīm un pasniedz pašus pamatus, frāzes, improvizācijas idejas. Viss tikai par improvizāciju. Mums ir tāds konkurss «Vilnius Young Power», kur vispār ne vārda, ne frāzes no bībopa, viss tiek spēlēts brīvi. Pirms diviem gadiem man iedevās iepazīties ar ļoti interesantu cilvēku un uzspēlēt ar viņu — tas bija slavenais bundzinieks Vorens Smits, mēs uzaicinājām viņu uz festivālu Viļņā, spēlējām ar viņu divatā. Viņš ir tāda zvaigzne! Mēģinājumā es skatījos uz viņu — nu, ko viņš teiks? Un viņš neteica neko, ne vārda. Un pirmais solis uz skatuves, viņš uznāk un saka: «Surprise!» Tu taisi pārsteigumu katrā notī, katrā frāzē, un uztaisi sev arī pārsteigumu. Tāda interesanta bija saruna. Viņš ir 80 gadus vecs, guļ, kā puika, apsēdīsies — tepat arī aizmigs, mierīgs, braukā pa pasauli, uzstājas visur, pasniedz bērniem improvizāciju. Viņš paņēma notis, ko rakstīja Artam Bleikijam, dod tās bērniem, kuri spēlē tās pašas notis. Nav iespējams bez svinga spēlēt bungas, nav iespējams būt bez šīs kustības. Tas ir nepieciešams.

Tad jautājums par jauniešiem - kā jūs vērtējat jauno paaudzi Lietuvā?

Arkādijs Gotesmans: Mums ir liela saksofonu skola. Mums ir daži pianisti, nu jau ir arī bundzinieki, ļoti slikti ar kontrabasistiem.

Tas tā visur ir.

Arkādijs Gotesmans: Ir tikai viens, kas ļoti labi spēlē, bet aizbrauca mācīties uz Ritmiskās mūzikas konservatoriju Kopenhāgenā. Mums ir 13 jaunie un 25 vecie mūziķi. Pagaidām. Iespējams, vēl kāds novecos. Bet jaunieši ir ļoti interesanti. Nesen Baltijas valstu simtgades projekta ietvaros es spēlēju ar Villu Veski, bijām trīs no Lietuvas, trīs no Latvijas un trīs no Igaunijas. Lielisks ir bundzinieks Artis Orubs, mums ir vienas un tās pašas aktuālās tēmas, vienas un tās pašas rūpes. Bet viss aug. Es pasniedzu akadēmijā, un šogad iestājās ļoti interesanta 19 gadus jauna studente, kura pašā pirmajā lekcijā man parādīja grāmatas, ko parasti 4. kursā lasa. Es viņai saku — ko tu ar tām dari? Viņa atbild — es tās analizēju.

Kā jūs redzat aktuālo situāciju Baltijas valstīs? Kā redzat mūsu džeza nākotni?

Arkādijs Gotesmans: Laikam jārunā par to, kurš pie mums atbrauc un kurš ar mums spēlē. Pie mums atbrauc lielas zvaigznes, spēlē projektos, tas jau par kaut ko liecina, tas nozīmē, ka mēs kādam esam vajadzīgi. Ne tikai tamdēļ, lai viņi nopelnītu naudu. Mums ir daudz kopīgu projektu, tāpēc es domāju, ka mēs konkurējam ar spēcīgām valstīm, kurās ekonomika ir stiprāka, ir vairāk iespēju, kas ļauj cilvēkiem kaut ko sasniegt.

Vai redzat potenciālu?

Arkādijs Gotesmans: Milzīgu, turklāt gandrīz vienādu. Būtu labi arī, ja mums būtu vienādas cenas koncertu biļetēm.

Intervija sākotnēji publicēta džeza portālā jazzin.lv.

“Variations”

FOTO: publicitātes

Albuma pieteikuma video.