Lieldienu salas statujas apdraud tūristu muļķība un izlaidība

Moai statujas.

FOTO: AP/Scanpix

Lai arī tūrisms vietējām ekonomikām var sniegt pamatīgu finansiālu labumu, tomēr bieži vien tas līdzi sev nes arī negatīvas blakusparādības, īpaši vietās ar mazu populāciju un trauslu ekosistēmu. Viena no šādām vietām ir Rapanui jeb Lieldienu sala.

Necilā, nomaļā vulkāniskā sala Klusā okeāna dienvidaustrumos pēdējos gados piedzīvojusi spēju tūristu pieplūdumu. Lielāko daļu no tiem vilina mistiskās akmens statujas jeb moai, kas radītas starp mūsu ēras 1100. un 1400. gadu. Vidējais tūristu skaits gadā ir teju lielāks par Ēģiptes piramīdu apmeklētāju skaitu.

Kalifornijas universitātes arheoloģe Joanna van Tilburga gandrīz 40 gadu pēta Lieldienu salu un pati savām acīm ir pieredzējusi, cik negatīvi tūrisms ietekmē unikālo vietu.

FOTO: Wikimedia Commons

“Mans pētījums ir fokusēts uz moai statujām un to lomu Rapanui kultūrā. Mani interesē, kā sabiedrības rada un attīsta savu identitāti, mākslas jēgu un tās iemeslus. Pirmo reizi uz Rapanui es devos 1981. gadā un savu arheoloģes karjeru pilnībā veltīju maģiskās salas mistērijai. 1981. gadā uz salas dzīvoja vien 2,5 līdz 3 tūkstoši cilvēku, un ikgadējais viesu skaits bija līdzīgs. Šodien katru gadu uz salas nonāk vairāk nekā 150 tūkstoši tūristu,” izdevumam “Newsweek” atklāja van Tilburga.

Nav brīnums, ka šāds tūristu skaits dažādos veidos ietekmē vietējo komūnu, kas ir aptuveni 5700 cilvēku liela.

“Tik liels tūristu daudzums negatīvi ietekmē Rapanui dabiskos resursus – īpaši ūdeni. Pārslogota ir visa infrastruktūra,” piebilda van Tilburga.

Īpaši nejauka ir daudzu tūristu necienīgā attieksme pret kultūras mantojumu. Viņi ignorē noteikumus, kāpj pāri nožogojumiem, izbradā apbedījumu vietas vai pat rāpjas moai statujās, lai paurbinātu statujas degunu un nofotografētos.

FOTO: Reuters/ScanPix

Tas var ne vien sabojāt statujas, bet arī ir pilnīga necieņa pret Rapanui pamatiedzīvotājiem, kuriem šīs statujas ir svētas.

“Mani uztrauc tūristu intereses trūkums par Rapanui kultūru un salas iedzīvotāju izcelsmi. Izskatās, ka lielākā daļa tūristu vienkārši grib nofotografēties ar statujām,” bažas pauda van Tilburga.

1995. gadā lielākā daļa salas tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā, tomēr van Tilburga uzskata, ka ir jādara vēl vairāk, lai pasargātu salu un saglabātu to arī nākamajām paaudzēm.

Uz augšu