Kas ir pēcdzemdību depresija?

FOTO: unsplash.com

Kļūšana par māti var būt gan nebeidzama prieka avots, gan pamatīgs fizisks un garīgs izaicinājums – īpaši īsi pēc dzemdībām. Tas ir brīdis, kad mātes emocionālā un fiziskā noturība var sasniegt savas robežas.

Kā rakstīts izdevumā "The Conversation", aptuveni 10% no stāvoklī esošām sievietēm un 13% sievietēm, kuras tikko dzemdējušas, piedzīvo depresiju. Savukārt attīstības valstīs klīnisko depresiju pēc dzemdībām piedzīvo 20% sieviešu.

Tās mātes, kuras pēc dzemdībām piedzīvo mentāla rakstura problēmas, saskaras ar dubultām grūtībām pilnvērtīgi pildīt mātes pienākumus, jo reizē ir jācīnās ar garīgās veselības problēmām. Šāda veida balansēšana var radīt iekšēju konfliktu, savukārt bailes no apkārtējo nosodījuma un kauns var radīt barjeru, kas liedz sievietei vērsties pēc palīdzības.

Pastāv uzskats, ka mazuļa ienākšana ģimenē mātei vienmēr vainagojas ar priekpilnu garastāvokli rožainu, pozitīvu skatu nākotnē. Diemžēl pēcdzemdību depresija var mātē iedvest ārkārtīgi dziļas skumjas, interešu zudumu un nespēju saskatīt dzīvē jēgu. Tas savukārt var traucēt mātes spējām pilnvērtīgi parūpēties par savu tikko dzimušo atvasi, kā arī veicināt domas pat par pašnāvību.

Mātes maska

Lielāka pētījuma ietvaros, zinātnieki veica vairākas intervijas ar mātēm, kuras piedzīvojušas garīga rakstura problēmas pēc dzemdībām. Rezultātā atklājās: lai arī mātes pārsvarā vēlējās saņemt palīdzību, tomēr pastāvēja zināma barjera. Tās mātes, kuras uzrunāja zinātnieki, atklāja, ka jūt bailes, kaunu un vainas apziņu par to, ka viņām ir problēmas ar garīgo veselību pēc dzemdībām. Šīs emocijas noved pie tā, ka mātes no profesionāļiem, draugiem un ģimenes locekļiem savu stāvokli un bažas slēpj.

“Es nejutu saikni ar savu mazuli, un tas mani ļoti uztrauca. Es domāju, ka man taču ir jājūt kaut kas pozitīvs, tomēr tā vietā manī plosījās tāds kā ugunsgrēks,” pētniekiem stāstīja kāda 37 gadus veca māte.

Šādu iekšējo konfliktu bieži vien papildina arī uztraukums par to, ka māte nav pelnījusi būt par māti.

“Es reizēm skatījos uz abiem saviem bērniem un domāju, ka viņi ir pelnījuši kaut ko labāku par mani – māti, kura dienām ilgi nevar izlīst no gultas un pienācīgi saģērbties,” stāstīja kāda 34 gadus veca māte.

Aptaujātās mātes arī stāstīja, ka bieži baidās no apkārtējo nosodījuma, uzskatot, ka sabiedrība saistīs garīgās veselības problēmas ar nepilnvērtīgu mātes pienākumu pildīšanu.

“Es slīgu arvien dziļākā depresijā un domāju, ka viņi visi mani pēta un domā, ka es esmu briesmīga, briesmīga māte,” teica 38 gadus vecā trīs bērnu māte.

Viena no aptaujātajām mātēm savukārt runāja par bailēm no tā, ka viņai atņems bērnus, ja viņa kādam pastāstīs par savām sajūtām. Viņa uzskatīja, ka citi viņu uztvers kā nepiemērotu mammu. Bet citas mātes stāstīja par milzīgajām pūlēm, kas bija vajadzīgas, lai savi stāvokli slēptu no līdzcilvēkiem.

“Tev ir tā maska, ko tu uzliec sabiedrības priekšā, bet tad ir dienas, kad tu nevēlies nekādu masku likt, tāpēc tu vienkārši neej ārā no mājas,” teica 32 gadus vecā divu bērnu māte.

Mātes arī juta, ka tiek daudz niknāk tiesātas nekā tēvi, jo mātēm it kā jābūt instinktīvi lielākai mīlestībai un rūpēm pret savu bērnu.

Rietumu pasaulē zināmā mērā sabiedrība jau ir tikusi pāri stereotipiem, kas saistīti ar dzimumu lomām bērnu audzināšanā, tomēr mātes joprojām tiek uztvertas kā nozīmīgākas bērnu aprūpētājas par tēviem. Tas beigās var novest pie paaugstināta stresa un depresijas.

Pētījums arī uzsver to, kā atvērtības trūkums attiecībā pret mentālām kaitēm var šīm sievietēm ļiegt identificēties un saņemt pienācīgu palīdzību. Ir nepieciešams labāk izkopt sapratni par to, kā pēcdzemdību depresija ietekmē mātes, lai rezultātā palīdzētu tām tikt pāri problēmām.

Uz augšu