“Tā ir fantastiska brīvības sajūta - būt impulsīvai, bezrūpīgai, patmīlīgai un izbaudīt tuvības mirkli, bet sievietes bieži izjūt kaunu un apmulsumu par savu seksualitāti un ķermeni. Kā atbrīvot savu seksualitāti, negaidot vīrieša skūpstu, kas atmodinās “dusošo skaistuli”,” sarunā ar TVNET stāsta Lalita Saliņš - ģimenes un laulību terapeite un seksoloģe. 20 gadus Kanādā viņa strādāja ar sievietēm, kas cietušas seksuālas vardarbības , bet pirms 15 gadiem papildus apguva seksa terapiju un atgriezusies Ņujorkā pievērsās šim terapijas virzienam. Viņa saka, ka savas karjeras pēdējā desmitgadē fokusējas uz to, kā pārvarot reiz piedzīvotu seksuālu traumu cilvēks var atbrīvot savu seksualitāti, izbaudot to daudzkrāsaini un krāšņi. Tāpēc izaugsmes un iedvesmas forumā “Līdere 2019” viņas lekcijas nosaukums ir “Guļošā skaistule jeb sieviešu seksuālā atmoda #EsArī laikmetā”.

Lalitas tēvs ir trimdas latviešu dzejnieks, viens no 50. gadu Ņujorkas moderno dzejnieku grupējuma "Elles ķēķis " dibinātājiem Gunars Saliņš. Toreiz “Elles ķēķī” radās dzejas virziens, kurā apvienojas nacionālie un folkloras motīvi ar lielpilsētas ainām. Pazīstamākais no strāvojuma sekotājiem ir Māris Čaklais. Lalitas māsa Laila ir mūziķe un aktrise, brālis Laris - mācītājs.

Forumā “Līdere” Jūs runāsiet par sieviešu seksuālo atmošanos. Ņemot vērā, ka gadu simtiem sievietes seksualitāte bijusi nospiesta un uzraudzīta, izkropļota un demonizēta, un smago pieredzi sievietes viena otrai ir nodevušas no paaudzes uz paaudzē - arī neapzinātā veidā, vai varam runāt par brīvu sievietes seksualitāti 21. gadsimtā?

Mani imponē tēma, kāpēc sievietēs ir neērtības, kauna sajūta par savu seksualitāti un ķermeni, pasivitāte, un tāpēc - “dusošā skaistule”. Arī latviešu pasakās ir princese Zeltīte, princese Stikla kalnā. Sievietēm jau no agras bērnības iepotē, ka jāgaida, ka vīrietis viņu noskūpstīs, atmodinās un izglābs. Mani kā terapeiti interesē, ko sievietei nozīmē apzināties un atgūt sevi, kļūt par sievieti ar savām vēlmēm, kaislībām un brīvības izjūtu. Manuprāt, sievietei jāmācas attīstīt savu iekšējo vīrišķīgumu, ko Karls Gustavs Jungs dēvēja par “animus”, tāpat kā vīriešiem jāattīsta sava iekšējā sievišķība “anima”. Pēc Junga mācības, kamēr šis iekšējais process nav veikts, neesam nonākuši pie pilnīgas “individualizācijas”.

Vai seksualitātes apspiešana, vainas un kauna sajūta raksturīga arī sievietēm Amerikā un Kanādā?

Tās ir universālās tēmas. Es tiekos ar sievietēm no visas pasaules - Mongolijas, Indijas; traumas terapiju esmu pasniegusi maģistrantiem Latvijā, un tas, ka sievietēm seksuāli uzmācas, kaunina par brīvu un izaicinošu izturēšanos, ir vienādi pilnīgi visur. Nomācošo “dubulto saiti” septiņdesmitajos gados formulēja Gregorijs Beitsons - antropologs, sociologs, valodnieks un kibernētiķis. “Dubultā saite” ir komunikatīva dilemma, kas rodas no pretrunām starp diviem vai vairākiem vēstījumiem. Tādēļ, neatkarīgi no tā, kas tiek darīts, jebkura izvēle ir kļūda. Tā ir situācija, kas rada ciešanas un var izraisīt psiholoģiskus traucējumus, vai, šajā gadījumā, tieši sievietēs - sastingumu.

Jaunai sievietei tiek mācīts: “Esi skaista, jauka un koķetīga, bet ne par daudz; pievērs uzmanību savam uzskatam”. Tas ir viens vēstījums, kuram vienlaikus seko otrs: ”Ja Tev kāds vīrietis seksuāli uzmācās - pati esi vainīga!”

Patriarhālā sabiedrībā sieviete internalizē sabiedrības priekšstatu, ka viņas vērtība ir balstīta izskatā, jaunībā un seksīgumā, nevis inteliģencē un spējā būt iejūtīgai, radošai, efektīgai.

Meitenēm bieži vien ir arī grūti pateikt skaidru “nē” , jo ir iemācīts, ka tas nav “jauki” vai “pieklājīgi”.

Kādi vēsturiskie pieturas punkti, notikumi un sociālās izmaiņas ir ietekmējuši cilvēku priekšstatus par seksualitāti?

Es kā pusaudze 70. gados ar sajūsmu vēroju pārmaiņas sabiedrībā, kad aktivizējās feminisma kustība, un radās dzimstības kontroles iespēja, lielākas ekonomiskās iespējas sievietēm. Tas bija nozīmīgs laiks manis pašas attīstībā. Toreiz koledžā bija tādas “apziņas paaugstināšanas grupas”, kurās sievietes sanāca kopā un runāja par to, kas viņas nodarbina, ar kādām grūtībām viņas saskaras, un pirmo reizi bija sajūta, ka sievietes viena otru atbalsta, dalās pieredzē, un būtiskākais - saprata, ka mazvērtības sajūta, kauns, nedrošība nav individuāla lieta, bet sieviešu kopējā.

Radās sajūta, ka mēs, sievietes, varam viena otru stiprināt, ka sieviete sievietei var būt māsa.

Mūsdienās seksualitātes izpausmes ir publiskas, “plakātiskas”, uzmācīgas, visai attālas no reālajām cilvēku sajūtām un intīmās pasaules savādajiem labirintiem; seksualitāte ir veiksmīga cilvēka tēla sastāvdaļa. Tomēr, varbūt seksa vērtība ir pārspīlēta? Cik liela ir seksualitātes loma pieauguša, nobrieduša cilvēka dzīvē?

Tas ir tik individuāli… Seksualitātes skalas vienā galā ir cilvēki ar spēcīgi izteiktu seksualitāti, seko ar ne tik ļoti, tālāk jau ar vāju, un skalas otrā galā ir aseksuāli cilvēki. Nekas no tā nav pataloģija. Katrs cilvēks var atrast sevi uz šīs skalas un dot sev atļauju justies ērti tur, kur viņš ir.

Mani interesē doma par dzimumu fluiditāti - brīžiem mēs sevī izjūtam vīrišķību, brīžam sievišķību, reizēm mūs pievelk sievietes, reizēm vīrieši. Tas viss ir plūstoši.

Ir daudz pētījumu par dzīves kvalitāti: vairāk kā 50% vīriešu saka, ka sekss viņu dzīvē ieņem ļoti augstu pozīciju, un vairāk kā 40% sieviešu atbild, ka seksam viņu dzīvē ir liela nozīme.

Manuprāt, ir svarīgi, ka mums ir brīvība - būt seksuāliem vai nē. Un neviens - ne sabiedrība, ne vecmamma, nevar noteikt, kā uzvesties, jo tā ir tava brīva izvēle.

No traumas viedokļa, ja sieviete ir piedzīvojusi izvarošanu vai riebīgu uzmākšanos, seko pēctraumas reakcija: sastingšana, bēgšana vai cīnīšanās pretim. Sievietes reakcija visbiežāk ir sastingums. Šīs pēctraumas reakcijas gluži vai iecementējas ķermeņa šūnās (pat, ja trauma nav personiska), rezultātā veidojas atsvešinātība no sava ķermeņa, un tā jau ir dusošās skaistules tēma. Sievietes ir iemācījušās nobruņoties, aizsargāties un tas viss ir dziļi mūsu ķermeņos.

Lalita Saliņš

FOTO: no personiskā arhīva

Mēs esam iemācījušās būt vērīgas, un tas noderīgi, izejot lielajā pasaulē, bet intīmās attiecībās šo bruņojumu nevar tik viegli noņemt.

Es nezinu, cik procentu cilvēku pa īstam saprot, ko nozīmē būt intīmam, gan emocionāli, gan fiziski, gan erotiski, gan seksuāli.

Ja runājam par kvalitatīvu dzīvi, patiesam emocionālam kontaktam ir milzīga nozīme. Man liekas, ka mums ir tādi kā sliekšņi, kas rāda, cik gatavas esam atvērties kādam. Mēs esam nebrīvas, jo neesam attīstījušas veidu, kā komunicēt par šīm lietām. Kādreiz pat nesaprotam, kuros brīžos esam noslēgtas un kā izmainīt savu uzvedību. Lai gūtu jaunus ieskatus, palīdz, gan psihoterpija, gan arī sieviešu grupas, kurās ir iespēja risināt sarunas par seksualitāti. ASV, piemēram, Ņujorkā un Kalifornijā, šādas sieviešu grupas ir ļoti populāras.

Vai seksualitāte ir dabiska un punkts, vai arī tā jāattīsta un jāpilnveido?

Seksualitāte ir gan dabiska, gan arī šajā laukā daudz ko var mācīties. Kaut vai, piemēram, tantras laukā. Svarīgi ir būt KLĀTESOŠAI. Mēs visi dzīvojam steigā un milzīgā tempā, un mums pietrūkst iespēju sevi palēnināt un būt iejūtīgākiem pret savu mīļoto, sievu vai vīru. Mums jāmācās būt klātesošiem šajā brīdī.

Apzinātības prakses Latvijā ir populāras. Apzinātības treniņus par Eiropas naudu pašvaldības organizē pat bezdarbniekiem...

Tas ir svarīgāk par seksuālajām tehnikām un veicina dziļāku erotismu, kā arī sakāpina maņu pasauli. Seksuālajā jomā ārkārtīgi svarīgi būt ziņkārīgiem un riskēt.

Seksualitāte ir kaut kas tāds, kas mūsos saglabājas mūža garumā. Skaidrs, ka sekss 70 gados nevar būt tāds kā 20, bet tuvības mirkļi ir iespējami. Padomju gados sekss starp sešdesmitgadniekiem jau bija, fui, tabu tēma, bet tagad mēs runājam par to, cik svarīgi ir saglabāt intimitātes pavedienu pēc iespējas ilgāk.

Jā, ir svarīgi saprast, ka pastāv iespējas baudīt seksualitāti mūža garumā. Sievietēm, kuras jūtas mīlētas, ir izkopušas pašcieņu un pieņem savu ķermeni, arī to, ka tas noveco, ar gadiem intīmā dzīve kļūst bagātāka. Visā šajā procesā ir liels skaistums un maņu bagātība. Pētot “ideālo seksu” secināts, ka tas saistās ar garīgu pārdzīvojumu, dziļu tuvības sajūtu ar otru un autentiskuma izjūtu, kurā nav neērtības sajūtas, ka otrs mūs vēro.

Mēs varam būt impulsīvas, bezrūpīgas, patmīlīgas un izbaudīt momentu. Tā ir fantastiska brīvības sajūta!

To izbauda nobriedušas sievietes, kas pieņem sevi un respektē otru. Vēl: labā seksā ir svarīgi būt neaizsargātam un riskēt.

Vai Jūs kā terapeite kādam klientam sakāt “oi, tā jau ir pataloģija”, vai arī normalitātes robežlīnija ir tik izplūdusi, ka to nevar novilkt?

Kanādā seksuālās varmācības centrā es daudzus gadus strādāju ar pedofīlijas upuriem un arī pedolīliem. Tāpēc vārdu salikums “seksuālā pataloģija” man saistās ar seksuālu vardarbību pret bērniem, pusaudžiem. Esmu darbojusies ar cilvēkiem, kuriem seksa dzinulis ir šķietami kompulsīvs , bet, iedziļinoties šajos gadījumos, nereti atklājas bērnības traumas, kuru rezultātā bērns vai pusaudzis ir iemācījies savu iekšējo spriedzi mazināt ar masturbāciju vai īslaicīgiem seksuāliem sakariem. Darbojos ar cilvēkiem, kuriem ir fetišs, kuri aizraujas ar dominanci, erotiskām varas spēlēm vai sadomazohismu. Seksa terapeiti neuzskata šīs erotiskas preferences par pataloģiskām.

Milenāļu paaudzei raksturīga kustība, kurā cilvēki izvēlas “atvērt” attiecības – tajās paralēli ir vairāki mīļākie.

Šajās attiecībās tiek uzstādīti ētiski noteikumi par kuriem visi partneri vienojas. Seksa terapijā tiek lietota frāze “Safe, Sane and Consensual”, kas norāda, ka gadījumos, kad pastāv drošība, saprātīgums un vienprātība starp pilngadīgiem mīļākiem, jebkādi seksuāli piedzīvojumi un eksperimenti var būt īpaši uzbudinoši un aizraujoši.

Pedofīlija ir mūžīga tēma…

Vieni no smagākajiem iespaidiem man saistīti ar darbu seksuālās vardarbības centrā, redzot, cik dziļš ievainojums ir zēniem un meitenēm, kuriem nav bijusi iespēja pašiem atklāt savu seksualitāti dabiskā attīstības gaitā . Un tad palīdzēt brīvi runāt par šīm tēmām un saprast, ka traumas var pārvarēt un ir iespējams atgūt seksuālu brīvību.

Esmu vadījusi grupas sievietēm, kas cietušas no seksuālās vardarbības, un kad viņas sāk izjust un saprast savu erotismu - tā ir pazīme, ka ievainojums ir sadzijis. Tā ir bijusi skaista parādība manā dzīvē.

Vai pašiem pedofīliem var palīdzēt?

Daudziem no viņiem pašiem ir bijusi trauma bērnībā. Tiem var palīdzēt ar traumas terapiju un grupas terapiju, kur uzsvars tiek likts uz empātiju pret sevi un citiem. Tomēr vienā kategorijā ir psihopāti un sadisti. Viņiem ir grūti palīdzēt, jo bieži vien šajos gadījumos ir empātijas trūkums, narcisisma pazīmes, sociopātija vai psihopātija. Tādēļ šiem cilvēkiem ir jāsēž cietumā, jo līdzko viņus atbrīvo, tā viņi meklē nākamo upuri.

Atgriezīsimies pie patīkamākām tēmām. Sakiet, kāpēc ilgtermiņā ir grūti saglabāt seksuālo interesi?

Kas mūs uzbudina ilgtermiņa attiecībās? Neparedzēti notikumi un apstākļi, nenoteiktība, kaut kas aizraujošs.

Jā, ar laiku erotisms izzūd, bet vajadzētu saprast, ka esam maldījušies, domājot, ka pazīstam savu partneri.

Tā ir aplama domāšana. Pie manis nāk pāri, kuri piedzīvojuši sānsoļus, bet izrādās, ka tie kādreiz pat atdzīvina seksu starp oriģinālajiem partneriem, jo sieva pēkšņi saprot, ka viņas vīru kāda iekāro, ko apliecina latviešu “precēts, nav miris”. Tas atdzīvina, rada dzirksti, bet šādu situāciju nevar radīt mākslīgi un es nebūt neierosinu afēras. Toties der atcerēties, ka seksuālākais orgāns ir smadzenes.

Atgriežoties pie sieviešu pasivitātes, dusošās princeses tēmas, jāsaka, ka sievietei jāuzņemas atbildība par savu seksualitāti, jāņem iniciatīva savās rokās un jāriskē izteikt savas vēlmes, fantāzijas, jāatklāj sevi jaunā erotiskā veidā. Ir svarīgi, ka sieviete pati uzņemas iniciatīvu, kultivē erotismu sevī, nevis tikai gaida no otra.

Vai izpratne par labu seksu vīriešiem un sievietēm atšķiras?

Klišeja ir tāda, ka sievietēm svarīga emocionālā tuvība, vīriešiem mazāk, bet dzīvē viss var būt pilnīgi otrādi. Pie manis nāca pāris - puisis bundzinieks rokgrupā, meitene psiholoģijas studente - abi skaisti un inteliģenti.

Viņu sekss sastāvēja no tā, ka viņš savā istabā skatījās normatīvu hetero pornogrāfiju, viņa otrā istabā sadomazohistisku pornogrāfiju, un katrs nodarbojās ar masturbāciju.

Pēc tam viņi satikās pie televizora un neseksuāli, mīļi apkampās. Puisis gribēja, lai abiem būtu normāls sekss, bet meitene bija apmierināta, ka viņa savā nodabā var sevi uzbudināt. Tā nebija ideāla situācija un beigās viņi izšķīrās.

Sarunas noslēgumā Lalita Saliņš citē amerikāņu rakstnieces Terijas Tepestas Viljamsas grāmatu “Kad sievietes bija putni”: “Kad neieklausāmies savā intuīcijā mēs pametam savas dvēseles. Un, mēs pametam savas dvēseles, jo baidāmies, ka, ja pašas nepametīsim tās, tad kāds cits pametīs mūs. Mēs esam audzinātas neuzticēties tam, ko zinām, kā arī diskreditēt un nonicināt savu iekšējo autoritāti, un pārliecības sajūtu.

Cenšos saprast kāpēc tā? Nožēloju katru reizi, kad esmu sevi šādi pametusi. Bet sevis žēlošana ir kā mīlēšanās ar pagātni. Tur trūkst jebkādas kustības uz priekšu.

Nevis prinča lūpas mūs izglābs, bet mūsu pašu lūpas runājot.”

14. maijā VEF kultūras pilī  Izaugsmes un iedvesmas forumā " Līdere 2019" uz skatuves kāps un savā pieredzē dalīsies arī Ģimenes un laulību terapeite, seksoloģe Lalita Saliņš.