Es varu ieteikt – nav jābaidās
Vardarbība ģimenē

Līga Bērziņa pirms pusotra gada aizgāja no attiecībām, kurās bija emocionāla, ekonomiska un seksuāla vardarbība. Viņas vienīgā nožēla ir, ka to neizdarīja ātrāk.

FOTO: Izabelle Nordfjell

Aiziešanai no agresīvā vīra Līga iekšēji gatavojās divus gadus. To beidzot izdarīt palīdzēja vairāki notikumi, ieskaitot meitas bērnu dārza ziņojumu sociālajam dienestam.

Līga (36) spilgti atceras rudens dienu pirms diviem gadiem, kad, sēžot uz savas mājas terases Zviedrijā, saprata, ka “man iekšā viss ir miris.” Ar četrgadnieci meitu un pusauga dēlu tikko bija apēduši pašu ceptās desiņas. Vīrs Renārs (vārds mainīts) tā arī ne uz brīdi nebija pievienojies ģimenes piknikam. “Jutos tik vientuļa. Nosēdēju viena vairākas stundas un raudāju,” stāsta Līga. Decembra sākumā viņa pateica, ka vēlas šķirties. Viņš neticēja. Dažus mēnešus pēc viņas aiziešanas vīrs izdarīja pašnāvību.

DOKUMENTĀLĀ FILMA "IZDZĪVOTĀJAS":

Ar Renāru Līga iepazinās internetā. Šķīrusies no pirmā vīra, ar trīsgadīgo dēlu īrēja dzīvoklīti Rīgā un strādāja lina izstrādājumu veikaliņā Vecrīgā. It kā viss bija labi, taču bija uznācis pagurums. Gribējās prom.

Kad 2011.gada vasarā Renārs uzrakstīja vēstules, Līga bija priecīga. Viņš dzīvoja Zviedrijā un tobrīd šķīrās no sievas, arī latvietes. Uz mēnesi pazuda, atradās un strauji veidojās abu attiecības. Novembrī Līga ar dēlu lidoja uz Zviedriju. Renārs pat bija iekārtojis istabu viņas puisītim. Viss likās ideāli. Viņš gribēja ģimeni un bērnus. Dažus mēnešus vēlāk viņa pārvācās pavisam. Kopš iepazīšanās bija pagājis pusgads. “Kas neriskē, nedzer šampanieti,” domāja Līga.

Dēliņ, tu nedrīksti dzert

Renāra nelīdzsvarotību un straujās garastāvokļa maiņas Līga pamanīja diezgan drīz. Sākotnēji norakstīja uz šķiršanās radīto stresu. Kādu vakaru Renārs iedzēra un sūdzējās, ka vairs nespējot izturēt spriedzi. Nošaušoties pats, vai nošaus arī bijušo sievu un viņas draugu. Līgai sākās panika. Pašnāvību savulaik bija izdarījis Renāra tēvs. Viņa sazvanīja dzīvesbiedra mammu, kura arī dzīvoja Zviedrijā. Pēdējā atbrauca un klusi teica: “Dēliņ, tu zini, ka nedrīksti dzert alkoholu.”

Mamma abu kopdzīvē bija vienmēr. “Viņa atļāvās ienākt mūsu mājās un visu pārmeklēt. Nebija sajūta, ka viņa atnāk kā ciemiņš.” Vēlāk noskaidrojās, ka mamma abu iepazīšanās sākumā bija izlikusi Līgas astroloģisko karti un atzinusi viņu par labu esam.

Līgai gan tas daudz nelīdzēja. Laulībā – abi apprecējās četrus gadus vēlāk, kad viņu kopīgajai meitai jau bija pusotrs gads – Līga piedzīvoja emocionālo, ekonomisko un seksuālo vardarbību. Fiziski vardarbīgs Renārs bija dažas reizes – pret meitu, dusmās iesitot ar kurpju lāpstiņu pa kājām. Pret Līgu roku viņš nepacēla.

Taču emocionālā vardarbība ievaino ne mazāk kā fiziskā. “Viss sākās ar klusēšanu. Atnāk mājās, nerunā ar mani. Pirmā doma – ko es esmu izdarījusi nepareizi? Staigāju apkārt kā pelīte. Tagad lasu, ka klusēšana ir drausmīgākais manipulācijas veids. Viņam tad bija 36 gadi, pieaudzis vīrietis, bet uzvedās kā aizvainots bērns. Sēž istabā un nerunā.”

Tāpat Renārs varēja sarīkot scēnu bez mazākā iemesla. “Viņam bija tāds skatiens, baltas acis, un jau zināju, ka… Viņš vienkārši auroja. Viss, ko es daru – laužu viņa māju, sabojāju.”

Tipiski sievietēm, kas dzīvo šādās attiecībās, Līga ar laiku izstrādāja savu izdzīvošanas stratēģiju. “Vakaros, kad viņš pārbrauca mājās, vienmēr stāvēju pie mikroviļņu krāsns, kas bija pret logu. Viņš mani neredzēja, bet es vēroju atspulgā viņa sejas grimasi. Man vienmēr vajadzēja kaut ko darīt – atpūsties mājās nebija ļauts. Viņš drīkstēja gulēt, dzert alu. “Mans vienīgais darbs ir pelnīt naudu,” bija viņa frāze. Zinu, ka nebija pareizi, bet pēdējā laikā, kad viņš nāca mājās, teicu: “Meitiņ, skrien pie tēta un samīļo.” Man gribējās, lai viņš atmaigst. Patiesībā es viņam radīju nepatiesu bildi, jo meitai no viņa bija bail, tāpat kā man un manam dēlam. Mēs visi dzīvojām bailēs.”

Nauda bija viens no ģimenes strīdu iemesliem. Kamēr Līga sākumā mācījās zviedru valodu, ģimeni pamatā uzturēja Renārs. Kad Līga sāka strādāt par pavāri, izdevumus par māju un abu mašīnu līzingu uzņēmās Renārs, bet Līgas pārziņā bija pārtika un tēriņi bērniem. “Viss bija jāpērk ar atlaidēm. Viņam vispār nebija izpratnes, cik maksā bērnu apavi, drēbes, ka viņi aug. Viņa ienākumi bija trīs reizes lielāki, bet beigās viņš mēnesī deva varbūt kādus 100 eiro. Kad palūdzu naudu, vienmēr bija pārmetumi, bet pēc tam ieskaitīja man kā parādu.

Viņš visu laiku uzturēja sajūtu, ka dzīvoju uz viņa rēķina (..) Man sākotnēji pat nebija doma, ka tā ir vardarbība. Mana mamma arī strīdējās ar tēti un likās, ka tā ir tāda normāla strīdēšanās.”

FOTO: Madara Eihe

Kādēļ nevar aiziet?

“Ja godīgi, ir šausmīgi grūti aiziet no šādām atiecībām. Man jautā – kādēļ tu dzīvoji tik ilgi kopā? Cilvēkiem liekas, ka tas ir tik vienkārši. Nē. Jo nav tikai slikti. Viņi var būt ļoti jauki. Mēs bijām Spānijā, Grieķijā, Kanāriju salās Spānijā.”

Taču pēc septiņiem kopā nodzīvotiem gadiem Līga saprata, ka vairs nav noteicēja pār savu dzīvi. “Biju pieaudzis cilvēks, bet jutos, kā maza meitene. Šajās attiecībās vienmēr bija tikai viens vainīgais. Es. Jutos, kā cietumā. Nevarēju nedz ar savu ģimeni sarunāties, nedz kaut kur braukt, kaut ko darīt. Jo viņš visu laiku darīja tā, lai es nekur nevarētu aiziet. Ja man darbā bija paredzēts Ziemassvētku pasākums un viņš zināja par to mēnesi iepriekš, tad dienu pirms tam varēja pateikt, ka brauks komandējumā.”

Līga aiziešanai gatavojās pēdējos divus gadus. Daudz lasīja izglītojošu literatūru. Palīdzēja viņas ģimene Latvijā, kas visu laiku teica: “Līga, tu esi normāla.” Būtisks šķērslis, līdzīgi kā daudzām sievietēm, bija nauda. Līgai nebija iekrājumu. Pēdējos gadus viņa ne tikai apgādāja bērnus, bet par savu algu arī iekārtoja māju. “Pat nevaru izstāstīt, cik daudz esmu pazaudējusi šo gadu laikā. Pirku mēbeles, tapetes, krāsoju sienas. Man tiešām gribējās, lai mums ir jauka māja.”

Dienā, kad Līga pateica, ka grib šķirties, Renārs “kā vienmēr, atņēma abu mašīnu atslēgas un telefonu. Izgāju ārā ar viņu parunāt, bet viņš mani nelaida atpakaļ mājā. Pielika durvīm priekšā kāju – lasies, kāda atnāci, tāda arī aiziesi.” Līga ar bērniem pārvācās dzīvot mājas otrajā stāvā.

Pēc divām nedēļām viņš lūdza otru iespēju. Kad Līga atbildēja, ka ir par vēlu, draudēja nogalēties. Murgs ilga vairākas stundas. Sākumā viņš gāja “uz mežu nosalt”. Pārnācis mājās, no halāta jostas uzmeta cilpu un draudēja kārties. Nometa istabas vidū meitas sedziņu un draudēja nodedzināt māju. Līga izsauca policiju. Kamēr viņi brauca, telefona saruna turpinājās, lai policija varētu monitorēt notiekošo. Lai atsauktu policiju, Renārs vērās pie Līgas dēla, draudot, ka, ja mamma nebeigs runāt, nosūtīs puiku uz Latviju pie tēva. “Nekad neaizmirsīšu, kā mans bērns saka: mamma, beidz runāt,” stāsta Līga un raud.

Policijas atbraukšana situāciju pārtrauca, bet neatrisināja. “Viņš pilnībā pārvērtās. Kā hameolons. Viss esot mierīgi, viss kārtībā. Policijai meloja, ka es viņu provocēju un tiranizēju. Labi, ka bija tā josta kā pierādījums.”

FOTO: Madara Eihe/Re:Baltica

Tad Līga sapratusi, ka beidzot kas jādara arī pašai. Sazinājās ar krīzes centru, par ko pastāstījis kāds draugs. Kamēr vīrs uz Jauno gadu aizbrauca ar meitu pie mātes, aiznesa pie kaimiņiem pases. Sāka likt kastēs savas mantas, ko pārvest, kad atradīs dzīvokli.

“Viņš pārbrauca mājās ātrāk nekā gaidīju. Gribēja buču, it kā nekas nebūtu noticis. Teicu, ka nekas nav mainījies. Viņš sāka sist galvu pret sienu. Lūdzās un draudēja, ka sāks sist mani, lai es sāktu viņu saprast. Paņēmu drēbes, iesēdināju mašīnā bērnus un braucu prom. Pa ceļam sazvanīju Drošo māju. Pēc stundas satikāmies pie krīzes dzīvokļa pilsētas centrā. Atceros, ka dēls mani samīļoja un teica: “Mammu, drausmīgākais ir izdarīts. Mums izdevās tikt prom.” To ir ļoti grūti izdarīt, jo mums, kas ir naivas un laipnas… Man bija žēl viņa, bet sapratu, ka man bērnu un sevis dēļ tas jādara.”

Draud ar bērna atņemšanu

Agresija reti beidzas ar fizisku aiziešanu. Zaudējuši kontroli, vīrieši jūtas pazemoti un vēlas atriebties. Viņi izmanto divus spēcīgus ieročus – draud atņemt bērnus un nedot naudu.

Īsziņās, ko Līga izlasīja Renāra telefonā jau pēc viņa nāves, redzams, ka vīrā plosījās plaša emociju gamma. Sarakstē ar savu māti, viņš raksta: “Es viņu pilnībā iznīcināšu ar advokāta palīdzību.” Māte: “Lai tā būtu. Strādā un esi uzmanīgs. Rāda [astroloģiskās kārtis], ka viņa grib visu: māju, mašīnas utt, bet tevi misenē.” Renārs: ”Viņa pati būs misenē. Viņa man stāvēs uz ceļiem un lūgsies.”

Tikmēr Līgai viņš raksta pretējo: “Esmu izdarījis visu, lai būtu tāds vīrs, par kādu sapņoji. Esmu beidzis čatoties, jo saprotu, cik ļoti tevi tas sāpināja. Esmu kļuvis ļoti garīgs, lūdzu Dievu katru dienu. Ļoti daudz daru mājās, mācos gatavot un tīrīt māju…”

Taču tas, ko Renārs rakstīja, negāja kopā ar viņa darīto.

Pēc aiziešanas Līgai bija grūti noīrēt dzīvokli, jo viņas oficiālie ienākumi bija mazi. Viņa strādāja stundu darbu. Paziņa pieteicās par galvotāju un viņa noīrēja dzīvokli. Taču nebija naudas tā iekārtošanai. Savas un bērnu mantas no iepriekšējām mājām viņa nevarēja paņemt, jo vīrs nomainīja atslēgu. Viņa nevarēja dabūt meitai vietu bērnudārzā, jo vīrs nedeva atļauju pārdeklarēt meitas dzīvesvietu jaunajā adresē. Pabalstu sociālajā dienestā viņa neprasīja. Paveicās, ka tajā laikā Līga saņēma pāris tūkstošus eiro nodokļu atmaksu un no Latvijas ar naudu palīdzēja viņas mamma. Beigās Līga ar bērniem ievācās pie paziņas un divus mēnešus negāja uz darbu. “Man bija bail.”

Nepatikšanas nebeidzās. Renārs iesniedza prasību tiesā, lūdzot noteikt meitas dzīvesvietu pie viņa. Bet ar šo prasību pats sev iešāva kājā, jo paralēli bija sākta lieta pret viņu par meitas sišanu. Pēc pēdējā skandāla meita bērnudārzā bija izstāstījusi, ka tētis draudējis nodedzināt māju, bija ieradusies policija. “Nākamajā rītā bērnu dārzā atvainojos skolotājai, ka pati neizstāstīju. Biju šokā. Izlasīju, ko viņi bija pierakstījuši no meitas stāstītā. Apstiprināju, ka tā notika. Pēc Jaunā gada piezvanīja no sociālā dienesta un teica, ka saņēmuši iesniegumu no dārziņa. Nevarēju izstāstīt, cik biju laimīga. Teicu, ka viņu zvanu gaidīju. Zvanīju viņiem pati Ziemassvētkos, bet neviens neatbildēja.”

Jau agrāk meklēt palīdzību sociālajā dienestā Līgu atturēja divi iemesli. Viņa baidījās, ka varētu atņemt bērnus. Un bija kauns. “Ka kāds vispār uzzinās. Ka atļāvu sevi mīdīt ar kājām. Sievietēm trūkst informācijas.”

FOTO: Madara Eihe/Re:Baltica

Viņa aizgāja pie labas juristes un izstāstīja savu situāciju. Arī to, ka naudas nav. “Viņa bija jauka dāma. Pateica, ka par naudu runāsim pēc tam, sākumā jāatrisina lieta.”

Līga tiesā uzvarēja. Meita palika dzīvot ar viņu. “Viņš sēdēja tiesā, kā mazs bērns. Vienīgais, par ko baidījās – ka būs 13 gadus jāmaksā uzturnauda. Pēc tiesas viņam atdevu laulības un saderināšanās gredzenus. Visas ķēdītes, ko viņš man dāvināja. Negribēju justies parādā. Vienīgais, ko prasīju – lai atdod manas mantas, ko pati biju nopirkusi.”

Tētis tagad ir eņģelis

Paralēli turpinājās otra tiesvedība par vardarbību. Ap Lieldienām policija intervēja un filmēja Līgas meitu. Renārs īsziņā lūdza, lai viņa atsauc iesniegumu. Draudēja izdarīt pašnāvību.

“Es tev prasu piedošanu par to, ko esmu tev nodarījis. Bet lūdzu neiedzen mani kapā. Es tiešām gribu vēl dzīvot. Lūdzu, Līga, palīdzi,” viņš raksta 29.martā, pārliecinājās Re:Baltica. Līga atbild: “Beidz runāt muļķības un labāk izej psihologa un psihiatra palīdzību. Savu ģimeni tu lēnām pazaudēji pats. Jādzīvo tālāk kaut dēļ meitas!”*

Nedēļu vēlāk Līgu pamodināja klauvējieni pie durvīm. Aiz loga stāvēja policijas mašīna.

“Biju pārliecināta, ka policija nāk par iesniegumu par nozagto mašīnu [vīrs bija uzrakstījis iesniegumu, ka auto, ar kuru Līga aizbēga, viņa ir nozagusi – red.]. Ienāca jauns vīrietis un sieviete. Viņi teica: “Tavs vīrs ir miris.” No sākuma domāju, kaut kas noticis darbā, jo viņš strādāja bīstamu darbu celulozes rūpnīcā . “Nē, pakāries.”

Es vienkārši sēdēju un raudāju. Jutu šausmīgu vainas sajūtu, ka nenoticēju. Es viņam piedāvāju palīdzību, bet viņš neuzskatīja, ka vaina ir viņā.”

FOTO: No Līgas Bērziņas privātā arhīva

Līgai vajadzēja par notikušo pateikt meitai. Sociālajā dienestā krīzes grupu nebija. Izmisumā Līga aizgāja uz baznīcu, izrunājās ar priesteri. Sameklēja grāmatas par nāvi bibliotēkā un apbedīšanas birojā. Pēc nedēļas “pūtām burbuļus un stāstīju meitai, ka tētis tagad ir eņģelis.”

Dzīve pēc tam

Kopš vīra nāves pagājis gads. Ģimene dzīvo mazā dzīvoklītī, finansiāli nav viegli, bet “esmu cīnītāja, nevis upuris, mani nevajag žēlot. Viss atrisinās – pat, ja esi zemākajā punktā. Es neticēju, ka varēšu izdzīvot svešā valstī, bez naudas, bet viss sakārtojās. Bailes ir šausmīgākais, kas ir cilvēkā. Bet es vairs nebaidos no savām bailēm.”

Līga ar bērniem izgājusi vairākus psiholoģiskās palīdzības kursus, bet sekas jūtamas joprojām. Viņi mājās izvairās lietot jēdzienus – tā ir tava vai mana vaina, jo “bērni ļoti uzņem vainu uz sevi.” Tā vietā Līga bērniem skaidro: tā nav tava vaina, bet gan sekas tavai rīcībai. Ja tu kaut ko izdari, tad tā notiek. Meitai reizēm uznāk dusmu lēkmes. Viņa fantazē par vecumam neraksturīgām lietām, tāpēc bērnudārzā ar viņu strādā īpašs pedagogs. “Ja no rīta pasaku “mums šodien slikta diena”, viņi zina, ko darīt, kā palīdzēt viņai.”

Līga pati jūtas atvieglota. “Mana vienīgā vainas apziņa ir pret maniem bērniem, ka es to neizdarīju ātrāk. Varu ieteikt, ka nav jābaidās. Tā sajūta nav aprakstāma, kad tu izej ārā un beidzot vari būt pati.”

*saglabāta oriģinālā ortogrāfija.

#VardarbībaĢimenē. Noderīga informācija, kā atpazīt vardarbību un kur meklēt palīdzību.

Uz augšu