Kāpēc mēs šo rakstījām

Vēlāk, intervējot citas sievietes, sapratu, ka atslēgu nomaiņa ir klasika. Tāpat, kā nemitīga noniecināšana, smagākos gadījumos – grūstīšana vai pat iekaustīšana. Valsts policijas pētījums rāda, ka puse ģimenes vardarbības upuru par notikušo iestādēm neziņo. Gan baidās, gan kauns.

DOKUMENTĀLĀ FILMA "IZDZĪVOTĀJAS":

Tieši tādēļ esmu ļoti pateicīga sievietēm, kas piekrita par pārdzīvoto runāt ar savu vārdu un seju. Tā ir liela uzdrīkstēšanās. Esmu brīdinājusi sievietes, ka no paziņām, ģimenes locekļiem, arī sociālajos tīklos noteikti būs arī nosodoši komentāri, jo vardarbība ģimenē Latvijā joprojām ir aizliegtā tēma. Daļai sabiedrības šķiet nepieņemami par to runāt publiski. Daļa metīsies vainot sievietes, kas “pašas izprovocēja” un “nevajadzēja precēties ar dzērājiem”. Daļa vainos Re:Baltica, kas “izplata feminismu”, “sarīda vīriešus pret sievietēm”, neraksta par varmācības upuriem – vīriešiem.

Visus, kas tā neuzskata, aicinu iesaistīties diskusijās pie mūsu rakstiem, lai vairotu izpratni. Man lasītāji regulāri prasa: ko mēs varam darīt? Lūk, šī ir iespēja. Dalieties ar Re:Baltica un mūsu partnera LTV Panorāma materiāliem sociālajos tīklos; iesaistieties diskusijās, aizstāviet drosmīgās sievietes, pārsūtiet draugiem, lai raksti un video sasniegtu sievietes, kas joprojām cieš un klusē.

Manos rakstos fiziska vardarbība ir aprakstīta minimāli. Re:Baltica mērķis nebija šausmināties, bet gan parādīt, kas sievietēm palīdzēja izkārpīties no postošajām attiecībām un kur meklēt palīdzību. Visas cerēja uz brīnumu, ka viņš mainīsies, varēs saglābt ģimeni, bija taču arī labie brīži. Šeit arī slēpjas atbilde uz bieži uzdoto jautājumu – kādēļ viņa neaizgāja ātrāk? Par to sīkāk rakstā Izdzīvotājas un dokumentālajā īsfilmā ar tādu pašu nosaukumu, ko LTV rādīs 7.maijā, bet pēc tam varēs redzēt rebaltica.lv

Rakstā Atņemtie bērni salīdzinām divas dažādas tiesu prāvas, kur vienā tiesa mātei jau četrus gadus liedz tikties ar dēlu, jo viņa neiziet bērna emocionālās audzināšanas un agresiju mazināšanas kursus, kamēr otrajā tiesa prasa nodrošināt saskarsmi ar tēvu, kas sitis bērna māti. Secinājums – Latvijā nav vienotas tiesiskas izpratnes, kas bērnam labāk.

Savukārt trešais stāsts parāda, kā ar relatīvi nelielām lietām – anketu, dažādu pilsētas dienestu nekavējošu sadarbību – Tukumam izdevies kļūt par paraugu citām pašvaldībām. Meklējam atbildi, kas vēl darāms.

Mēs izvēlējāmies pētīt varmācību pret sievieti, jo statistiski vienkārši viņu ir vairāk, kas nenozīmē, ka vardarbība pret vīrieti vai bērni, kas sit savus vecos vecākus, ir mazāka problēma. Bet ar kaut ko ir jāsāk.