Roga debitē kino ar dokumentālo filmu: "Standarta ceļa gājējiem šo būs ļoti interesanti paskatīties"

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

8. maijā kinoteātrī “Forum Cinemas” pirmizrādi piedzīvo mūziķa, grupas “Prāta vētra” bundzinieka un videoklipu režisora Kaspara Rogas debija kino – dokumentālā filma par viņa draugu, latvieti Guntaru Kļaviņu "Meklējot Mr. Kauliņu”. Tā ir stāsts par dimantu biznesa aizkulisēm, tā spozmi un baisumu caur viņa acīm un īstu, beznosacījuma draudzību. Intervijā ar TVNET abi atklāja, ka iepazinušies Kļaviņa kāzās, kur arī sācies viņu kopīgais stāsts.

Kāpēc tieši šāda iesauka – Kauliņš?

Roga: Bija tāds teiciens “kā kauliņš nogulsies”, un tā arī aizgāja.

Kļaviņš: Tas ir tulkojams no krievu valodas “Как фишка/карты ляжет” - tas ir izteiciens par to, ka sanāks tā, kā sanāks, un tā arī ies.

R: Ilgu laiku tas darbojās tikai kā teiciens attiecībā uz Guntaru, bet ar laiku arī viņa kolēģiem iepatikās šī attieksme pret dzīvi, viņu sāka dēvēt par Mr. Kauliņu.

Ko varam gaidīt no filmas?

K: Nu, Ēķa “Klases salidojums” tas noteikti nebūs. Man filmēšanas laikā likās ļoti interesanti, kā no nekā var uztaisīt kaut ko. Es gribu redzēt, kas ir sanācis!

R: Sanāk, ka mēs bišķi tirgojam kaķi maisā, bet tā jau ir ar visām filmām. Pirms cilvēks neaiziet uz kinoteātri... arī reklāmas rullīti var uztaisīt tādu, ka galarezultātu neatpazīst!

Es ceru, ka šis stāsts uzrunās, jo tas tomēr ir dziļi personīgs un emocionāls. Filmas galvenā pamatvērtība ir veču draudzība 20 gadu griezumā.

Lietas, kuras tu novērtē tikai pēc kaut kāda laika, saprotot, ka ir daudz kas, ko par naudu nopirkt nevar.

K: Man viss ir daudz vienkāršāk, jo tas ir faktiski mans vienīgais mēģinājums atbalstīt Kaspara ambīcijas kino jomā. Kāpēc nē?

R: Te ir arī labs stāsts par filmas producentu Sandiju Semjonovu, kurš mūs abus izspēlēja. Viņš jau bija pabijis Āfrikā, uztaisījis par Guntaru televīzijas epizodi, un tad viņam ienāca prātā, ka jātaisa dokumentālā filma. Sākumā šo piedāvājumu izteica Kauliņam, viņš noraidīja. Un tad viņš uzrunāja mani, es arī noraidīju. Bet tad viņš izdomāja triku – man pastāstīja, ka Kauliņš piekritis, bet viņam, ka es esmu piekritis režisēt. Ja jau tā, tad ok! Bet nu pēc tam, protams, bija kontrolzvans, kad sapratām, ka esam apspēlēti. Nu kaut kā mēs tomēr ļāvāmies šai krāpniecībai. [smejas]

Man vienmēr ir bijusi ambīcija uz kino, bet tajā pašā laikā esmu bijis ļoti kūtrs uz saņemšanos – tas viss vairāk bijis hobija līmenī, papildus mūzikai. Un šeit radās iespēja, ka kāds paņem un iesper tev pa pēcpusi un saka – ej, mēģini.

Tā nu es ļāvos šim eksperimentam, kas pārauga labā, profesionālā komandā, kas strādāja pie šīs filmas un man, kā iesācējam, tas ļoti palīdzēja. Bija arī daži cilvēki, kas piedalījās “Prāta vētras” dokumentālajā filmā.

Pēc banku kraha jūs, Kauliņa kungs, devāties uz Āfriku, un uzsākāt dimantu biznesu, lai nomaksātu parādus, kas vēl aizvien nav līdz galam nolīdzināti, cik noprotu.

K: Jā, tas ir ļoti tuvs patiesības atreferējums. Tā tas arī ir. Bet, ja runājam par filmu, tad tā koncentrējas ne tik daudz uz faktisko materiālu, kā uz cilvēka sajūtām caur šiem etapiem un draudzības faktoru – satuvināšanās, atsvešināšanās. Cilvēka transformācija visā šajā procesā.

R: Filmā ir gana daudz piedzīvojumu, šodienas notikumu, retrospekcija par pagātni. Viss ir klātesošs. Faktiski filma par dzīvi.

Ko pārējie “Prāta vētras” puiši domā par šo projektu?

R: Man šķiet, ka tas pirmreizīguma efekts ir foršs arī sev tuviem cilvēkiem. Kad ir, ko rādīt, rādi. Nāk un visi skatās. Ir, ir, nav, nav.

K: Kaspars jau tagad retāk, bet agrāk diezgan bieži brauca uz Āfriku un viņam bijis šāds retrīts atrasties tur, cik ilgi vien iespējams.

R: Jā, divi mēneši bijis ilgākais laiks. Vide bija ļoti robusta – mierīgi varēja atrast pludmali, kurā nav neviena cilvēka. Bungalo un blakus zemnieku ciemats un tas ir viss, kas tur ir. Faktiski tev ir svecīte un, ja vajag kompjūteram elektrību, jādarbina ar ģeneratoru, kas iet uz dīzelīša. Ēd to, ko zvejnieki izvelk no okeāna. Šādā vidē, pirmkārt, ļoti labi strādājas, otrkārt, tu atslēdzies no tā riteņa, kas ir šeit – koncerti, tūres, mediju uzmanība un nonāc pilnīgā vakuumā, tuvu sensoram badam, vari veiksmīgi darboties.

K: Tu un nekas vairāk.

Foto no intervijas

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Un dažādas slimības, protams.

R: Malārija.

K: Vēdertīfi dažnedažādi.

R: Tāds man arī gadījies. Ne gluži tīfs, bet asins parazīts, kurā iedzīvojos, bet izdzīvoju. Nu, malārija, tā jau ir standarta lieta. Ja nelieto profilakses zāles, absolūti neizbēgami.

K: Ilgstoši lietojot paliek neefektīvas.

R: Šitais jau simtām reižu slimojis, bet es laikam vienu divas, katru reizi, kad esmu pabijis Āfrikā. Varbūt vienā nebija, neatceros. Ir arī letāli gadījumi. Tā ir Āfrikas trauksmainākā daļa. Visādi citādi tā ir ļoti skaista zeme, it īpaši Sjerraleone. Tur ir jauki cilvēki, labvēlīgi, labestīgi, sirds tīri, bez divkosīgām domām, bet reizē arī ļoti viltīgi, jo ir pieraduši, ka baltais cilvēks ir viņus pakalpinājis. Lai izdzīvotu šāda nācija paaudzēm uz priekšu, vienkārši bija jāpielāgojas, un iestājās zināmas tradīcijas, kuras nespēj izdzīt ārā un varbūt, ka pat nevajag. Viņi veikli manipulē ar jums kā balto cilvēku, radot priekšnoteikumu, ka jūs esat viņa boss.

Jūs pat nepamanīsiet kā būsiet palikuši ar tukšu maku, visu to labprātīgi samaksājot un vēl priecīgi, līdzpārdzīvosiet viņu slimajai govij vai nomirušajam tēva brālim un tā tālāk. Šeit nu viņu fantāzijas amplitūda ir absolūti neierobežota.

K: Nebeidzams regeja ritms.

R: Un jūs tajā visā ļoti harmoniski tiekat ierauts, ka pat nepamanāt. Ir jāpaiet zināmam laikam, līdz vietējie saprot un pieņem, ka šīs tūristu spēles neies cauri. Laimes meklētāju paradīze.

Kad pēdējo reizi sanāca viesoties Āfrikā?

R: Filmējot filmu, kad tas bija... aizpagājušā gadā? Mēs ar visu komandu bijām 20 dienas apmēram, katru dienu arī filmējām.

K: Es atkal došos atpakaļ un Kaspars brauks ciemos.

R: Jā, es noteikti domāju atgriezties Āfrikā, jo, neskatoties uz to, ka urbanizācija un civilizācija šo valsti ir samaitājusi tāpat, kā visus neskartos kūrortus vai eksotiskās zemes, tomēr tur ir atstāta kāda mana sirds daļa.

Foto no intervijas

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Varat man abi pastāstīt kaut ko vairāk par dimantiem?

R: Nu, tā ir vesela epopeja, kurā draugs iesaistījās, ievilka vēl mani ar kolēģiem, bet neizturējām to finanšu slogu, kas būtu nepieciešams, lai šajā biznesā noturētos apritē. Un tālāk viņš turpināja viens pats.

K: Latvijā ir ārkārtīgi šaurs personu loks, kas tajā orientējas un kam tas ir svarīgi.

R: Ja runājam lielos virsrakstos, tad Latvijā nav nekāda dimantu tirgus. Par dimantiem runājam arī filmā.

Īsumā varētu teikt, ka filma ir par avantūru, rokenrolu, piedzīvojumiem, īstu draudzību, dimantiem, veiksmīgiem un neveiksmīgiem biznesa projektiem, banku krahu, tā pārdzīvošanu un izdzīvošanu, saitēm ar ģimeni.

Tas viss ir tur. Es jau atkārtošos, bet filma ir par dzīvi.

K: Kas nav filmā? Par adīšanu, biljardu un galda spēlēm.

R: Kaut kas ir par galda spēlēm, bet ne tādām. [smejas] Mums te savi, iekšēji joki. Standarta ceļa gājējiem šo būs ļoti interesanti paskatīties.

Kāds ir dārgākais dimants, kuru izdevies atrast?

K: Ap 200-300 tūkstošiem. Katram dimantam ir četri pamatparametri – lielums, tīrība, krāsa un svars. Šie te visi apjomi izveido dimanta vērtību tirgū. Tajā pašā laikā šis bizness ir mākslīgi veidots, jo patiesībā nav nekādu racionālu izskaidrojumu tam, kāpēc tas maksā tik, cik maksā.

Spīdīgs akmentiņš vien ir.

K: Tur jau tā lieta. Skaidrs, ka tas bizness ir ārkārtīgi izkalkulēts un avantūrisma izpausme kaut kādā rezultējošā lielumā ir minimāla. Tas ir uz zināšanu, pieredzes, sistēmu veidots bizness ar lielu kapitāla ietilpību. Tas, protams, neaptur nevienu un cilvēku gūzmas gāžas uz turieni bez zināšanām un izpratnes.

Mēs paši ar Kasparu esam redzējuši, kā kantorī sēž raudoši cilvēki, kas pazaudējuši milzu naudas veicot sliktus, nepareizus iepirkumus, par “feikiem” nerunājot.

Kamēr balto cilvēku vīzdegunība pastāvēs, tikmēr šie stāsti turpināsies. Šīs ieguves ir nosacīti seklas un tas pierauj kā magnēts cilvēkus no visas pasaules.

Foto no intervijas

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Visi grib, visi brauc, bet ja tik lielu naudu var dabūt, tad kāpēc jau nav pilnīgi viss uzrakts?

Abi: Ir, ir.

R: Visticamāk, ja aizbrauksi ar mugursomu pilnu naudas un gribēsiet to sākt darīt, visticamāk dabūsi sev lauciņu, kurā jau būs rakts kādas 80 reizes, bet jums pastāstīs, ka tas ir labākais lauciņš, kas pieejams.

K: Ir tāds teiciens “virgin ground” jeb jaunavīgā zeme.

R: Tad kad jūs savos sietos sākat ieraudzīt skrūves un vēl visādas citas ekskavatoru un smagās tehnikas paliekas, tad ziniet – šis ir jūsu pirmais ielipiens. Un tā skolas nauda savācās diezgan daudz. Mēs, arī individuāli, esam diezgan daudz pa šīm skolām samaksājuši. Tur neko nevar darīt. Tā tas reizēm gadās.

Kauliņa kungs, tad ko tur vēl, tajā pašā Sjerraleonē, darāt?

K: Šīs metodes kļūst arvien advancētākas, tiek izmantoti dažādu veidu tehnoloģijas, budžeti tiek palielināti. Principā tas funkcionē, tikai ar ārkārtīgi lielu piesardzību un finanšu spilvenu, kas izplešas ne tikai vienas sezonas ietvaros, jo pastāv arī dabas, individuālie, politiski riski.

Šis bizness ir kazino-veidīgs, bet eksistē tomēr kaut kāds rezultējošais lielums, kas kompensē neveiksmes vairāku sezonu garumā.

Uz augšu