Portāls TVNET piedāvā trešo interviju sērijas «Jaunie politiķi – Eiropas Parlamenta deputāta kandidāti tuvplānā». Šoreiz uz sarunu aicinājām Rebeku Kiršteinu, kura kandidē no «Jaunās Vienotības» vēlēšanu saraksta.

Kāpēc vēlaties kļūt par Eiropas Parlamenta deputāti?

Mans politiskais ceļš sākās diezgan agri un interese par sabiedriskajām aktivitātēm sākās ar skolēnu domēm, kā arī dalību jauniešu parlamentā. Šādā kontekstā likumsakarīgi, ka 14 vai 15 gadu vecumā iestājos Vienotības jaunatnes organizācijā un esmu tur jau zināmu laika sprīdi. Darbojoties šajā organizācijā, man ir bijusi iespēja strādāt ar Eiropas Tautas jaunatnes partiju un tur tu saproti, ka ir ļoti daudz lietu pie kurām jauniešiem būtu jāstrādā.

Manuprāt, būtu statistiski ļoti labi, ja jaunāko sabiedrības daļu pārstāvētu kāds tiem pietuvinātāks pārstāvis. Turklāt es domāju, ka tas arī uzlabotu savstarpējo komunikāciju. Esmu jauna un man ir daudz brīvāka attieksme pret visiem. Tāpat arī necenšos būt ļoti formāla. Kas tāds ir ļoti nepieciešams, jo tad ar vēlētājiem ir iespējams komunicēt skaidri un bez aplinkiem – bez terminiem, kurus vēlētājs nesaprot.

Tad sanāk, ka jūs uzskatat, ka jums būtu jaunatnes enerģija, kuru jūs gribētu likt lietā Eiropas Parlamentā?

Tas būtu viens veids kā to noformulēt. Es patiesi domāju, ka jauniešiem enerģija un vilkme ir citādāka. Šī enerģija ir jauna un mūsos ir izpratne, ka tev nav jārīko tikai reģionālās tikšanās, lai komunicētu ar saviem vēlētājiem. Sociālie mediji ir daudz spēcīgāks instruments. Tomēr protams, ka reģionālajām tikšanām tik un tā ir jābūt, jo pretējā gadījumā no politiskajām diskusijām tiek izslēgti gados vecāki cilvēki.

Tomēr, vai jums pieredzes trūkuma dēļ sākotnēji nebūtu grūti strādāt? Atcerēsimies, ka vidējais Eiropas Parlamenta deputāta vecums ir 50 gadi. Vai jums vispār būtu nepieciešamie kontakti, lai panāktu savu lēmumu realizēšanu?

Es tam nepiekristu. Man tomēr ir pieredze Eiropas Tautas partijā un uzkrāti kontakti tās jaunatnes organizācijā vairāku gadu garumā.

Man arī ir kolēģi, kuri citu Eiropas Savienības valstu vēlēšanu sarakstos ir pietiekami augstu, lai būtu diezgan liela pārliecība par to ievēlēšanu.

Turklāt Eiropas Tautas partijas iekšienē darbojas jauno deputātu tīkls – atsevišķa vienība zem kuras var strādāt jaunākie deputāti, lai izveidotu ciešāku sadarbību. Kontakti man problēma jebkurā gadījumā nebūtu.

Tāpat man arī ir juridiskā pieredze un teorijā es ļoti labi saprotu, kā Eiropas Savienība strādā. Protams, ka man vēl nav praktiskās pieredzes, bet pateikt konkrēti uz kuru kabinetu iet, var arī tavi palīgi. Protams, ka man arī pēc laika tas viss būtu jāiemācās.

Sanāk, ka palīgi sākotnēji dažos jautājumos būtu gudrāki...

Palīgi būtu sākotnēji gudrāki tikai organizatoriskos, jeb izpildījuma jautājumos. Vīzija par to, ko vēlos panākt un zināšanas par ES teoriju būtu manā kompetencē. Tie tikai palīdzētu man sasniegt to, ko vēlos sasniegt.

Ko vispār vēlaties darīt Eiropas Parlamentā? Kādi būtu jūsu pirmie soļi?

Ņemot vērā to, ka Eiropas Parlamentam nav likumdošanas iniciatīvas, mana prioritāte būtu izmantot šo pozīciju, lai aktualizētu Latvijai svarīgas problēmas.

Šo aktualizāciju varētu veikt caur ciešu sadarbību ar jau minēto kontaktu tīklu Eiropas Tautas partijas iekšienē.

Es vēlētos Latvijā organizēt Eiropas Tautas partijas grupas tikšanos – pasākumu, kura laikā ir iespējams pievērst uzmanību mūsu valstij aktuālajām problēmām.

Šāda tikšanās būtu nepieciešama, lai Eiropas Parlaments šīs problēmas izprastu pilnīgāk. Viena lieta ir par tām stāstīt Briselē, taču pavisam cita ir tās redzēt. Šādi pasākumi ir bijuši un to norise būtu labs mans ievēlēšanas sākums.

Kā piemērus šīm aktuālajām problēmām vēlētos minēt gan infrastruktūras jautājumus, gan cilvēkiem aktuālus morālos un ētiskos jautājumus. Piemēram, Wallmart savulaik tirgoja kreklus un dažādus citus apģērba gabalus ar PSRS simboliku. Šie produkti tika izņemti no apgrozījuma tāpēc, ka iesaistījās Baltijas valstu Eiropas parlamenta deputāti. Pat ja tu centies runāt par jautājumu, kas nav Eiropas Parlamenta kompetencē, tas nemaina faktu, ka tam tik un tā ir iespējams pievērst pietiekamu sabiedrības un mediju uzmanību. Tādā veidā tiek izdarīts politisks spiediens uz Eiropas Komisiju.

FOTO: Reuters/ScanPix

Vai tad sanāk, ka jūs dotos uz Eiropas Parlamentu vairāk aizstāvēt nacionālās intereses un visas organizācijas kopējās intereses novirzītu otrajā plānā?

Nē. Ņemot vērā, ka es esmu cilvēks, kurš lielāko dzīves daļu ir pavadījis Eiropas Savienībā, es ļoti apzinos sevi kā daļu no šīs organizācijas. Eiropas Savienības pilsonība man nav sveša un es tiešām to izjūtu.

Tomēr tev kā pārstāvim no Latvijas ir jācenšas pievērst uzmanību tiem jautājumiem, kuri ir svarīgi Latvijai. Protams, ka tas nemaina arī to, ka brīdī, kamēr tu strādā Eiropas Parlamentā jādomā arī par ES kopējām interesēm. Šajā gadījumā manas prioritātes būtu juridiskie jautājumi - Eiropas Savienības krimināltiesības un cilvēktiesību ievērošana tieši šajā jomā.

Tomēr ja būtu jāizvēlas?

Tas ir atkarīgs no konkrētā jautājuma. Piemēram, krimināltiesībās Eiropas Savienības intereses būtu arī Latvijas intereses. Mēs arī vēlamies, lai tiktu ievērotas cilvēktiesības. Tas pats ir arī jautājumā par mūsu robežām, kuras ir gan Eiropas Savienības intereses, gan arī mūsu intereses. Tomēr brīžos, kad runa ir par organizācijas budžeta sadali, tu centies pārstāvēt Latvijas intereses.

Jūs sakāt, ka robežas ir gan mūsu intereses, gan arī Eiropas Savienības intereses. Tomēr daudzi teiktu, ka problēmas ar ES dienvidu robežām izraisa situāciju, kuras ietvaros jāuzņem bēgļi. Tas, savukārt, ļoti daudziem nepatīk. Kā jūs atbildētu uz šādu kritiku?

Precizēšu – es domāju tieši mūsu ārējās robežas. Tomēr runājot par dienvidu robežām un bēgļiem, šajā jautājumā pastāv diezgan smags starptautiskais regulējums, kuru nevaram neievērot. Taču šajā brīdī ir nepieciešams nošķirt ekonomiskos migrantus no bēgļiem. Bēgļiem mēs protams, ka nevaram nepalīdzēt. Tomēr ekonomiskie migranti ir pavisam cits jautājums.

Vai tad tos tik vienkārši var nošķirt?

Atzīšu, ka šajā jautājumā mums ir lielas problēmas. Piemēram, Vācijā ierodas vīrietis spēka gados, taču apgalvo, ka ir nepilngadīgs. Tas, savukārt, ļoti maina to, kā tu pret viņu vari izturēties. Šeit ir jārunā par spējām šo nošķiršanu praktiski izpildīt.

Tomēr es tāpat domāju, ka progress šajā jautājumā ir novērojams.

Piemēram, ir personas, kuras apgalvo, ka nāk no Sīrijas, taču runā pavisam citā arābu valodas dialektā.

Tāpat mēs zinam, ka migranti nāca ne tikai no arābiski runājošajām valstīm un arī šajā kontekstā tos atpazīt nav grūti.

ES rīcībā jau ir tulki, kuri var veiksmīgi saprast, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Zināmā mērā šī nošķiršana gulstas uz katras dalībvalsts pleciem, jo mēs jau nevaram braukt uz Vāciju un nodarboties ar šķirošanas darbiem.

Kāda vispār ir jūsu vīzija par solidaritāti ES līmenī? Daudzas dienvidu valstis pārmet, ka austrumu valstis nevēlas panākt tām pretī un noņemt no pleciem daļu no bēgļu nastas...

Atbalstu solidaritāti. Ir skaisti būt vienotiem tikai idejās un tajā brīdī, kad kaut kas ir jādara uzreiz paliek grūtāk. Tomēr par bēgļu jautājumu runājot, es domāju, ka iemesls kāpēc mēs tik daudz nevaram uzņemt un arī, kāpēc ES līmenī tik ļoti neuzticas mūsu spējām cilvēkus integrēt ir nepilsoņu jautājums.

Tomēr tajā pašā laikā es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir pietrūkusi skaidra vīzija par to, kā konkrēti šiem cilvēkiem palīdzēt. Piemēram, par minimālā groza piešķiršanu bēgļiem sāka runāt daudz vēlāk, nekā brīdī, kad to straumes aktīvi plūda ES teritorijā. Šīs straumes protams, ka turpinājās arī pēc tam, tomēr tad tā jau bija cīņa ar sekām.

Es uzskatu, ka bija nepieciešams uzreiz nospraust to, cik tālu mēs viņiem palīdzam un kā mēs cenšamies palīdzēt valstij, no kuras tie ierodas. Ir bijis jāsaprot, kā mēs varam konkrētām valstīm palīdzēt attīstīties un atjaunoties, lai cilvēki varētu braukt atpakaļ un dzīvot savās mājās. Ilgtermiņa jautājums bija ļoti svarīgs.

Tīri personīgi es uzskatu, ka cilvēks var vislabāk integrēties sabiedrībā caur darbu un valodu. Es tiešām uzskatu, ka bija nepieciešamas programmas, kuras palīdz integrēties darba tirgū un iegūt jaunas prasmes. Piemēram, daudzi no cilvēkiem, kuri ieradās Eiropā bija ar augstu kvalifikāciju, taču nebija pārliecības par šo personu faktiskajām spējām. Galu galā, dokumenti bija iznīcināti un ir bijusi sarežģīta sadarbība ar Sīrijas valdību, lai noskaidrotu vai tiešām konkrētā persona ir ieguvusi tur doktora grādu medicīnā.

Vai solidarizēšanās no mūsu puses arī varētu būt aprēķins? Vai mums vajadzētu palīdzēt dienvidiem, lai viņi nāktu mums palīgā mums daudz aktuālākos jautājumos? Piemēram, jautājumos saistībā ar Austrumu partnerības valstīm...

Es teiktu, ka solidarizācijas jautājumam nebūtu jābūt aprēķinam.

Ja mēs esam daļa no Eiropas Savienības, tad jautājums par to, vai šādā brīdī mums ir vai nav jānāk palīgā vispār nevajadzētu būt.

Mēs kā daļa no Eiropas Savienības gan dalam tās labumus, gan arī uzņemamies tās nastas. Tas nevar būt tāds selektīvs jautājums.

Tomēr ES zināmā mērā var palīdzēt arī mums. Atcerēsimies, ka arī pie mums nāk imigranti caur mūsu austrumu robežu un tos transportēt atpakaļ izmaksā ļoti daudz. Tas ir ārējo robežu jautājums, kurši ir aktuāls visai Eiropas Savienībai.

Nu labi. Mēs parunājām par ārējām robežām. Tomēr ko darīt ar iekšējām? Vai mums vajadzētu doties uz lielāku federalizāciju?

Šobrīd nē. Es neredzu, kā tas būtu iespējams. Atšķirības starp dalībvalstīm pagaidām ir pietiekami lielas un par lielāku federalizāciju mēs nevaram runāt atšķirīgo izpratņu dēļ. Iespējams, ka par to varētu runāt ilgtermiņā, taču mana vīzija būtu palielināt spējas efektīvāk reaģēt uz jautājumiem, kuri ir svarīgi Eiropas Savienībai, taču atstāt arī daudzas lietas dalībvalstu kompetencē. Tās pašas bēgļu krīzes laikā mēs redzējām, ka mums vajadzēja vienotu un ātru nostāju no Eiropas Savienības, kuru bija ļoti grūti realizēt. Mēs bijām pieraduši pie gariem sarunu procesiem.

FOTO: Ieva Leiniša/LETA

Tomēr Eiropas Savienībai ļoti bieži tiek pārmests bezzobainums. It kā mēs spējam vienoties par darbībām, taču šīs darbības ir mazākais iespējamais kopsaucējs. Līdz ar to – tām nav satura un tās nav spējīgas reāli ietekmēt situāciju vai atrisināt problēmas. Vai tomēr federalizācija šādā kontekstā nav atbilde?

Ja mēs runājam par organizācijas ārpolitiku un konfliktiem, kuri mūs skar, tad tas ir vairāk Eiropas Komisijas jautājums. Es uzskatu, ka Eiropas Komisijai ir jāstrādā aktīvāk un proaktīvāk jāiesaistās starptautisku konfliktu risināšanā. To varētu darīt gan ar mediācijas, gan arī «labo pakalpojumu» piedāvājumiem. Tādejādi komisija varētu nostabilizēt savu pozīciju, kā starptautiska līmeņa politisks spēlētājs, kuram valstis uzticētos trešās puses piesaistīšanai savu konfliktu risināšanā.

Tomēr komisijas «zobi» jau pārsvarā ir tirdzniecības jautājumos. Ja mēs runājam par drošības jautājumiem, vai arī sankciju piemērošanu, lielāka ietekme tomēr ir Eiropadomei.

Eiropas Komisija pārstāv Eiropas Savienības intereses. Tajā brīdī, kad ir starptautisks konflikts un pastāv vairāk šī konflikta risināšanas ceļi un tiek izvēlēta mediācijas vai «labo pakalpojumu» pieeja, tad tam būtu jānāk no Eiropas Komisijas, nevis no Eiropadomes. vai Eiropas Parlamenta. Tieši šīs pārstāvniecības dēļ, mums Eiropas Komisijā ir gan prezidents, gan Frederika Mogerīni un tas ir viņu lauciņš. Es vienkārši gribētu, lai šī rīcība būtu ātrāka un proaktīvāka.

Vai uzskatāk, ka Eiropas Savienībai vajadzētu piešķirt kādas lielākas pilnvaras?

Es teiktu, ka nē. Mēs redzam, ka laika gaitā ir attīstījusies izpratne par to, kas īsti ir ES kopējās ārpolitikas centrs.

Situācija ir citāda, nekā tajā brīdī, kad Kisindžers uzdeva jautājumu kam man būtu jāzvana, ja gribu runāt ar Eiropu?

Šobrīd izpratne ir mainījusies. Cilvēki jau vairāk apzinās to, ka mums ir prezidents un Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos. Es drīzāk domāju, ka tas ir komisijas nostājas un proaktivitātes jautājums. Tomēr papildus kompetencēm un pilnvarām būt nevajadzētu.

Tomēr kā ar Eiropas Parlamenta lomu? Tā tomēr ir institūcija, kura ir visvairāk pietuvināta ES pilsoņiem. Ja mēs prioritizējam Eiropas Komisiju ārpolitikas veidošanā, vai tā netiktu atstāta novārtā?

Es teiktu, ka nē. Eiropas Parlamenta dienaskārtībā nav tikai ārlietu jautājumi. Šī institūcija ir tilts starp sabiedrību un Eiropas Savienību. Nedomāju, ka EP var tikt nobīdīts malā, jo tam tiek pievērsta pietiekami liela uzmanība, lai izvirzītu mediju priekšplānā tos jautājumus, kuriem iespējams tiek pievērsta nepietiekama uzmanība.

Labi. Mēs parunājām gan par ārējām, gan iekšējām robežām. Tomēr kā ar robežu paplašināšanu? Vai Jūs uzskatat, ka Eiropas Savienībai vajadzētu paplašināties?

Ja mēs runājam par valstīm, kuras plāno uzsākt iestāšanās sarunas, vai arī ir jau tās uzsākušas, tad jā. Tā ir mūsu interese – nodrošināt pilnīgāku mieru, drošību un stabilitāti reģionā. Turklāt šīs valstis arī būtu izdevīgi tirdzniecības partneri. Protams, ka nekādas atlaides Eiropas Savienības iestāšanās kritērijiem dot nevajadzētu.

Tomēr dažas valstis ļoti iestājas pret Eiropas Savienības paplašināšanos konkrētos reģionos. Vai mums būtu jābūt gataviem lauzt šķēpus, lai šīm valstīm palīdzētu par spīti ārējai pretestībai?

Šķēpus lauzt es ceru, ka nebūs nepieciešams. Viens no risinājumiem šādā situācijā būtu šīm valstīm neiestāties tik ātri cik tās varētu iestātes, ja tiek izpildīti iestāšanās kritēriji. Es domāju, ka brīdī, kad šie kritēriji tiek izpildīti, mums ir jābūt kaut kādai pārliecībai, ka šī valsts atbilst mums pieņemamiem standartiem. Tajā brīdī ir jāmeklē sakne iemeslam, kāpēc dažas dalībvalstis paplašināties nevēlētos.

Šķēpus lauzt katrā gadījumā nevajadzētu. Būtu jācenšas veicināt izpratni un veidot sarunas, jo paplašināšanās tomēr ir mūsu kopīgā interese. Mēs tādā veidā kļūstam stiprāki, palielinam savu iekšējo tirgu un kļūstam par lielākiem starptautiskās politikas spēlētājiem.

Tomēr Krievija ļoti iestājas pret to, ka tās ietekmes sfērā nostiprinātos Eiroatlantiskās institūcijas. Ja teiksim kandidātvalsts izpilda visus iestāšanās kritērijus un Maskava uzliek tai savu kāju un pasaka - «nē, tu nekur neiesi». Vai tādā gadījumā mums būtu jāstājas pretī Krievijai?

Jā, jo es neredzu saistību, kāpēc jautājumā par ES paplašināšanos būtu tik būtiski jāņem vērā Krievijas intereses. Mēs kā neatkarīgu valstu saime lemjam pašas par sevi un mums ir savas institūcijas, kā arī vīzija. Krievija nav daļa no Eiropas Savienības.

Tomēr Krievijai un ES nav mazas ekonomiskas saites. Kaut vai ietekmīgākā ES valsts – Vācija vēlas ar Maskavu sadarboties dabasgāzes jautājumos. Lai gan mums patīk domāt, ka visus lēmumus pieņemam neatkarīgi, tomēr realitātē darbības tiek veiktas ņemot vērā arī trešo valstu viedokļus.

Jā, tomēr Krievijas un Ukrainas jautājumā nevajadzētu pastāvēt situācijai, kuras ietvaros tikai Krievijas dēļ tiek izlemts, vai kas būtu, vai arī nebūtu jāveic. Būtu arī jāatceras, ka ja uzsākam sarunas ar Ukrainu un Ukraina vēlas iestāties, tad ir vēl jāpaiet ilgam periodam, lai Ukraina izpildītu pret to izvirzītās prasības.

Es domāju, ka tajā laikā daudz kas var mainīties, taču mūsu vīzijai vajadzētu būt virzīties uz priekšu un neapstāties tikai tāpēc, ka Krievijai tas varētu nepatikt.

Protams, ka mums būtu jāatbild, ja sākas zināma Krievijas pretdarbība, taču mēs Ukrainai nevaram pateikt nē tikai tāpēc, ka to nevēlas Kremlis.

Tātad jūsuprāt nepieciešamības gadījumā eskalēt attiecības ar Krieviju būtu pieņemami?

Jā, protams, ka pastāv pretdarbības riski, taču šī brīža ekonomiskās attiecības jau tāpat ir ļoti saspīlētas un Krievija nedarītu tik spēcīgu pretdarbību, lai Eiropas Savienība būtu gatava atteikties no paplašināšanās vīzijas. Tas protams, ka ir arī ilgtermiņa mērķis un šeit būtu jāskatās kā pati Ukraina vēlas tālāk darboties. Tas arī zināmā mērā būs atkarīgs no jaunā prezidenta.

Tomēr runājot par šiem ilgtermiņa mērķiem, vai nav tā, ka ja mēs pārāk ilgi kavēsimies ar lēmuma pieņemšanu par iestāšanos, tad šo valstu cilvēki paši no mums novērsīsies? Tie gluži vienkārši būs vīlušies par to, ka tie nevar saņemt to, ko tie vēlas par spīti tam, ka izpilda visas prasības. Piemēram, paskatamies kas notiek ar Gruzijas vēlmi pievienoties ES – gribētāju skaits katru gadu samazinās.

Es esmu dzirdējusi retoriku no cilvēkiem, kuri pārstāv Gruzijas intereses jaunatnes līmenī un ne vienmēr izpratne par to, kādai vajadzētu būt turpmākajai sadarbībai ir tāda pati kā no mūsu puses. Jautājumos, kuri ir saistīti ar cilvēku ticību un emocijām nekad nav iespējams apmierināt visas puses. Ja tāds ir mērķis, tad ir jātirgo saldējums, nevis jānodarbojas ar politiku. Tajā pašā laikā mums ir jādomā par mūsu drošību. Tā ir mūsu prioritāte. Eiropas Savienības pilsoņu drošība ir mūsu prioritāte. Tas, ka Gruzijas iedzīvotāji Eiropas Savienībai nav prioritāte ir fakts.

Tomēr tajā pašā laikā es neuzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu veidot tādu ārpolitiku, kuras ietvaros mēs par kaut ko vienojamies un kaut ko apsolam un pēc tam nepildam tikai tāpēc, ka saprotam, ka galu galā šī vienprātība nemaz nav tik liela. Tajā pašā laikā mēs arī varam priecāties, ka ja tu tici, ka tevi tāpat neuzņems tu par ko tādu vilties vairs nevari, bet ja tevi uzņem, tad tas ir tikai ieguvums. Tomēr es uzskatu, ka Eiropas Savienībai šādu politiku īstenot nevajadzētu. Ja mēs gribam palielināt savu svaru starptautiskajā politikā, tad mums būtu jābūt spējīgiem uzsāktās lietas arī aizvest līdz galam un izpildīt solījumus.

ES pārraudzības misijas novērotāji pie okupācijas līnijas Odzisi ciemā Gruzijā.

FOTO: TVNET

Runājot par ES svaru, vai organizācijai vajadzētu savu armiju?

Tikai kā NATO papildinošu daļu. Ja mēs necenšamies radīt NATO duplikātu, tad jā. Es domāju, ka sadarbība militārajā jomā ir ļoti būtiska arī tāpēc, ka ne visas Eiropas Savienības valstis ir NATO sastāvā. Tā ir arī iespēja militāros tēriņus padarīt efektīvākus un zināmā mērā ietaupīt kādu naudiņu. Ja mēs varētu labāk sadarboties ES līmenī, tas stiprinātu arī NATO.

Tomēr ko darīt situācijā, ja ASV no mums novēršās?

Es domāju, ka nenovērsīsies. Tas ir tomēr stiprākais militārais spēks pasaulē un arī NATO ir ieinteresēts, lai ES valstis kļūst spēcīgākas. Atkārtošos arī, ka ne visas ES valstis ir NATO un mums ir jādomā arī par tām. Mūsu sadarbībai ir jābūt efektīvai. Tur nevajadzētu būt milzīgiem tēriņiem un kritērijiem, lai ar NATO konkurētu. Šādā sadarbība ir nepieciešama tikai tāpēc, lai būtu stiprākam spēlētājam NATO iekšienē.

Tomēr man nāk prātā vēl 90. gadu notikumi Balkānos, kuru ietvaros intereses Eiropai bija daudz akūtākas, nekā ASV. Vai gadījumā, ja NATO kaut kur iesaistīties nevēlētos, vai neatkarīga Eiropas armija nenoderētu?

Šeit ir jāizvērtē situācija. Ja konflikts nenotiek NATO dalībvalstī, tad ir nepieciešams saņemt arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) atļauju. Tas jau ir nacionālo valstu līmenis.

Tāpēc es saku, ka mums vajadzētu veidot efektīvāku sadarbību, bet mums nevajadzētu veidot NATO duplikātu.

Brīdī, kad ir problēmas kādā trešajā valstī un ir pamatots iemesls uzsākt kādu darbību, mēs visi kā suverēnas valstis un ANO locekles varam sanākt kopā un kādu rīcību īstenot kopēji.

Vai nav tā, ka ANO atļaujas nozīmīgums ir vairāk atkarīgs no politiskajām iegribām? Paskatamies uz ASV iebrukumu Irākā 2003. gadā. Viņi ANO akceptu tā arī nesaņēma, bet tāpat īstenoja iebrukumu.

Loģiski, ka tas ir politisko iegribu jautājums. ANO ģenerālsekretārs nevar skriet pakaļ ASV un kratīt pirkstu. Tomēr šeit jau tas ir jautājums par to, cik mēs ļoti cienam starptautiskās institūcijas.

Vai jūsuprāt Eiropa ciena tās vairāk?

2019. gadā, jā.

Kā vispār jūs redzat ES nākotni?

Nākotnē vajadzētu stiprināt lomu starptautiskajā politikā un būt vienotākiem lielās lietās, kuras skar visu Eiropas Savienību – ārējās robežas un bēgļi. Mums ir arī kopīgi jādomā par tiem nākotnes izaicinājumiem, kuri ir saistīti ar nodarbinātību un mākslīgo intelektu. Tāpat ir vairāk jāinvestē Eiropas pilsoņos. Savukārt, ar ekonomisko spēku ir jāceļ ekonomika un jāstiprina vienotais tirgus. Ir nepieciešams to padarīt vēl vienotāku. Tādejādi mēs arī spēsim sasniegt augstākus līmeņus citās jomās.

Labi. Tie ir politiskie plāni, kurus vajadzētu darīt. Tomēr es vēlētos dzirdēt jūsu vīziju.

Runājot par nākotni, es nedomāju, ka mēs kļūsim daudz tuvāki, nekā pagaidām esam. Es negaidu, ka mēs kļūsim tik tuvi, ka mūsu starpā izzudīs jebkādas atšķirības. Tas nav iespējams vismaz tuvākajā nākotnē. Ideālajā variantā (optimistiskajā) es vēlētos, lai Eiropas Savienība tiecas uz lielāku vienotību un lielāku savstarpēju izpratni. Tomēr tam nevajadzētu būt mākslīgi radītam. Mēs negribam radīt regulējumu, kurš liktu Eiropas valstīm būt tuvākām. Es principā vēlētos, lai mēs kļūtu tuvāki tajos jautājumos, kuri mūs visus skar un kuri ir svarīgi, tajā pašā laikā atstājot karstās debates tiem jautājumiem, kuros norisinās centieni pavilkt budžeta sedziņu savā virzienā.

Nu labi. Tomēr kā ar tādiem jautājumiem, kā «Brexit» un nacionālisma pieaugums Eiropā? Polija un Ungārija draud būt par nopietnu enkuru ES integrācijā.

Es domāju, ka Polijas un Ungārijas piemēri mums parāda to, ka mums ar lielāku vērību ir jāizturas pret to, kā tiek īstenotas ES vērtības katrā tās dalībvalstī. Uzmanība šīm valstīm tika pievērsta salīdzinoši vēlu. Nevalstiskās organizācijas jau ilgstoši brīdināja mūs par notikumiem tur. Tieši tāpēc ir nepieciešams turēt lielāku pulsu, lai nebūtu jāiet uz tiesu. Tam nevajadzētu būt veidam, kā mēs risinam kādas problēmas.

Cīņa pret nacionālismu vispār ir valdību jautājums, taču ne vienmēr, jo arī valdības var būt dažādu spēku noformētas. Šeit jāstrādā arī Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai. Parlamentam ir konkrēti jāizskaidro, kāpēc cilvēkiem ir nepieciešama dalība Eiropas Savienībā. Ja tu nekomunicē ar vēlētāju par ieguvumiem un tu atstāj informācijas telpā vietu tikai tam negatīvajam aspektam, tad protams, ka šie rezultāti var būt ļoti nepatīkami.

Tomēr domāju, ka tiksim tam visam pāri un pasaulē būs daudzi citi izaicinājumi, kuri ir saistīti ar klimata pārmaiņām, mākslīgā intelekta ieviestajām izmaiņām darbaspēkā un citām lietām.

Domāju, ka tas viss mūs savedīs kopā, jo tādām nelielākām problēmām vairs vietas nepaliks. Vajadzēs domāt kopīgus risinājumus daudz lielākām problēmām.

Izklausās pēc ārējā ienaidnieka fenomena.

Es neteiktu, ka automatizācija un mākslīgais intelekts būtu ārējais ienaidnieks. Šie izaicinājumi nav saistīti ar bailēs balstītu rīcību. Tā vairāk ir tāda kā koncentrēšanās uz nākotni. Ja kaut kas tiek laicīgi sākts risināt, tad mums nebūs brīdis, kad sapratīsim, ka 50% no darbiem ir paņēmuši roboti.

Līdzīgi ir arī ar klimata pārmaiņām. ANO prognozē, ka līdz 2100. gadam Āfrikas iedzīvotāji sastādīs 1/3 no pasaules iedzīvotājiem. Šo izaicinājumu kopums gan var radīt ārējo ienaidnieku, kurš liks eiropiešiem satuvināties.

Noslēgumā. Nosauciet trīs iemeslus, kāpēc par jums nobalsot?

Pirmkārt, es pārstāvu politisko partiju, kuras pārstāvjiem ir vislielākā pieredze gan Eiropas Savienības politikā, gan tās ārpolitikā. Man ir spēcīga aizmugure un man ir spēcīgs komandas darbs. Darbs EP vienmēr ir bijis darbs komandā un ciešas saiknes ar savas politiskās partijas uzturēšanu. Otrkārt, Eiropas Parlamentā ir nepieciešama jauna enerģija. Ir pienācis laiks, ka arī paaudzei, kura lielāko daļu savas dzīves ir nodzīvojusi Eiropas Savienībā, būtu jāsēžas pie lēmumu pieņēmēju galda. It īpaši tāpēc, ka mēs būsim tie, kuri visvairāk izjutīs šodien pieņemto lēmumu sekas. Treškārt, es savu pieredzes trūkumu varu kompensēt ar to, ka man ir vīzija par Eiropas Savienības nākotni un enerģija, kā arī proaktivitāte.

Ko novēlētu saviem vēlētājiem?

Aiziet uz vēlēšanām un sekot līdzi politiskajām diskusijām. Īpašs aicinājums aiziet nobalsot ir jauniešiem un neļaut vecākajai sabiedrības paaudzei pieņemt lēmumus mūsu vietā.

Paldies par interviju!

Paldies!

FOTO: Reuters/ScanPix