Portāls TVNET turpina intervēt jauniešus – Eiropas Parlamenta deputāta kandidātus. Šoreiz uz interviju aicinājām Antoņinu Ņenaševu, kura kandidē no partijas «Progresīvie».

Kāpēc kandidējat Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Īstenībā man izšķirties par kandidēšanu nebija tik viegli. Pastāv stereotipi, ka Eiropas Parlamenta deputātam ir jābūt cilvēkam gados, kurš jau ir labi pastrādājis un var doties  pensijā, lai rakstītu memuārus.

Tomēr man šis stereotips nepatīk. Paskatoties uz deputātiem, iespējams redzēt, ka tikai daži no astoņiem ir tiešām enerģijas pilni, aktīvi strādā un panāk kādus rezultātus. Pārējie ir gluži kā pensijā. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos kandidēt. Man tomēr ir izglītība Eiropas studijās un Eiropas Savienība vispār ir mana sirdslieta. Turklāt man Eiropas līmenī ir daudz kontaktu. Manuprāt arī enerģiskāki un gatavāki strādāt ir tie cilvēki, kuriem nav vienalga par savu nākotnes karjeru. Tādiem ir svarīgi būt Eiropas Parlamenta deputātiem.

Tad sanāk, ka jūs uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām ejat ar tādu kā skatu uz nākotni?

Kā jūs to domājat?

Vai jūs Eiropas Parlamentā domājat fokusēties uz nākotnes lietām vai fokusēties tieši uz ikdienas jautājumiem?

Es vairāk pagaidām redzu lietas, kuras ir nepieciešams labot tagad un kurām būs ilgtermiņa rezultāti. Šādā redzējumā tu saproti, ka ir nepieciešams ieguldīt darbu daudzu gadu garumā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz Eiropu, bet arī uz Latviju.

Līdz ar to, tev ir jābūt spējīgām strādāt vairākus gadus, lai turpinātu iesākto lietu un to novestu līdz galam.

10

Manuprāt, Eiropas Parlamentā ir arī svarīgi būt tādiem cilvēkiem, kuri spēj pieņemt akūti svarīgus šodienas lēmumus, taču viņiem ir nākotnes redzējums un doma par nākamo paaudzi.

Viņi nedomā par kaut kādām pagātnes lietām, kuras būtu jāsaglabā (piemēram, sensitīvas atmiņas).

10

Viņi tiešām domā par to, kādu ietekmi šodienas lēmums atstās uz turpmāko dzīvi.

Vai jūs būtu tas zobrats, kurš ietu un virzītu organizāciju ar kādu jaunu enerģiju?

Jā, es domāju, ka man ir tāds spēks. Ikdienā strādājot ar jauniešiem es redzu, ka ar viņu enerģiju viss kustās uz priekšu. Es Eiropas Parlamentā esmu gatava uzsākt diskusijas, kuras iepriekš nebija, bija lēnas vai arī ir nesen sākušās.

Nebūtu grūti to darīt bez pieredzes?

Es neteikšu, ka man nav pieredzes.

Jā, es neesmu bijusi iepriekš ievēlēta nacionālajā līmenī, bet es jau kādus 12 gadus esmu aktīva politikā gan starptautiskā, gan arī nacionālā līmenī.

10

Man varbūt nav lēmumu pieņēmējas tēls, jo nekad iepriekš neesmu tikusi ievēlēta, taču cita veida politiskā pieredze man ir. Šīs lietas neatšķirās neatkarīgi no tā, kādu projektu tu vadi – politisku vai sabiedrisku. Tajos visos ir jāpieņem lēmumi un jāatrod partneri vairākās valstīs. Šādas pieredzes man ir bijušas daudzas. Līdz ar to, es saku, ka man jau tagad ir cieši kontakti.

FOTO: Reuters/ScanPix

Tieši Eiropas līmenī?

Jā. Zinu cilvēkus no PES grupas un Sociāldemokrātu progresīvās alianses. Veidojas arī labas attiecības ar zaļajiem. 

Tātad jums būtu tīkls, lai lobētu Latvijas intereses?

Man jau ir kāds iesākuma tīkls, taču esmu to gatava veidot plašāku un lielāku. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Ja mēs visu laiku skatītos uz cilvēku pieredzes trūkumu kādā jomā, tad neviens nekur neietu uz priekšu. Sākotnēji tu varbūt kaut kur dosies ar citas jomas pieredzi (iespējams ar politiku saistītas), taču šāda pieredze ir ļoti vajadzīga. Piemēram, ja tu esi izglītības vai ārpolitikas eksperts un atnāc uz reālo politiku, kur notiek lēmumu pieņemšanas process, tu bieži vari labāk redzēt kas tad patiesībā notiek konkrētajā sfērā. Līdz ar to, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki mainītos un nāktu jaunas sejas.

Ko jūs censtos panākt ievēlēšanas gadījumā?

Lauks, kurā jūtos diezgan droša par savām zināšanām ir izglītība. Lai gan Eiropas Parlamentam par izglītību nav lielas teikšanas, tomēr pieejamie instrumenti (atbalsts dažādām programmām un sadarbībām) ir ļoti jaudīgi tieši Eiropas integrācijas jautājumos. Pagaidām veiktie pētījumi norāda uz to, ka piemēram Erasmus+ projekti ir ļoti jaudīgi. Tāpat ir arī tādi projekti, kuru ietvaros ir atbalsts jauniem pedagogiem. Es piemēram biju ar «Iespējamo misiju» vienā projektā, kurā piedalījāmies kā organizācija, kura piesaista jaunus skolotājus.

Man jau bija sarunas gan ar komisijas cilvēkiem, kuri atbild par šo lauciņu, gan arī pāris Eiropas Parlamenta deputātiem no dažādām Eiropas Parlamenta partijām un mēs jau runājam par to, ka mēs centīsimies palielināt budžetu šādām programmām un izglītībai.

Ir jau panākta tāda kā pusvienošanās, ka Erasmus tiks piešķirti divreiz lielāki naudas līdzekļi.

10

Turklāt esmu gatava arī iet pie nepieciešamajiem cilvēkiem ar iepriekš minēto pētījumu rezultātiem.

Jūs minējāt, ka šādas programmas ir efektīvs instruments integrācijas panākšanai. Vai tas nozīmē, ka jūs pati arī atbalstat lielāku ES integrāciju?

Noteikti. Mēs jau esam progresīvie un mums pat ir motto - «Vairāk Eiropas». Mēs neslēpjam to, ka esam par ciešāku sadarbību. Liela daļa no mums pat ir Eiropas federālisti.

Kā ar jums pašu? Esat federālisma piekritēja?

Es uz to sliecos. Kādreiz bakalaura studiju laikā rakstīju daudz par Eiropas Savienības institūcijām un tad vēl domāju, ka varbūt federalizācijai vēl nē, tomēr tagad es skatos uz tiem izaicinājumiem ar kuriem organizācija saskaras un saprotu, ka tos var risināt tikai sadarbojoties vēl vairāk. Tiklīdz notiek norobežošanās, sākas nevajadzīga konkurence, kura nedod neko labu. Eiropas ideja sākotnēji bija sadarboties tā, lai mums būtu neizdevīgi vienam pret otru cīnīties un tas tiešām strādā. Ja iesaistītās puses ir tik atkarīgas viena no otras, tad sadarbība jau tev nāk par labu. Jā, varbūt kādam no tā būs nedaudz labāk, bet tas tik un tā tev nāk par labu.

Tomēr būtiska kritika federalizācijai ir tā, ka ES vēl arvien ir valstis, kuras tradicionāli suverenitāti ir uztvērušas ļoti nopietni. Vai nav tā, ka ja mēs ignorējam to intereses, tad ES var tikt būtiski vājināta un iespējams pat sabrukt?

Es piekrītu un saprotu arī šo vēsturisko argumentu. Lai gan it kā esam Ziemeļeiropas valstis, tomēr bieži jūtamies piederīgas Višegradas valstu idejām. Man par to ir žēl, jo manuprāt šajās valstīs ir nedemokrātiski procesi.

Tomēr es šo situāciju saprotu, jo mēs vēl neesam paspējuši pilnībā izbaudīt to suverenitāti.

Mēs vēl neesam pilnībā izgājuši cauri procesam, kura ietvaros tiešām paši visu daram un paši par visu lemjam, kā arī paši par šiem lēmumiem atbildam.

10

Mēs ļoti ātri pārgājām no atbildības apzināšanās uz Briseles vainošanu. Īstenībā jau šāda pozīcija ir izdevīga daudziem politiķiem. Kādreiz bija iespējams visās likstās vainot Maskavu, bet tagad var to pašu nepamatoti darīt ar Briseli.

Kāpēc nepamatoti? Tāpēc, ka Brisele arī esi tu pats un mūsu valdība. Lielākoties to lielo Briseles virzienu nosaka mūsu ministrijas un premjerministrs. Tāpat tur Briselē ir arī mūsu Eiropas Parlamenta deputāti un daudzos jautājumos valstīm ir veto tiesības. Līdz ar to, šeit jau izpaužas valstu suverenitāte.

Tomēr es neuzskatu, ka daļu suverenitātes zaudēt būtu slikti kopēja labuma vārdā. Tas pats ir arī visās attiecībās. Ja mēs ar kādu gribam sadarboties vai būt ar partneri un veidot ģimeni, tad daļa suverenitātes jāzaudē ir.

Labi. Jūs minējāt, ka Eiropa savā ziņā ir tāda kā mūsu lielā valdība, kuru varam ietekmēt. Tomēr daudzi jau teiktu, ka šajā institūcijā valda demokrātijas deficīts un Brisele ir pārāk tāla cilvēkiem. Tāpat arī Eiropas Parlamentam ar saviem vēlētājiem saiknes ir diezgan vājas. Kā jūs atbildētu uz šo kritiku?

Pilnīgi piekrītu. Ja mēs runājam par to, ka mēs gribam ciešāku Eiropu, mēs runājam arī par to, ka mēs vēlamies demokrātiskāku Eiropu. Tāpat Eiropai būtu jābūt neatkarīgākai no dažu valstu valdībām un Eiropas Parlamentam būtu jābūt daudz stiprākam. Atcerēsimies, ka viena no demokrātijas deficīta izpausmēm ir arī tā vēlēšanās esošā mazā iedzīvotāju aktivitāte. Turklāt tā krītas katru gadu un mēs vispār nezinam kas būs šogad. Tas liecina par to, ka pilsoņi šai institūcijai neuzticas un tā tiem neliekas pietiekami svarīga.

Piemēram, mums bija idejas par divpalātu parlamenta izveidi un par veidiem, kā atvieglināt pilsoņu iniciatīvu izskatīšanu. Tāpat domājām, kā lai Eiropas Parlamentu vairāk atjauc arī ar jaunākiem pilsoņiem. Protams, ka būtu jāreformē ne tikai Eiropas Parlaments, bet arī piemēram to, cik daudz Eiropas Savienības padome un Eiropadome pieņem un ietekmē lēmumus.

FOTO: Reuters/ScanPix

Nu labi. Stiprināsim Eiropas Parlamentu. Tomēr ļoti bieži Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir protesta vēlēšanas. Tās vienmēr izmanto opozīcijas partijas, kuru interesēs ir ES integrāciju nobremzēt. Ja mēs palielinam Parlamenta ietekmi, vai mēs nepalielinam arī šo politisko spēku ietekmi?

Šis ir ļoti labs jautājums. Te mums ir dilemma. Ir tā, ka cilvēki šīs vēlēšanas izmanto protestam tāpēc, ka tās ir otršķirīgas nozīmes. Otršķirīgajās vēlēšanās tu parasti uzdrīksties nobalsot tā drosmīgāk un izvēlēties ko radikālāku. Kas tāds būtu pārāk riskants nacionālajās vēlēšanās.

Tomēr šeit būtu arī jāsaprot, ka mūsu uzdevums ir arī padarīt vēlēšanas pievilcīgākas iedzīvotājiem. Tāpat mums ir jāpadara iedzīvotājiem tuvāka arī Eiropa, lai nebūtu sajūtas, ka uz Briseli var aizsūtīt pilnīgi jebko un tas tāpat neko nenozīmēs.

Īstenībā Latvijā tas viss nav tik dramatiski un ir citas valstis, kurām ar to būtu jāstrādā daudz vairāk. Tas ir īpaši aktuāli valstīs, kurās Eiropas parlamenta deputāti ir ļoti daudz. Tajās šī problēma netiek uztverta ļoti nopietni un tad no tām uz Eiropas Parlamentu aiziet liels procents ar eiroskeptiskiem kandidātiem. Piemēram, Lielbritānijā (kura vēlēšanās tomēr piedalīsies) mēs redzam, ka Farāža partijai atkal ir liela popularitāte. Cilvēkiem ir tīri vienalga, ko uz Eiropas Parlamentu sūtīt. Latvijā šī situācija nav tik slikta arī tāpēc, ka tiem, kuriem ir vienalga uz vēlēšanām vienkārši neatnāk.

Vai šī sajūta, ka uz Eiropas Parlamentu var aizsūtīt jebko varētu būt saistīta arī ar daudzu cilvēku redzējumu, ka tā ir vieta uz kurieni daudzi brauc piepelnīties?

Jā. Tas ir tas, ko teicu jau iepriekš. Cilvēkiem liekas, ka tur ir pensionāri, kuri brauc saņemt pensijas. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka šie deputāti ir tikai 8. Ļaudis domā – kas gan ir tie 8 cilvēki? Tomēr tas ir arī jautājums par esošo Eiropas Parlamenta deputātu darbu. Cik tad viņi beigu beigās izdarīja? Viņu galvenais uzdevums īstenībā ir uzturēt saikni ar pilsoņiem. Viņiem speciāli tiek iedots diezgan liels finansējums, lai izglītotu sabiedrību par to, ko Eiropas Savienība dara. Viņiem būtu arī mūs jāizglīto par to, kā tad mēs īsti varam ietekmēt tās lēmumus.

Sanāk, ka pārējās lietas ar kurām deputāti nodarbojas būtu otršķirīgas?

Nē. Viņi dara arī visu pārējo, taču tas tiek darīts pilsoņu vārdā. Viņu primārais uzdevums ir tur pārstāvēt Latvijas pilsoņus. Tomēr ir jautājums, vai viņi to tiešām tur dara?

Vai tiešām šīs pilsoņu intereses tiek pārstāvētas, jeb arī viņi lobē tiem svarīgās lietas?

10

Tas ir jautājums katram deputātam atsevišķi.

Tad jūs par savu primāro uzdevumu arī redzētu saiknes ar pilsoņiem uzturēšanu?

Jā un to jautājumu risināšanu, kuri būtu vissvarīgākie.

Par to jautājumu risināšanu. Vai nebūtu sajūta, ka jūsu iniciatīvas izšķīstu sarežģītajā Briseles sistēmā?

Tas nenoliedzami, ka ir sarežģīts process un prasa laiku. Ja mēs par kaut ko nevaram vienoties vienas valsts ietvaros, tad kur nu vēl tad, ja mums ir 28 valstis un situācija, kad vairākās institūcijās ir jāpieņem vienu un to pašu. Eiropas Savienībā likumprojekts tiek izskatīts vidēji no 6 mēnešiem līdz 2 gadiem. Tāpēc, lai kaut ko panāktu, ir nepieciešams koncentrēties.

Tu nevari būt visur un darīt pilnīgi visu. Pretējā gadījumā tu zaudēsi un nebūsi nekur. Ir jākoncentrējas uz to, ko tu saproti un uz to, ko tu esi spējīgs virzīt līdz galam. Tomēr protams, ka tas neizslēdz to, ka ir nepieciešams reaģēt arī uz aktuālajām situācijām. Piemēram, ja ir kāds akūts ārpolitikas jautājums, tad ir jārīkojas pat tad, ja tas neietilpst tavā specializācijā. Tāpēc ir jābūt nosacīti informētam par visu.

Jau šobrīd visveiksmīgākie Eiropas Parlamenta deputāti ir tie, kuri ir atraduši savu tēmu un tajā smagi strādā

10

Starp citu, tik ļoti vajadzīgie sabiedrotie Eiropas Parlamentā bieži tiek atrasti to cilvēku vidū, kuri ir ieinteresēti tajā pašā tēmā, kurā tu. Tāpēc nevajag baidīties no pazušanas. Vajag koncentrēties uz to, lai darbs būtu izdarīts.

Labi. Parunāsim par ES ārpolitiku. Ko jūs domājat par organizācijas paplašināšanos? Vai mums vajadzētu paplašināties?

Tas ir tāds smags jautājums. Kamēr neatrisināsies jautājums ar «Brexit», mēs neesam tik spēcīgi, lai to darītu. Tomēr mums nav jāapstājas un paplašināties vajadzētu. Ir tikai jautājums par citām valstīm – cik tās būtu gatavas?

Šeit vispār ir divejāds jautājums. No vienas puses mums ir jāatrisina savas lietas un jādomā kā samazināt birokrātijas slogu, lai veidotos ciešāka Eiropa. No otras puses, ja mēs atskatamies uz mūsu vēsturi un mūs tik ātri nebūtu pieņēmuši Eiropas Savienībā, tad mēs nezinam kas būtu noticis tālāk. Protams, ka tā ir spekulācija – kas būtu, ja būtu, taču varbūt mums būtu jāuzņemas lielāka atbildība pār šīm valstīm kā demokrātiskai institūcijai?

Ja mēs runājam par paplašināšanos austrumu virzienā, kā būtu ar Krievijas lomu? Vai mēs esam gatavi iet un pret Krieviju lauzt šķēpus, lai šīs valstis uzņemtu?

Tas arī ir ļoti atkarīgs no Krievijas. Mēs diemžēl neesam tik ietekmīgi un neizskatās, ka mēs ļoti spējam ietekmēt procesus Krievijas iekšienē. No tā ir atkarīgs ļoti daudz. Kamēr Krievija neatrisinās savu demokrātijas neesamību, tikmēr mums būs ar to ļoti grūti runāt.

Tomēr vai mēs esam gatavi cīnīties pret Krieviju, pat ja tā nebūtu demokrātiska?

Jā, tas ir labs jautājums. Manuprāt, mēs esam pārāk vāji šobrīd. Mums iekšienē ir jāpanāk konsenss par to, kā tad mēs rīkojamies pret Krieviju.

Tomēr kaut kāds konsenss jau ir...

Kaut kāds konsenss jau ir, bet piemēram Ukrainā mēs jau neko neizdarījām. Mēs protams kaut ko daram tagad, taču tas viss ir tā ļoti, ļoti nedroši.

Mēs būtu gatavi kaut ko darīt līdz brīdim, kamēr tas neskartu jūtīgas, ar Krieviju saistītas intereses?

Man liekas, ka pagaidām jā. Tas varētu mainīties tikai tad, ja mēs ciešāk Eiropā sadarbotos. Mums ir jājūt to, ka runājam kā viena valsts. Tas šajā kontekstā ir ļoti svarīgi. Tiklīdz Krievijas valdība jūt, ka mūsu vidū nevalda vienprātība līdz galam, tad mūsu vienotā balss pazūd.

Vai domājat vienotības palielināšanu arī kā spiediena pret Krieviju palielināšanu?

Nē, vienotību domāju tādā ziņā, ka ja mēs kaut ko sakam, tad neviena valsts par to nešaubās. Piemēram, Ungārijas un Čehijas prezidentiem nevajadzētu izrādīt publiskas šaubas un teikt, ka gribētu iet citu ceļu un tas vispār mums ir neizdevīgi.

Nav tā, ka Krievija izmanto arī to, kas notiek Eiropas dienvidu flangā? Kaut vai bēgļu krīzes kontekstā...

Protams. Ārpolitikā izmanto visi visu.

Kā vispār uzskatat par šiem pašiem bēgļiem? Vai mums vajadzētu solidarizēties ar dienvidu kaimiņiem un tos uzņemt vairāk?

Ciešāka sadarbība nozīmē arī lielāku solidaritāti. Ja mēs pieprasam, ka kāds ar mums solidarizējas austrumos, tad kā mēs varam teikt, ka nesolidarizēsimies ar to dienvidos? Tas ir pret elementārām, cieņpilnām attiecībām.

Kā šo ideju pārdot vienkāršajam cilvēkam? Bēgļu jautājums tomēr ir tik jūtīgs un stereotipi ir tik ļoti iesakņojušies sabiedrībā...

Tā tas ir. Šeit diemžēl ir akmens mediju dārziņā. Tie mums bieži nav neatkarīgi. Latvijā eksistē mediji, kuri pieder vai arī pastarpināti pieder dažādiem politiskajiem spēkiem, oligarhiem un tā tālāk. Savukārt, nebrīvie mediji nepilda to funkciju, kuru būtu jāpilda medijiem – informēt un izglītot sabiedrību. Tā vietā, tie izpilda politiskos pasūtījumus.

Savukārt, šie politiskie pasūtījumi var būt naida un baiļu kultivēšana.

10

Ar cilvēku emocijām pēc tam ir izdevīgi manipulēt kaut vai pirms vēlēšanām. Ir arī jautājums par sociālajiem tīkliem un cilvēkiem, kuriem būtu izdevīgi izplatīt konkrēta rakstura informāciju tur.

FOTO: Zane Bitere/LETA

Nav tā, ka Rietumu mediji arī izplata šāda tipa informāciju? Mēs bieži pārņemam ziņas arī no turienes.

Pārņemam, jā, tomēr lielākā daļa šāda satura nāk no krievvalodīgajiem medijiem. Protams, ka Rietumos arī ir daudz populisti un radikāļi, kuriem tas ir izdevīgi. Tiem gribas atgūt savu vietu politikā. Uz cilvēku bailēm vispār ir ļoti viegli spēlēt un mūsu politika to visu laiku parāda. Es biju tik priecīga ap 2011. gadu, kad mediju telpā bija nedaudz noplakusi apelēšana pie bailēm. Tas bija tāds posms, kad varēja domāt daudz izsvērtāk un pieņemt lēmumus bez bailēm, kā arī vairāk sadarboties. Pēc tam tas atkal atsākās un bailes tiek atkal izmantotas mūsu politikā. Vienīgais, ko mēs šeit varam darīt ir stiprināt neatkarīgus masu medijus. Tāpat mums ES līmenī jārunā par to NVO stiprināšanu, kuras nodarbojas ar demokrātijas vairošanu caur lielāku mediju sadarbību.

Runājot par šādu baiļu kultivēšanas politiku, vai jūs kā Eiropas parlamenta deputāte atbalstītu tādu valstu nosodīšanu, kurās pielieto šādas metodes? Galu galā šeit mums ir dilemma. Nosodīšana grauj ES vienotību, taču ja mēs nenosodam, tad atsakamies no mūsu vērtību aizstāvības.

Mēs kā «Progresīvie» paudām bažas un pusnosodījumu Polijai brīdī, kad tā pieņēma dažus pretdemokrātiskus lēmumus un likuma grozījumus. Tomēr sākotnēji mūsu uzdevums būtu runāt ar vietējiem cilvēkiem, kuri paši ir nobažījušies par notikumiem to valstī. Man pašai šobrīd ir daudzi sabiedrotie Polijas demokrātiskajā flangā, kuros ietilpt gan sociālistiski, gan arī jauni un progresīvi veidoti spēki. Mums tādi veidojumi būtu jāatbalsta un jāsaka tiem - «mēs esam ar jums un Eiropa ir ar jums. Mēs ceram, ka jūs būsiet tie, kuri pārņems varu Polijā». Ja tas tā notiks, tad Polija būs pārliecināta par to, ka kopējais labums ir svarīgāks.

Principā jūs atbalstat konkrētu politisku spēku selekcionēšanu, kurus jūs gribētu redzēt pie varas Polijā?

Es vienkārši gribu Polijā redzēt mazāk pie varas tos, kuri šķeļ un vairāk tos, kuri grib vienoties un sadarboties. Var arī protams pārliecināt esošo valdību, taču šī pārliecināšana parasti notiek ar nosodīšanu. Kāds pasaka - «ziniet, tāda rīcība nederēs, jo mums tālāk būs grūtāk sadarboties».

Šeit būtu atkal ļoti svarīgi mediji.

Ir nepieciešams, lai Eiropa tiktu korekti tur atspoguļota.

10

Tur bieži redzam ziņas, ka valsts attīstās un tās ekonomika aug, taču tam visam nav nepieciešama Eiropa. Tomēr realitātē Polijas produkcija tiek pārdota tieši Eiropai. Tāpat daudzi poļi dodas strādāt uz citām Eiropas valstīm un tad atgriežas, lai nopirktu nekustamos īpašumus. Tāpēc tur aug arī nekustamo īpašumu tirgus. Šādu savstarpēju atkarību bieži aizmirst arī daudzās citās valstīs.

Vai varat man nosaukt trīs galvenos iemeslus, kāpēc vēlētājam par jums balsot?

Pirmais ir manas zināšanas un prasmes. Zinu daudz par Eiropas Savienību un protu sadarboties, meklēt risinājumus. Tāpat man ir arī amatam piemērota izglītība. Otrais ir mana enerģija un entuziasms. Tas nav mazsvarīgi. Turklāt man ir arī jau esošs un arī pastāvīgi pieaugošs kontaktu tīkls, kā arī jaudīga «Progresīvo» partijas komanda. Mums partijā ir patiešām izcili un progresīvi domājoši cilvēki.

Runājot par «Progresīvajiem». Jūs minējāt, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir protesta vēlēšanas un tās partijas, kuras tradicionāli netiek nacionālajos parlamentos tiek tur. Vai uzskatāt, ka šāda situācija varētu jums palīdzēt?

Es domāju, ka mums varētu palīdzēt ļoti daudz kas. Mēs vienkārši pamazām augam un tas būtu loģisks nākamais solis. Saeimas vēlēšanas bija pirmās tādas nopietnās vēlēšanas, kurās mēģinājām startēt. Mēs protams, ka mēģinājām startēt arī pašvaldību līmenī, taču toreiz partija vēl bija tik tikko nodibinājusies. Es uzskatu, ka šo pirmo pārbaudījumu godam izturējām un saņēmām gan 2.6% atbalstu, gan arī pieaugumu biedru skaitā. Nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām partijai pievienojās 50 jauni cilvēki.

Vai uzskatāt, ka elektorāts ir sapratis, ka tomēr varētu tikt ievēlēti? Daudzi par jums negribēja balsot tāpēc, ka uzskatīja, ka izniekos savu balsi...

Es domāju, ka cilvēki savas kļūdas labos. Ja viņi iepriekš nebalsoja tāpēc, ka kaut kādi reitingi tos atturēja, tad ceru, ka pagaidām vēlētāji pārdomā. Es ceru, ka tie nobalsos par patiesi progresīvu Eiropu un tas arī būs liels atbalsts mums turpināt augt. Mēs nekur nepazūdam un Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir vajadzīgas arī tāpēc, lai palīdzētu Latvijai. Ja mēs tiksim sociāldemokrātu grupā, tad varēsim tur lobēt Latvijas intereses. Iepriekš sociāldemokrātiski jautājumi no Latvijas puses nav tikuši lobēti Eiropas Parlamentā vispār. Kā piemērus varu minēt darba tiesību, sociālās aizsardzības un vides pieejamības jautājumus. No mūsu puses pārsvarā līdz šim tika bīdīti ārpolitikas jautājumi. Tomēr ir arī citi aspekti. Ja mēs nebūsim sociāli spēcīga valsts, tad arī ārpolitika būs ļoti vāja. Mūsu ārpolitika ir atkarīga arī no tā, cik mēs esam iekšēji spēcīgi un uzticamies savai valdībai un parlamentam.

Paldies par interviju!

Paldies!

FOTO: EPA/Scanpix