Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Sandra Veinberga
CopyLinkedIn Draugiem X
Eiropas Parlaments. Ilustratīvs attēls.
Eiropas Parlaments. Ilustratīvs attēls. Foto: AFP / Scanpix

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam - priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.  

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus - tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir - tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?       

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.  

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.  

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim - Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā - atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolacijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanās, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā - atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā - Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 - 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds - serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.          

CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu